Jānis Šterns
Foto: Jānis Šterns

Turpinot DELFI versijās nesen aizskartu tēmu, es vēlētos nedaudz parunāt par narkotiku antipropagandu. Ir veikts šķietami daudz pasākumu šajā jomā, notiek regulāras kampaņas - bet reāli ir maz izmaiņu, turklāt pārsvarā uz slikto pusi. Statistika rāda, ka narkotiku lietotāju skaits tikai pieaug. Turklāt modē nāk t.s. smagās narkotikas - heroīns utt. Nav noslēpums, ka sabiedrībā narkotiku propaganda dominē pār antipropagandu.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Narkotikas tiek reklamētas divos veidos - tieši (reklamējot masu mēdijos alkoholu, nikotīnu, "enerģijas dzērienus") un netieši (grāmatas un kinofilmas par neuzvaramajiem narkotirgoņiem, pozitīvajiem varoņiem-narkomāniem utt.). Ir daudz grāmatu un rakstu, kas detalizēti attēlo visus narkotiku radītos efektus; bieži rodas iespaids, ka tiek vairāk izcelta to "pozitīvā" momentietekme un noklusētas potenciālās sekas. Pēc šādas "antipropagandas" jauniem, nepieredzējušiem cilvēkiem drīzāk rodas tieksme pamēģināt narkotiskas vielas, nevis atturēties no tām. Bieži gadās, ka daži apzināti vai neapzināti mainīti vārdi maina visu nozīmi.

Piemēram, pēc kinofilmas "Trainspotting" demonstrēšanas Latvijas kinoteātros dzirdēju starp saviem paziņām narkotikas pieminam pozitīvā nozīmē, atradās cilvēki, kas tieši pēc šīs filmas noskatīšanās vēlējās pamēģināt heroīnu, kaut filma savā būtībā bija antipropagandiska. Un tas lielākoties vienas sīkas kļūdiņas, nepareiza filmas nosaukuma tulkojuma dēļ. Tādi šķietami sīkumi bieži vien spēlē lielu lomu. Nosaukums "Trainspotting" tika iztulkots kā "Uz adatas" - kas tīri semantiski ieguva jauniešu ausīs tādu kā pozitīvu pieskaņu. Oriģinālā šis vārds nosauc kādu starp skotu jauniešiem izplatītu spēli, kuras pamatideja ir, stāvot uz perona, skaitīt garāmbraucošos vilcienus, to vagonus utt. Tātad - pārnestā nozīmē, - "Bezjēdzīga nodarbošanās".

Vēl viens ļoti nopietns "sīkums" ir daudzu uzskatos nepastāvošā atšķirība starp narkotisko vielu klasēm. Protams, jebkura narkotika ir bīstama, lai tā būtu "vieglā" vai "smagā". Bet var notikt tā: jūs ģimenē vai varbūt skolā stāstāt bērnam par narkotiku ļaunumu. Jūs apgalvojat, ka "zālīte" ir tikpat bīstama kā heroīns vai kokaīns, ka to lietot nedrīkst nekādā gadījumā utt. Bērns mazliet paaugas, viņam rodas paziņas, kas smēķē marihuānu. Bērns redz, ka viņa jaunie biedri to dara ilgāku laiku un viņiem tas "nemaz nekaitē". Viņš pamēģina pats - un konstatē, ka nekas slikts nav noticis. Tādējādi viņam zūd ticība jūsu teiktajam. Bērns domā - ja jau viņam samelots par vienu, būs samelots par pārējo arī. Pieaugušam cilvēkam šī atšķirība ir skaidra (vismaz būtu jābūt) - bet bērnam tas viss ir jaunums, tāpēc šī nelielā nianse atstāj ļoti nopietnu iespaidu. Pēc šīs ticības zaudēšanas viņš var ķerties arī pie smagākas klases narkotikām.

Diemžēl jāatzīmē tāpat arī fakts, ka narkotiku antipropagandas pasākumi bieži tiek uzticēti nepilnīgi kompetentiem cilvēkiem. Šādu pasākumu veidošanā būtu jāsadarbojas ne tikai mediķiem un masu psihologiem, bet pavisam noteikti arī valodniekiem, kā arī vienkārši sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem. Vēl viens ļoti nopietns aspekts - daudzi slaveni cilvēki stāsta nevis par to, kāpēc viņi NELIETO narkotikas, bet par to, kāpēc un kā viņi tās PĀRSTĀJUŠI LIETOT. Jaunieši tādējādi iegūst uzskatu, ka narkotiku lietošanu ir vienkārši uzsākt un pēc tam pamest - "ja varēja viņš, varēšu arī es".

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form