Latviešu valodas statuss gan ilgajā vēsturē līdz valstiskās neatkarības iegūšanai, gan divu okupācijas varu jūgā pagājušajā gadsimtā, gan atgūtā valstiskuma laikposmā ir piedzīvojis pamatīgas pārmaiņas.
Postkoloniālisma ietekme
To, kā Latvijā pašlaik tiek lietotas dažādas valodas un kāda ir Latvijas sabiedrības lingvistiskā attieksme ne tikai pret latviešu valodu, bet arī pret krievu valodu, lielā mērā nosaka padomju okupācijas sekas un postkoloniālsima daudzveidīgā ietekme uz Latvijas sabiedrības vērtībām un domāšanu.
T. s. rusifikācija nozīmēja ne tikai krievu valodas prioritāti publiskajā saziņā un ne tikai mērķtiecīgi organizētu migrāciju, Latvijā ieplūdinot latviešu valodā nerunājošus cilvēkus no "brālīgajām republikām". Galvenais – rusifikācija nozīmēja lingvistiskās attieksmes maiņu. Tika radīti apstākļi, kuros krieviska ikdienas vide, it īpaši daudzās lielākajās pilsētās, kļuva neizbēgama, nenovēršama un līdz ar to – pašsaprotama. Un pat rusifikācijas kontekstā šāda pašsaprotamība pati par sevi nebija nedz vēlama, nedz nevēlama; svarīga bija tās ietekme uz latviešu valodu – bija pamatots iemesls bažīties, ka ierobežotais latviešu valodas lietojums Latvijā var neatgriezeniski ietekmēt valodas iespējas pilnvērtīgi saglabāties un attīstīties.
Atgūstot neatkarību 1991. gadā, uzsvars uz latviešu valodas statusa mainīšanu ikdienas publiskajā saziņā nebija atriebības akts vietējām mazākumtautībām. Tā bija nepieciešama rīcība, ņemot vērā, ka politiskās situācijas izmaiņas pašas par sevi nenovērš sabiedrības lingvistiskās attieksmes inerci un līdz ar to – arī tās ietekmes inerci, kurai bija pakļauta latviešu valoda. Bija nepieciešami impulsi, lai sabiedrība no sen pieņemtās un pašsaprotamās krievu valodas prioritātes Latvijā dzīvojošo latviešu un krievu saziņā pārietu uz latviešu valodu kā vienojošo publisko valodu gan rakstveida, gan mutvārdu saziņā. Iemesls joprojām tas pats – latviešu valodai labvēlīgas vides veidošana Latvijā, kas ir vienīgā teritorija, kurā šādu vidi ir iespējams nodrošināt.
Un šis iemesls, ņemot vērā latviešu valodas lietotāju skaitu un lingvistisko vidi, kurā mēs atrodamies vairāku ļoti lielu valodu ietekmē, būs aktuāls tik ilgi, cik latviešiem būs svarīgi saglabāt savu valodu. Tā ir bijusi un būs principiāla izšķiršanās par mūsu vērtībām, visus pārējos argumentus tikpat principiāli vērtējot saistībā ar šo izšķiršanos.
Politiskie lēmumi, Latvijas pilsonības iegūšanas nosacījumi, 2012. gada referendums, latviešu valodas zināšanu līmeņa celšanas pasākumi, institūcijas, kas vērtē valsts valodas lietojumu publiskajā saziņā, – tas ir darbs, kam ir acīmredzami un labi rezultāti. Statistika liecina, ka tikai 8% Latvijas sabiedrības atzīst valsts valodas nezināšanu. Tas ir arī veikums, kas apliecina Latvijas sabiedrības apņemšanos rūpēties par latviešu valodu.
Faktiskā divvalodība ikdienā
Taču – kas notiek ar lingvistisko attieksmi Latvijā un kāda ir valodu lietojuma faktiskā situācija ikdienā? Par to vislabāk var spriest jomās, kurās valsts valodas obligātu lietošanu nereglamentē likums, respektīvi, jomās, kurās cilvēki neformāli nosaka valodu lietojuma normas. Protams, galveno vietu te ieņem privātais komercsektors.
Piemēram, vērojot rakstveida un mutvārdu saziņu komerciestādēs Rīgā, ir acīmredzams, ka pastāv faktiska divvalodība. Parasti pat dažiem valsts valodā rakstītiem vienkāršiem vārdiem līdzās ir tulkojums krievu valodā. Mutvārdu saziņā divvalodība ir vēl aktīvāka – vērojami gandrīz histēriski tirgotāju centieni uzminēt apmeklētāju valodu pat sasveicināšanās frāzes līmenī.
Līdztekus jāatceras Valsts valodas centra pētījumu rezultāti, kuros viens no satraucošākajiem secinājumiem – latviešu un krievu saziņā paši latvieši bieži joprojām pāriet uz krievu valodu. Kā to skaidrot, ja atceramies jau minēto faktu, ka tikai 8% Latvijas iedzīvotāju nezina valsts valodu?
Tātad šāda lingvistiskā situācija neizriet no valodu zināšanu situācijas. Pat vēl vairāk – tas nozīmē, ka paveiktais darbs, nodrošinot, ka gandrīz visa sabiedrības vismaz zināmā līmenī pārvalda valsts valodu, izrādījies neauglīgs: lingvistiskās attieksmes inerces dēļ saziņas vide daudzviet Latvijā nav kļuvusi latviskāka. Ir izskanējis pat arguments, ka, nerunājot ar krieviem viņu valodā, viņi attiecīgo tirdzniecības vietu vairs neapmeklēs.
Ja valsts iedzīvotājus aizskar saziņa valsts valodā un ja latvieši šāda neizprotama aizvainojuma dēļ baidās runāt valsts valodā, tad tas vien liecina, ka kaut kas nav kārtībā.
Šīs situācijas iemesli noteikti nav tik sarežģīti, kā situācijas daudzveidīgā ietekme. Izsakoties īsi, sabiedrība – gan latvieši, gan krievi – turpina reproducēt postkoloniālās attieksmes un attiecību modeli. Vislabāk to ilustrē citu mazākumtautību lingvistiskā attieksme – nav dzirdēts par īpaša statusa pieprasījumiem lietuviešu, poļu vai baltkrievu valodai. Nav arī dzirdēts, ka latvieši, atzīstot jebkuru valodu zināšanas kā bagātību, lielā skaitā apgūtu dažādas valodas. Minēto mazākumtautību etniskā klātbūtne valodu lietojuma ziņā Latvijas sabiedrībā faktiski nav pamanāma. Katrā ziņā – tā nerada konfliktus un politiskas manipulācijas. Vienīgi daļa krievu kopienas turpina turēties pie prasības, ka Latvijā saziņa ar viņiem krievu valodā ir pašsaprotama. Jo viņu ir daudz; jo tā ir ērtāk. Un tikai attiecībā uz krievu valodu daļa latviešu šādu pašsaprotamību atbalsta un nostiprina.
Līdz ar to Latvijā saglabājas apstākļi, kuros Latvijā dzīvojošiem krieviem ir pamats sagaidīt, ka visur un visi ar viņiem runās krieviski. Un tad, protams, katrs gadījums, kurā tā nenotiek, tiek uztverts kā aizskarošs uzbrukums. Ja 18 no 20 publiskās saziņas situācijām notiek pāreja uz krievu valodu, tad krieviem ir pamats nesaprast un īgņoties, kāpēc gan tajos nieka divos gadījumos piepeši ir tik svarīgi krieviski nerunāt. Un tad krieviem ir pamats joprojām negribēt dzirdēt tos, kas krievu valodā tomēr nerunā.
Svarīga katra lingvistiskā uzvedība
Nekonsekvences nelabvēlīgā un apjukumu raisošā ietekme ir vēl viens iemesls, kāpēc ar bažām uztveru to, ka tiek akcentēta nepieciešamība latviešu valodu izmantot tieši un tikai oficiālajā saziņā.
Visupirms jāpiemin, ka sarunā par latviešu valodas lietošanu Latvijā būtu jāatsakās no apdraudējuma pieminēšanas. Pirmkārt, šobrīd latviešu valoda nav apdraudēta. Otrkārt, apdraudējuma argumentācija ir neauglīga ar to, ka vedina uz konfrontāciju. Turklāt, ja reiz konstatējam apdraudējuma neesamību, varam ļauties slinkam un – galvenais – vienaldzīgam atslābumam. Taču, minot faktu, ka latviešu valoda ir liela un droša, tikpat svarīgi vienmēr apzināties, ka gan iepriekš, gan pašlaik latviešu valodas stabilitāte ir principiāla ikdienas darba rezultāts. Un arī turpmāk pilnvērtīga latviešu valodas pastāvēšana būs atkarīga no sabiedrības principiālām rūpēm par šo valodu.
Tāpēc no jebkura negatīva vai agresīva argumenta būtu jāvirzās pozitīvi apliecinošas izteiksmes virzienā, t.i., ka Latvijas sabiedrības lingvistiskā attieksme un ikdienas saziņa izriet no sabiedrības dabiskām rūpēm par latviešu valodu un par Latviju kā vienīgo teritoriju, kur šādas rūpes ir iespējams īstenot. Mums ir jāuzsver, ka latviešu valoda kā sabiedrību vienojošā saziņas valoda nav baiļu vai aizspriedumu izraisītas kultūras noslēgtības izpausme, bet visas sabiedrības ieguvums un bagātība. Mums jāatgādina neskaitāmie darbi, kas apliecina, ka mazākumtautībām, it īpaši krieviem, Latvijā ir nodrošināti draudzīgi un iekļaujoši apstākļi. Vienīgās problēmas rada manipulācijas vai faktisko cēloņsakarību noliegums, nostājoties pozās, izdomājot aizvainojumus vai pieprasot dīvainus "dāvanu komplektus", kas esot nepieciešami pietiekami lojālai attieksmei. Līdztekus mums arī neformālajā saziņā būtu jāīsteno konsekventi, skaidri un nepārprotami latviešu valodas lietojuma principi. Un atkal – nevis baidoties vai uzbrūkot, bet īstenojot rūpes atbilstoši tām vērtībām, kuras esam apliecinājuši, piemēram, referendumā.
Valodas būves šūpināšana
Kad pašapliecinoši atgādinām, ka esam starp 200 lielākajām pasaules valodām, nevajadzētu sevi mānīt. Šis fakts nemaina to, ka latviešu valodu "ieskauj" angļu valoda un krievu valoda – divas milzīgas valodas ar nesalīdzināmi augstāku ekonomisko vērtību. Mēs nevaram aizmirst, ka globalizētajā daudzvalodu pasaulē, kurā dominē tirgus attiecības un iespējas pārdot, nopirkt un pelnīt, lai maksimālā daudzumā patērētu ērtības, šobrīd faktiski ikvienā situācijā var atrast argumentus, lai atteiktos no latviešu valodas. Divvalodība komercsektorā ar latviešu valodas izspiešanu no latviešu un krievu saziņas situācijām ir tikai viena joma, kur latviešu valodas klātbūtne ir ierobežota.
Valodas ekonomiskās vērtības ietekme uz latviešu valodas izmantošanu izpaužas arī daudzos citos veidos. Redzam diskusiju, kurā tiek apšaubīta prasība, ka augstākās izglītības amatpersonām būtu labi jāzina valsts valoda (respektīvi, tiek apšaubīta nepieciešamība augstākās izglītības iestāžu oficiālajā saziņā izmantot latviešu valodu). Redzam, ka pašvaldību amatpersonas nesaskata nepieciešamību ar Latvijas iedzīvotājiem konsekventi sazināties valsts valodā. Redzam pārspīlētos un vietā un nevietā pieminētos atgādinājumus, ka zinātnes valoda taču ir angļu valoda. Redzam, ka arvien biežāk tiek konstatēts – pat ja jaunieši lasa grāmatas, daudzi no viņiem lasa svešvalodās. (Tendence, ka latvieši arvien mazāk lasa dzimtajā valodā, var būtiski ietekmēt valodas zināšanu dziļākos, grūtāk atjaunojamos un saglabājamos slāņus.) Redzam daudzas ar valodu apguvi nesaistītas Latvijas augstākās izglītības iestāžu programmas, kurās studijas notiek tikai svešvalodās vai kurā latviešu valodas klātbūtne ir minimāla. Redzam prasību arī vidējās izglītības programmā palielināt angļu valodā apgūto priekšmetu īpatsvaru.
No vienas puses, tas apliecina mūsu kultūras atvērtību jaunajai situācijai. No otras – cik paliek to situāciju un jomu, kurās latviešu valodas izmantošana ir un būs prioritāra? Taču visi šie faktori, pirmkārt, ietekmē sabiedrības lingvistisko attieksmi pret latviešu valodu, otrkārt, šīs attieksmes izmaiņas ietekmē vai var ietekmēt latviešu valodas pilnvērtīgu pastāvēšanu un attīstību.
Mazāk vai vairāk?
Valodas zināšanām nav nozīmes, ja valoda netiek izmantota. Un gan valodas, gan valodas zināšanu saturs ir daudz sarežģītāks nekā cilvēku spēja noteiktā valodā veikalā palūgt konfektes. Pašreizējā situācijā joprojām ir spēkā visi tie iemesli, kas nosaka nepieciešamību nenogurstoši un principiāli rūpēties par maksimālu latviešu valodas klātbūtni visās jomās. Taču ir parādījušies jauni faktori, kas raisa uztraukumu par valodas zināšanām to dziļākajā būtībā. Tāpēc mēs nevaram ļauties ne liekam satraukumam, ne bezatbildīgai vienaldzībai saistībā ar latviešu valodas stabilitāti. Nevaram atļauties jaukt vienā katlā nesaistītus aspektus, piemēram, rūpes par latviešu valodu un neapšaubāmo faktu, ka svešvalodu zināšanas ir atbalstāmas un nepieciešamas. Nevaram bailīgi ierauties kaktiņā, kad kāds, neizprotot situāciju, mums nepamatoti pārmet mazākumtautību ignorēšanu vai kultūras noslēgtību apstākļos, kad reizēm mūsu pārcentība iesniedzas tādā atvērtības līmenī, kādu nepaļaujas pat ļoti lielu valodu nācijas.
Piekrītu, ka Latvijas politiskās partijas nav spējušas pilnvērtīgi uzrunāt Latvijā dzīvojošos krievus. Taču nevar arī noliegt to, ka pašreizējā lingvistiskā attieksme daudziem krieviem liek ieņemt "nedzirdēšanas" pozu. Ar varu mīļš nebūsi. Bet – nekādas piespiešanas nav. Ir pasākumi, ar kuriem valsts ir iezīmējusi no okupācijas laika atšķirīgo lingvistisko situāciju. Ir darbības un impulsi (piemēram, Valsts valodas centra darbs), kas atgādina un uzsver šīs izmaiņas. Ar ko krievi, kas pilnībā ir iekļāvušies Latvijā un jūtas piederīgi, atšķiras no tiem krieviem, kas latviešu valodu nezina vai tajā nerunā? Viņi visi taču saskaras ar vienādiem apstākļiem. Kāpēc vieni ir sadzirdējuši un ir sadzirdēti, bet citiem nemitīgi šķiet, ka viņus atstumj un noniecina? Ņemot vērā vienādos nosacījumus, atbilde visupirms ir katra cilvēka attieksmē.
Un ar ko atšķiras latvieši, kuri nesteidzas pie pirmās izdevības pāriet uz svešvalodu, no latviešiem, kam "ņemšanās ap to savu valodu" šķiet kaitinoši pārspīlēta? Nevar apgalvot, ka tie otrie latviešu valodu neciena vai ka viņu bērni latviešu valodā nerunās. Bet noteikti var apgalvot, ka šādas attieksmes ietekmē ne tikai rīt, bet jau šodien rakstītās un runātās latviešu valodas ir mazāk. Ir mazāk unikālas un bagātas valodas, kuras visi zinātāji, nonākuši vidusmēra pilsētā Ķīnā, izšķīstu nepamanīti.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
