Jānis Reirs: Parāds nav brālis
Foto: DELFI

Valdībā nupat ir noslēgušās diskusijas par nākamā gada budžetu un tuvāko trīs gadu budžeta ietvaru. Karstas diskusijas bija par to, cik daudz valsts vajadzības varam finansēt uz parāda. Pēdējā laikā arvien biežāk izskan aicinājumi nebūt bikliem, nekautrēties un budžeta vajadzības ar vērienu finansēt uz parāda. Īpaši pārsteidz, ka aicinājums ir uz parāda finansēt ne tikai vienreizējos izdevumus, piemēram Covid ārkārtas pasākums, bet arī budžeta kārtējos izdevumus. Uzskatu, ka tas ir politiski tuvredzīgi un šādi pamudinājumi ir bezatbildīgi.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ceļš uz labklājību nav saistīts ar dzīvošanu uz parāda. Līdzīgi kā ģimenē, iespēja iegādāties vajadzīgas lietas ar ātrā kredīta palīdzību var likties vilinoša, taču vēlāk kredīti sāk apgrūtināt dzīvi, un izraušanās no parādu jūga prasa daudz līdzekļus. Tāpat arī valsts labklājību uz parāda mēs neizveidosim. Tieši otrādi, pārmērīgi un nepamatoti tēriņi var ilgtermiņā nelabvēlīgi ietekmēt mūsu valsts finansiālo situāciju un labklājību.

Neapstrīdami fakti, mūsu kaimiņvalstu Igaunijas, Somijas, Zviedrijas, Dānijas un citu ES valstu piemērs rāda, ka labklājības pamatā nav liela parādu jūga. Līdz šim uzkrātā pieredze par fiskālās politikas lēmumu ietekmi uz ekonomiku ļauj izdarīt vairākus secinājumus.

  1. Budžeta veidošana uz parāda pieauguma rēķina nepalielina valsts labklājību.


Eiropas valstu pieredze rāda, ka nepastāv sakarība, ka valstīm ar lielāku valsts parādu būtu lielāka labklājība. 1. attēlā atspoguļotas valstu pozīcijas pēc to labklājības līmeņa, kas mērīts kā IKP uz vienu iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes procentos no ES vidējā rādītāja un valsts parāda līmeņa.

  1. attēls. ES valstis pēc to valsta parāda lieluma un labklājības līmeņa 2019. gadā.


1. attēlā redzam, ka faktiski nepastāv sakarība starp valsts labklājību un parāda līmeni. Pastāv pat vāja negatīva korelācija – jo lielāks valsts parāds, jo zemāka labklājība.

Savukārt 2. attēlā aplūkojam divu lielāko ES valstu Vācijas un Francijas piemēru. Abu valstu labklājība laikā no 1995. gada līdz 2019. gadam ir pieaugusi vienādā mērā – abām valstīm IKP uz vienu iedzīvotāju šajā laikā ir pieaudzis teju divas reizes (precīzi 1,94 reizes). Līdz 2008. gada finanšu krīzei abu valstu parādi ir bijuši līdzīgi, taču pēc finanšu krīzes, Vācija izvēlējās parāda samazināšanas ceļu, ievērojot stingru budžeta disciplīnu, turpretī Francijā parāds turpināja augt. Kā redzams, labklājības pieaugumu ir iespējams nodrošinot, gan izvēloties daļu no budžeta finansēt uz parāda palielināšanas rēķina, gan, gluži pretēji, izvēloties parāda samazināšanas ceļu.

  1. attēls. Vācijas un Francijas labklājības un valsts parāda izmaiņas 1995-2019 g. periodā.


Avots: Eurostat, FM aprēķini

Līdzīga aina redzama, salīdzinot Latvijas un Igaunijas rādītājus 3. attēlā.

3.attēls. Latvijas un Igaunijas labklājības un valsts parāda izmaiņas 1995.-2019. g. periodā

Avots: Eurostat, FM aprēķini

Laikā no 1995. gada līdz 2019. gadam Latvijas un Igaunijas labklājības līmenis ir pieaudzis gandrīz vienādi - aptuveni 5 reizes (Latvijā - 4,73 reizes, Igaunijā - 4,87 reizes). Igaunija to panākusi pie nemainīga valsts parāda līmeņa 8% no IKP robežās, savukārt Latvija to pašu labklājības līmeni panākusi, valsts parādam pieaugot no 13,9% no IKP 1995. gadā līdz 37,0% no IKP 2019. gadā. Jāsecina, ka valsts parāda pieaugums nav mūsu valsti izvirzījis labklājības pieauguma tempu priekšplānā.

Līdz ar to solījumi, ka finansējot valsts budžetu uz parāda pieauguma rēķina, tiks nodrošināta lielāka labklājība, nav pamatoti ar līdzšinējo pieredzi.

Tomēr tā pati pieredze rāda, - jo lielāks valsts parāds, jo dārgāk to pārfinansēt, un jo lielāki riski pašu spēkiem pārvarēt krīzes. Viens no valstu finanšu stabilitātes rādītājiem ir valsts kredītreitings. Tas parāda starptautiskās sabiedrības vērtējumu tam, ka dažādu ekonomisko vai politisko satricinājumu apstākļos valsts spēs nokārtot savas kredītsaistības. Valsts kredītreitings ir valsts reputācijas rādītājs, un no tā ir atkarīgi valsts aizņēmumu procentu maksājumi. Kredītreitings kalpo arī kā valsts drošības rādītājs ārvalstu investīcijām.

4.attēlā atspoguļotas ES valstu pozīcijas atkarībā no to valsts parāda līmeņa 2019. gadā un pašreizējā kredītreitinga. Kredītreitings izteikts skaitliskā izteiksmē, piešķirot 1 punktu zemākajam investīciju līmeņa reitingam (Baa3 Moody's; BBB - S&P un Fitch) un piešķirot 10 punktus augstākajam reitingam (Aaa Moody's; AAA S&P un Fitch). Attēlā norādīts vidējais šo trīs reitinga aģentūru punktu skaits.

4.attēls. ES valstu valsts parāda līmenis un kredītreitings

Avots: Eurostat, kredītreiting aģentūras, FM aprēķini

Attēlā redzama negatīva korelācija – jo augstāks valsts parāda līmenis, jo zemāks valsts kredītreitings. Tomēr šai korelācijai ir būtiska izkliede. Tā piemēram, Rumānijas uz Zviedrijas valsts parāda līmenis ir līdzīgs, bet kredītreitings ir būtiski atšķirīgs, - to ietekmē arī valsts labklājības līmenis, valsts pārvaldes efektivitāte un ģeopolitiskie riski. Nosacīti Eiropas Savienības valstis pēc šiem rādītājiem var iedalīt 3 grupās – pirmā grupa ir "vecās" ES ziemeļu daļas valstis, ar zemu valsts parādu un augstu kredītreitingu, otrā grupā ir ES dienvidu valstis ar augstu valsts parādu un relatīvi zemu kredītreitingu, trešajā grupā ir ES centrālās un austrumu daļas valstis, kas vēlāk pievienojās ES. Šo grupu raksturo zems valsts parāds un relatīvi zems kredītreitings. Šīm valstīm, kuru vidū ir Latvija, ir izvēle. Jā tās kāpinās produktivitāti, labklājību, uzlabos valsts pārvaldes efektivitāti, mazinās ēnu ekonomiku un nevienlīdzību, un to izvēlēsies īstenot, nepalielinot valsts parādu, tām būs iespējas virzīties Ziemeļvalstu virzienā. Ja tomēr valsts izvēlēsies nepieciešamos darbus veikt uz valsts parāda pieauguma rēķina, tad, labākajā gadījumā, valsts reitings saglabāsies nemainīgs. Savukārt, ja reformas izrādīsies nesekmīgas un labklājības pieaugumā nenotiks gaidītais izrāviens, valsts reitings samazināsies, palielinot procentu maksājumus un apgrūtinot pieaugušā valsts parāda pārfinansēšanu. Igaunija savu izvēli jau ir izdarījusi un no jaunajām ES dalībvalstīm tā kopā ar Čehiju ir vistuvāk "ziemeļniekiem".

Latvijas līdzšinējā fiskālā politika, ko 2002.gadā aizsāka Jaunā Vienotība un Valdis Dombrovskis ir bijusi atbildīga, uzskatot, ka labklājība un labāka valsts pārvalde ir jāveido pamatā ar saviem resursiem, nevis uz valsts parāda pieauguma rēķina. Krīzes laikā parādu var palielināt, bet pēc krīzes tas ir jāsamazina, lai nākamajā krīzē atkal būtu iespējas parādu palielināt. Tāpēc, strādājot pie nākamā gada budžeta, svarīgi nodalīt kārtējos izdevumus no vienreizējiem krīzes izdevumiem. COVID – 19 krīzes pārvarēšanas pasākumus Latvija ir finansējusi uz parāda rēķina un nepieciešamības gadījumā to darīs arī turpmāk. Šie ir vienreizēji pasākumi, kas vienreiz palielina parādu. IKP augot parāda attiecība pret IKP samazināsies un tāpēc parāda ilgtspējas ziņā tie nav tik "bīstami".

Turpretī "miera laika" izdevumus, kā, piemēram publiskā sektora algu palielināšanu būtu bezatbildīgi finansēt uz parāda rēķina. Šo izdevumu bīstamība slēpjas tajā, ka, reiz pieņemot lēmumu par atalgojuma pieauguma finansēšanu uz parāda pieauguma rēķina, šie izdevumi nāks klāt katru turpmāko gadu, akumulējoties arvien lielākā un lielākā valsts parādā, kas vēl vairāk pieaugs sakarā ar palielinātiem procentu maksājumu izdevumiem. Ticība tam, ka IKP pieaugums pārspēs parāda pieaugumu, ka procentu maksājumi būs zemi arī turpmāk, ka uz parāda rēķina veiktie ieguldījumi būs tik produktīvi, ka ar uzviju kompensēs papildus parādu, nedrīkst būt pamatā atbildīgai rīcībai ar valsts finansēm. Ja šī ticība nepiepildīsies, valsts parāds var ieiet nekontrolētā pieauguma spirālē līdzīgi, kā sniega bumba, kas veļas no kalna. To apturēt tad varētu tikai ar drastisku konsolidāciju, vai atverot vārtus inflācijai – abos gadījumos cietīs sabiedrība, tāpēc ar parāda ilgtspēju nekādā gadījumā nedrīkst jokot.

Diskusija par valstu fiskālo politiku pēcpandēmijas periodā - vai fiskālā disciplīna Eiropā ir jāpatur, vai arī tā ir jāmīkstina - notiek arī Eiropas finanšu politikas veidotāju vidū. Latvija šajās sarunās ieņem aktīvu pozīciju, un Eiropas Ekonomikas un finanšu padomē (ECOFIN) šī gada 10.septembrī mēs bijām vieni no iniciatoriem valstu - domubiedru grupas izveidei, kas iestājās par fiskālās disciplīnas ievērošanu pēcpandēmijas apstākļos, neuzskatot to par šķērsli efektīvai fiskālajai politikai. Latvijas, Somijas, Zviedrijas, Dānijas, Austrijas, Nīderlandes, Slovākijas un Čehijas finanšu ministri nāca klajā ar kopīgu paziņojumu par Stabilitātes un izaugsmes pakta nākotni.

Eiropas finanšu ministru uzmanības centrā pašlaik ir jautājums, kādus fiskālos noteikumus būtu jāievieš sākot ar 2023. gadu, kad tiks atcelta vispārējā izņēmuma klauzula, kas ļauj neievērot deficīta ierobežošanas nosacījumus. Izšķiršanās ir par divām iespējām – atjaunot fiskālo disciplīnu, vai arī mīkstināt noteikumus, lai arī turpmāk veidotu budžetu ar lielāku deficītu un pieļautu lielākus valsts parādus. Minētajā paziņojumā paudām nostāju, ka valsts parāda ilgtspējai ir jābūt noteicošam apsvērumam, domājot par iespējamiem grozījumiem esošajos noteikumos un, ka diskusijai par Stabilitātes un izaugsmes pakta grozījumiem ir nepieciešams laiks un izmaiņas šajos noteikumos nav jāsaista ar vispārējās izņēmuma klauzulas atcelšanu.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Budžets 2022 Jānis Reirs
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form