Katrai lietai mēdz būt priekšrocības un trūkumi. Kuri tad būs nozīmīgākie Latvijas gadījumā?
Kāpēc profesionālais dienests?
Profesionālā un obligātā dienesta pretnostatījums nav nekas jauns. Vēsturē bieži redzamas monarhu svārstīšanās starp divām šīm sistēmām, kuras gan tolaik dēvēja par algotņu karaspēku un rekrūšiem (piespiedu mobilizētajiem). Algotņu karaspēks par noteicošo kļuva absolūtisma laikā, kad bija nepieciešama monarham pakļauta, uzticama armija, ko vajadzības gadījumā varētu pavērst arī pret nepaklausīgajiem vasaļiem un pavalstniekiem.
Šis ieskats vēsturē labi parāda, ka patiesībā militārā dienesta jautājums ir jautājums par elites varu un tās noturēšanu.
Pāreja uz profesionālo dienestu nozīmē, ka militārās zināšanas no diezgan plaši izplatītām atkal kļūst par šaura, elitei uzticīga personu loka priekšrocību. To, ka šī tendence nav nejauša, apstiprina arī Zemessardzes formējumu pakāpeniska sapludināšana un centralizācija, kā arī atbruņošana un militāro mācību praktiska neesamība (t.sk. stingri limitēts zemākā līmeņa mācību skaits, kas izslēdz praktiski jebkuru iniciatīvu).
Vēl. Jaunsargu organizācija, kurā darbojas ap 9000 jauniešu, no Zemessardzes paspārnes nodota Aizsardzības ministrijas pārraudzībā, tādējādi vājinot Zemessardzi un virzoties uz šīs jauniešu organizācijas pārveidi par nākamo Irākas un Afganistānas “atbrīvotāju” vervētavu.
Kas izdevīgāks?
Raugoties gan no stratēģijas, gan finansiālā viedokļa profesionālais dienests nav risinājums.
Pirmkārt, profesionālā dienesta personāla izmaksas ir daudz augstākas dažādu papildus sociālo garantiju un kompensāciju dēļ. Protams, nenoliedzami, profesionālā dienesta priekšrocība ir tā augstākā sagatavotības līmenī.
Otrkārt, profesionālais dienests nevar dot apmierinošus rezultātus militārajā jomā. To pierādīja, piemēram, Irākas – Kuveitas, konflikts, kurā Kuveitas profesionālie spēki (ap 10 000 vīru) tika sakauti dažu stundu laikā, savukārt tauta bija neapmācīta un neapbruņota.
Pret ko karosim?
Patiesībā, tieši ar šo jautājumu vajadzētu sākt aizsardzības sistēmas veidošanu. Latvijai šobrīd reālākie draudi ir saimnieciska un politiska rakstura – tie ir saimnieciska un administratīva atkarība no pārnacionālām struktūrām un kaimiņos esošām lielvalstīm.
Otrs lielākais drauds ir iekšējo konfliktu iespējamība. Pat, ja pieņemam, ka 99% cittautiešu ir lojāli un latviešiem draudzīgi, atlikušais 1% skaitļos būtu ap 10 000 cilvēku. Tas Latvijas mērogiem ir ļoti nopietns skaitlis.
Militāra invāzija no Krievijas ir mazākais no draudiem, šobrīd vismazāk iespējamais sava neērtuma un neizdevīguma dēļ (kāpēc gan tērēt laiku, ja vajadzīgo var panākt ar investīcijām, Krievijas –ES līgumiem utt.). Tomēr arī šo scenāriju nedrīkst izslēgt pilnībā.
Risinājums?
Protams, bruņoto spēku kodolam ir jābūt profesionālam, īpaši tehniskajās vienībās. Tāpat daudz lielāka vērība pievēršama kvalitatīvu specdienestu izveidei, jo tieši informācija izšķir visu.
Obligātais dienests nevis jālikvidē kā suga, bet jāpārveido par savdabīgu skolu jaunajiem vīriešiem. Tas der, ja mērķis ir nevis likt kādam gadu tupēt kazarmās, bet gan dot noteiktas prasmes un zināšanas.
Var diskutēt par apmācību ilgumu un grafiku (patiesībā nav problēmu to izkārtot nedēļu nogalēs un dažās lauku mācībās, līdzīgi kā šobrīd studentu militāras apmācības programmā). Apgūstamās zināšanas padarot praktiskākas, piemēram, likt uzsvaru uz pašaizsardzības prasmi, fizisko sagatavotību, izdzīvošanu ekstremālās situācijās, pirmās palīdzības sniegšanu, dažādu sistēmu ieroču izmantošanas prasmi, Latvijas militārās vēstures apguvi, morālo stāju.
Zemessardzes loma varētu būt brīvprātīgo tālākā un regulārā izglītošanā, kā arī jaunatnes sagatavošanā. Pie šādiem nosacījumiem būtu ielikti pamati tautas pašaizsardzības spējai.
Tas nav nekas neizdarāms.
Protams, tas ir vajadzīgs tikai, ja mērķis ir pašiem sava valsts un tautas neatkarība.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
