Pa kuru brīdi tas notika? Nezin kāpēc ticama šķiet versija par simbolisko Kobeina pašnāvību vai nāvi, lai kādi nebūtu tās patiesie iemesli (Kurta līķi atrada tikai 8. aprīlī).
Vai būtu jāsaprot, ka pēc “Nirvana” viss kļuva pakļauts komercijai? Nepavisam nē! Tomēr tieši ap to laiku tendences izmainījās tā, ka māksliniecisku un jaunatklāsmes pilnu mūziku ražojošie neatkarīgie leibli iekaroja “pamatstraumes” uzmanību un pierādīja pieprasījumu pēc mūzikas, kura oponē mākslīgi organizētajai aktuālā popa modei. Patērētāju vidē “neatkarīgie” saauga ar komercgigantu produkciju, savukārt minētie giganti ieviesa kategoriju “alternatīvs” un arī paši sāka ražot un meklēt neordinārus eksperimentētājus.
Vienlaikus radās jauni “neatkarīgie”, jo viss “alternatīvais” jau kļuva par “pamatstraumi” (meinstrīmu) un, tā kā radošais ideālisms tiek zaudēts domājot par peļņu un rēķinot, patērētāju masās nepopulārie “neatkarīgie” turpināja agrāko jaunrades atklājumu ceļu, kurā dzimusi pati rokmūzika. Taču šeit vairs nav runa par neatkarīgiem leibliem, jo tādu apritē uzradās arī Britnija Spīrsa (“Zomba Records”)... Te nav runa par kompānijām vispār, bet par mūziķiem, kuru darbs ir ārpus jēdzieniem un kategorijām. Tā izveidojās šodienas situācija, kas piedzīvo tehnoloģisku revolūciju, kad par tiešu pieejamību un informācijas telpu (internets) jācīnās vairāk nekā par veikalu plauktiem.
Vienlaikus redzam, ka vairs nav piedzīvota nekāda radoša revolūcija, vismaz ne tādā mērogā, kā pasauli bija pārņēmis “Nirvana” radītais grunge stila vilnis – dažubrīd tā iespaids sasniedza slimīgu apsēstību, kas robežojās ar vienveidību. Piemēram, vienubrīd jau šķita, ka arī Latvijā visas jaunās grupas nedzird tālāk par grunge.
Tā šķiet pēdējā revolūcija. Un vēl kas... Pirms “Nirvana” triumfa salikteņa daļu post- (no latīņu pēc, aiz) visbiežāk lietoja tika jēdzienā postpanki un arī tikai tādēļ, ka 70. gadu diskomūzikas un psihedēlijas eiforijā augušie mediji nebija gatavi daudzu jaunu stilu un virzienu eksplozijai, kura astoņdesmitajos sekoja pēc pankroka. Ņemot vērā, ka arī vairāki minēto stilu radītāji bija dzimuši pankrokā, visvieglāk viņus bija dēvēt par postpankiem. Tikai vēlāk šis apzīmējums izšķīda daudzos citos, piemēram, gothic rock, hardcore metal, industrial techno, world beat un citos. Savukārt, kaut arī Nirvana uzskatāmi par dzimušiem uz panku mantojuma, viņi vēl nebija post-, bet gan grunge. Taču pēc tam, kā sēnes pēc lietus auga simtiem post-... Post-grunge, post-country, post-garage, post-glam, daudz citu un visbeidzot arī post-rock.
Taisnība izrādījās to pusē, kuri apgalvoja, ka rokenrols ir miris. Vismaz ar savu sākotnējo vērtību sistēmu tiešām tas nomira, šķiet, kopā ar Kobeinu – nepārprotiet, lūdzu, jo apgalvojums ir simbolisks.
Rokmūzikā bija ienācis POSTmodernisms – visizdevīgākā filosofija ražošanai un atražošanai. Kaut arī kaut kas “neatkarīgs” un “alternatīvs” bija izlauzies pie plašām masām (ārpus Latvijas jau nu noteikti :)), patiesi atklājumi un mākslas tīrradņi atkal nonāca (vai radās) mazos, nepopulāros leiblos, nonāca pagrīdē.
Galvenā laikmeta priekšrocība ir tā, ka, atšķirībā no “Nirvana” debijas laikiem, šodien arī pagrīdē iespējama grūti pamanāma revolūcija, pateicoties internetam.
Patlaban datoru tīmeklis, kurā sastopamais pirātisms it kā grauj mūzikas industriju (drīzāk šķiet, ka šī industrija nav pratusi laikus pielāgoties), vienlaikus savā ziņā ir rokmūzikas radošā ideālisma un patiesas jaunrades iespējamais mesija, jo cilvēki pasaulē aizvien vairāk pamana, ka, lai kļūtu populārs, prese un televīzija informatīvajā telpā vairs nav vienīgie (ar radio ir citādi, atkarībā no reģioniem).
Vēl dažas zīmīgas lietas, saistītas ar Kobeina mūziku...
Rokmūzikas vēsturē ir daudz gadījumu, kad mākslinieki bijuši revolucionāri, ne vien radīdami sekotāju vilni, fanu kustību, pārmaiņas mūzikas industrijā, bet arī ietekmēdami cilvēku ģērbšanās stilu un radīdami diskusijas pasaules sabiedrībā. Elviss Preslijs, Bils Heilijs, “The Beatles”, “Rolling Stones”, “Black Sabbath”, “Led Zeppelin”, “The Doors”, “The Sex Pistols” – viņi un vēl citi bija tādi... Tāpat ir daudz gadījumu, kad ģeniāli mūziķi radījuši ko tādu, kā nav bijis pirms viņiem. Tādi bija – Džimijs Hendrikss, “Deep Purple”, Deivids Bovijs, “Neu!” un citi. Un abos minētajos gadījumos “Nirvana” fenomens tādos apmēros izrādījies pagaidām pēdējais.
Šodien valda “The Velvet Underground” fenomens. 60. gadu grupa, kuras nosaukums bijis vienlīdz liktenis, simbols un lāsts, savā laikā nebija populāra, taču šodien visi ir pārliecināti, ka tā ietekmējusi lielāko daļu mūsdienu modernā roka. Tāpat daudz uzzinām par citiem agrāk nepopulāriem ģēnijiem. Iespējams, nākotnē līdzīgi būs ar dažu labu nesenas pagātnes vai tagadnes grupu vai mākslinieku.
80. gadu beigās līdztekus “Nirvana” citi respektēti neatkarīgie amerikāņi, kas radīja mūziku ārpus jebkādu stilu robežām, bija grupa “The Pixies”. Nespēdami gūt plašāku uzmanību ar ASV ierakstu industrijas palīdzību, viņi savus darbus uzticēja britu neatkarīgajai kompānijai 4AD. Viņi iegāja vēsturē ne vien kā daudzviet atzīti par pasaulē labāko 1989. gada grupu, bet arī kā ģeniāli jaunrades talanti. Savukārt ar albumu “Nevermind” grupai “Nirvana”, kura arī radusies “neatkarīgo” apritē, viņu revolūcija izdevās ar komerciālas ierakstu “haizivs” gādību. Ar tādu mērogu tas bija pēdējais gadījums...
Šodien vairākums Mākslinieku komerciālo gigantu paspārnē bauda tādu pašu elitāra nepopulārisma dzīvi, kā “Geffen Records” ilggadējā avangardistu grupa “Sonic Youth” – tā pati, kura palīdzēja “Nirvana” ar kompānijas darījumu.
Analītiski grupa “Nirvana” bijusi vienlaikus beigas un sākums. Beigas ideālismam un revolucionārai jaunradei, kas piedāvā ko nebijušu, taču tā vairs nebija tīra forma, jo tas bija arī sākums agrāk radītu lietu sajaukšanai, vairāku stilu sintēzei, transformācijai. Sākums tam, kas rokā valda tagad (arī alternatīvo vidū). Kā jokodams atzina pats Kurts Kobeins, viņš savā mūzikā savienoja agrāk nesavienojamo – “Bay City Rollers” ar “Black Flag” un “Black Sabbath”, turklāt balstīdamies uz pankroka pārliecības. Stilu sajaukšanu turpināja gan līdzgaitnieki (“Alice In Chains”, “Stone Temple Pilots” u.c.), gan vēl raibāk vēlākie līderi, piemēram, nu metal zvaigznes.
Kopumā “Nirvana” šķiet pēdējā grupa, kas savos radošajos sākumos ir pilnīgi neatkarīga un vienlaikus masās ir superslavena un komerciāli veiksmīga. Pēdējā starp tādiem, kādi bija roka vēstures milži.
Un, pieminot rokenrola ideālismu, “Nirvana” solista nāve ir pēdējā, kas pārtapusi vēsturē un nemirstīgā leģendā ar tik vērienīgu publicitāti vai respektu. Pirms tam bija “Joy Division” solists Īens Kērtiss, Džons Lenons, Marks Bolans, Džims Morisons, Džimijs Hendrikss, Dženisa Džoplina, Elviss un citi. Pēc tam arī miruši vairāki talantīgi mūziķi, taču tās bijušas saprotamas novecošanas (Frenks Sinatra) vai slimības radītas (Džordžs Harisons) nāves. Lai gan, drīz pēc Kobeina pāragri mira Maikls Hatčenss, bija vēl citi sāpīgi gadījumi, taču tās bija personību traģēdijas, kuras nekļuva par globālu drāmu un nepārtapa leģendās.
Skumja ironija, bet iznāk, ka Kobeina nāve bija liela nāve, un pēc tam visas nāves bijušas mazākas. Cēlonis jāmeklē ideālismā, tā uztveršanā un tā pagaidām pēdējā pārstāvī. Turklāt Kobeins bija zvaigzne ārēji, kamēr savā būtībā vienmēr palika fans – fans tam, ko dara, ko mīl. Viņa mūzika bija ne tikai produkts, bet arī emocionāla dvēseliska kaisle un tātad māksla. Pēc viņa – vai nu pelnošs produkts, vai bezpeļņas māksla.
Interesanti, ka pēc Kobeina nāves arī grupa “Pixies” izjuka, bet gotikas karaļi “Sisters Of Mercy” un “Fields Of The Nephilim” jau bija “rest in peace” statusā, tolaik nenojaušot, ka arī viņu stils tiks komercializēts, tam sekoja “Dead Can Dance”, “Swans”, “Siouxsie & The Banshees”, “Cocteau Twins” un daudzu citu 80. gadu radošo līderu un jaunatklājēju aiziešana un sākās arī metāliskā roka stilu stagnācija (izņemot doom metal transformācijas jaunos stilos). Ap to pašu laiku daudzi neatkarīgie leibli biežāk sāka pārdoties komercgigantiem, sākot ar “Factory Records”, kas 90. gadu sākumā nonāca “Warner” ķetnās, līdz pat nesenajam, ar skumju ironiju uztvertajam, darījumam, kad “Mute Records” kļuva par EMI īpašumu.
It kā tikai 10 gadi pagājuši, tomēr nu jau gribas jautāt, vai tiešām Kurts Kobeins bija pēdējais roka ideālists ar ietekmi uz plašu sabiedrību?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
