Jānis Urbanovičs: Kāda Latvija būs?
Foto: LETA

Pēdējā laikā manā prātā ir dziļi ieracies Aleksandra Bloka dzejolis "Skiti"*. Iespējams, arī tāpēc, ka publiskajā telpā arvien uzstājīgāk tiek pielietota vācu okupācijas laika propagandas klišeja par "aziātu ordām", kas apdraud Eiropu. Tas ir ģeniālā krievu dzejnieka pats pēdējais šedevrs.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Dzejolis radās 1918. gada sākumā - viņam posta pārņemtajā Pēterburgā izmisīgi gaidot, vai padomju Krievijai izdosies noslēgt seperātu mieru ar Vāciju un beidzot izstāties no valsti sagrāvušā Pirmā pasaules kara. Tā ir apokaliptiska vīzija par to, kā krieviem - apzinoties savu "skitu būtību", puseiropejiskumu, pusaziātiskumu - var apnikt pakalpīgi turēt vairogu starp "mongoļiem un Eiropu": ejiet, kaujieties beidzot savā starpā, rijiet uzvarēto ienaidnieku miesas, bet mēs paskatīsimies no malas...

Ne tikai politiķi, bet arī savu nacionālo stāju kopjoši intelektuāļi vai uzņēmēji nereti mēdz izrādīt vīzdegunīgu "pretimnākšanu" otrai kopienai: "Ak, es jau esmu baigais liberālis, jo tomēr vēl uzskatu krievvalodīgos par cilvēkiem - kaut arī otrās šķiras, protams. Tas ir pilnīgi pareizi, ka viņi, nelatvieši, ir NEpilsoņi, tātad NEcilvēki - jo nekad nepacelsies līdz mūsu līmenim." Jau ir pilnīgi pašsaprotami, ka kultūras ministre atļaujas nepilsoņiem mest sejā: ziniet, (vēl nemaz neatbraukušie) sīriešu bēgļi ir daudz vairāk motivētāki integrēties nekā jūs! Nelatviešos saskata, turklāt jau pilnīgi pašsaprotami, "piekto kolonnu", savukārt latviešos - drīzos "okupantu" represētājus un vagonos sadzinējus.

Te nav vainojama ne Sīrija, ne Putins, ne Krima un Donbass, ne "Sputņiks.lv". Jāsaka gluži vai paldies Dievam, ka ir šādas atrunas - kā vīģes lapas, lai neizpratnes pārņemtai Eiropai nomaskētu kailo patiesību, ka šis ir tikai un vienīgi Latvijas latviešu un Latvijas krievu naidmīlas stāsts. Mums iepatikās vienam otru neieredzēt bez jebkādas ārējas piepalīdzēšanas, un tas ir visu Latvijas problēmu pamats.

Latvijas politikā valda labējām partijām, kā maldīgi uzskata, vēlamo rezultātu garantējošs uzvedības trafarets: apzināti ekspluatēt etnisko spriedzi, divkopienu sabiedrības savstarpējo aizdomīgumu un nepatiku. Taču varai, kas ekspluatē elektorāta bailes "no lāča", ir vajadzīgs entuziasma pilns pretinieks. Šī cerība attaisnojas. Margināli avantūristi, kurus pirms diviem gadiem morāli paralizēja Latvijas krievvalodīgo piesardzība pret "Krim naš" eiforijas iepotētājiem, tagad ar "varonīgu" retoriku un pozām izmanto valsts varas doto iespēju - iekarot nelatviskā elektorāta simpātijas un pārvērst tās deputātu mandātos. Gatavošanās 13. Saeimas vēlēšanām un Latvijas valsts simtgadei izskatās apzināta atgriešanās 2004. gada abpusēji izdevīgā naida gaisotnē: rokas nost no mūsu skolām, krievi nāk, latvieši nepadodas, Eiropa mūs nesaprot utt.

Sociāldemokrātiskā partija "Saskaņa", ko labējie etnokrāti cenšas izmantot par biedēkli saviem vēlētājiem, izrādās vairs pilnīgi neizmantojama šai lomai. Mēs esam dziļi integrēti Latvijas politikā, būdami prognozējami un solījumus pildoši partneri Saeimas starpfrakciju norunās, arī pretimnākoši mūsu valsts varai svarīgos starptautiskajos sakaros. Jā, reizēm varbūt bijām jau par daudz samiernieciski. Tāpēc pat vislojālākie "Latvijas Avīzes" lasītāji vairs īsti nebaidās no mums.

Ar vārdiem un darbiem esam apliecinājuši saviem vēlētājiem un atbalstītājiem, oponentiem, noliedzējiem un ienaidniekiem: ideja par divu kopienu cieņpilnu saaugšanu saskanīgā un saliedētā, patriotiskā un plaukstošā Latvijas nācijā ir piepildāma. Kaut arī tas notiek lēnām, sperot soli pa solim, pat "vienu soli uz priekšu, divus atpakaļ". Partija neekspluatē nācijas saskaņas ideju. Mēs cīnāmies par līdzdalību varā, jo tā palīdzētu realizēt to, ko mēs piedāvājam.

Diemžēl šobrīd Latvija ir bezgala tālu no nācijas saskaņas. Tiek arvien no jauna uzkurināta divu kopienu savstarpējā nepatika. Šodien neviens otram nav vajadzīgs, neviens nevēl otram labu. Tikai piecieš. Sākoties NATO vadības rūpēm, kā nodrošināt alianses militāra spēka demonstratīvu klātbūtni pie Krievijas robežas, latviskajās neiecietības izpausmēs un naida runā agrāko nervozitāti nomaina kundziska pašpārliecinātība. It kā Rietumu sabiedrotie dotu garantiju, ka šeit izvietotie ASV vai britu karavīri ar prieku piedalīsies policejiskās akcijās pret "piektās kolonnas" pilsonisku neapmierinātību - kaut vai iespējamās izglītības "reformas" dēļ.

Latvijas krievi to visu jūt, redz un dzird, un tāpēc arī neieredz, ignorē, neuzticas valstij. Kaut gan patiesībā naturalizācija ir daudz vairāk vajadzīga valstij un tās pilsoņiem - nevis pašiem nepilsoņiem. Vispirms cilvēkam ir jādod piederība valstij, pēc tam arī viņa izglītošana latviskumā un iekļaušana pilsoniskā sabiedrībā kļūs krietni vien efektīvāka nekā līdzšinējās "integrācijas" prakses.

Tiklīdz sabiedrība izlems, ka tai kaut vai tikai Latvijas pašsaglabāšanās vārdā vairāk nevajag savstarpēji ecēties - un tādam brīdim ir drīz vien jāpienāk, - neizbēgami pirmais neatliekamais darbs būs nepilsoņu jautājuma abpusēji cieņpilns atrisinājums. Valstij ir jābūt gatavai naturalizēt šeit mūžu dzīvojušos un strādājušos, jo īpaši te piedzimušos - turklāt īpaši nesatraucoties, kādā tieši veidā viņi apliecina izvēli pievienoties Latvijas pilsoņu kopumam. Cilvēkiem, kurus šodien ir pieņemts mūsu nācijas "pareizajā" daļā nicinoši ignorēt, ir lielāki un īpašāki nopelni Latvijas labā nekā dažiem valsts izlasei garām nogājušiem sportistiem, kurus Saeima katru reizi ar tādu entuziasmu naturalizē - par izaudzinātajiem bērniem un nomaksātajiem nodokļiem, par uzceltām elektrostacijām un dzīvojamo namu rajoniem, ceļiem un tiltiem. Ja tik ļoti vajag, valsts var ieviest kaut vai 50 gadu ilgu dzīvesvietas cenzu.

Tagadējā politiskajā spēlē, kas balstās uz etnisko nesaskaņu apzināti abpusēju saasināšanu, "Saskaņa" ir kā piektais ritenis. Tomēr es ticu, ka partijas biedru vairākums vēlas palikt tieši šajā "nemodernajā" un tāpēc diezgan neērtajā, ātrus ieguvumus nesološajā - pozīcijā: virzīt Latviju uz samierināšanos, savstarpēju izpratni un vienošanos kopējiem mērķiem. Par sevi un Saeimas frakcijas deputātiem es to saku bez jebkādām šaubām un patosa.

Visa vēlīnā padomju, pēcpadomju, Eiropas "karsto" punktu pieredze - Karabaha, Piedņestra, Kosova un, protams, nupat "BBC 2" - mums atgādina, cik nežēlīgas var būt alternatīvas, ar ko aizstāt nācijas izlīguma, saliedētības un harmonizācijas centienus. Mēs negribam pieļaut, ka šādas alternatīvas īstenotos vēl arī pašu mājās. "Saskaņai" jebkāds "slikts miers" ir nesalīdzināmi labāks par "kārtīgu" izplūkšanos - pat ja būtu cerība, ka pēc tās sabiedrībā paātrinātos izlīguma un savstarpējās integrācijas process.

Es netaisos revidēt savus ideālus tāpēc, ka jau pārāk ilgu laiku Latvijā vadošais "trends" ir pašmērķīga konfrontācija. Mani, protams, neapmierina temps, kādā veidojas vienota Latvijas tauta, tās saskaņa un kopēja apziņa, ka mēs visi, kuri šeit dzīvojam, esam viens otram vajadzīgi. Žēl, ka visus šos gados mums vēl Saeimā tā arī nav atradušies partneri tur, ar ko runāt, sadarboties un rīkoties. Varbūt arī reizēm kuluāru sarunās tika teikts, ka Latvija tiešām nedrīkst tā turpināt dzīvot, bet izšķirošo soli liedza spert bailes no riska, no vēlētāju neizpratnes, mediju un "īsteno latviešu" politiķu dusmām.

Šodien ar "Saskaņu" šķiet neapmierināts gluži vai ikviens. Labējiem politiķiem un latviešu medijiem nepatīk stabilais cilvēku atbalsts mūsu partijai - tiem gribētos, lai mēs, ļaujoties kārdinājumam ātrāk tikt pie kāda ministra portfeļa, nodotu savus vēlētājus un viņu radiniekus, draugus, paziņas - nepilsoņus. Otrā sānā mūs baksta greizsirdības mocītie radikāļi, nemieru rosinātāji, "krievu pasaules" aktīvisti. Tiem pumpas metas no mūsu savaldības: skatieties, mīļie krievu ļaudis, saskaņieši tā arī neko nav darījuši, lai izvestu jūs ielās un atdarītu latviešu valstij visas jūsu izciestās pārestības! "Saskaņa" joprojām aizstāvēs bērnu tiesības iegūt daļu izglītības viņu dzimtajā valodā, taču mēs to neizmantosim kā ieganstu etniskai konfrontācijai, neprovocēsim savus atbalstītājus "uz barikādēm".

Diemžēl es jūtu, ka arī "manos" vēlētājos arvien vairāk pieaug vēlme, lai partija "ietu kauties". Es saprotu, ka cilvēku pacietība nevar būt bezgalīga, un rēķinos, cik viegli būtu aizvilināt daļu no "Saskaņas" atbalstītājiem ar agresīvām runām un akcijām. Nebūšu īsti greizsirdīgs uz tiem, kuri savu politisko karjeru gribēs veidot konfrontācijā ar Latvijas valsti. Bet es un ikviens cits, kam svarīgi ir saskaņas ideāli, to nedarīsim. Ne tāpēc, ka būtu bail. Mēs paliksim tādi, kādi esam - un drīz vien to spēs novērtēt arī cilvēki, kuri mūs ir pametuši lielāka "ekšena" dēļ.

Saskaņieši ir gluži kā tādi šodienas "Latvijas skīti" - nepatīkam gan "īstenajiem latviešiem", gan arī "pareizajiem krieviem". Tomēr es apzinos, ka partija nevar atļauties sekot Bloka piedāvājumam: ja apnicis, ka mūs dauza un lamā no abām pusēm - pasēdēsim brīdi maliņā un paskatīsimies, kā jūs izplūcaties!

"Saskaņa" joprojām pūlēsies noturēt vairogu, kas sargā Latvijas sabiedrību no tās politikāņu uzkurināta naida.

____________

* Savā laikā tika publicēts arī latviski - šķiet, ka Jāņa Rokpelņa atdzejojumā. Diemžēl interneta latviskā sadaļa to nebūs pacentusies iegrāmatot savos krājumos. Oriģināla teksts atrodams, piemēram, šeit: https://ru.wikiquote.org/wiki/%D0%A1%D0%BA%D0%B8%D1%84%D1%8B, un turpat ir arī 1921. gadā veikts atdzejojums franču valodā (https://fr.wikisource.org/wiki/Les_Scythes)

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form