Es vēlos aizsākt diskusiju, cik lielā mērā šī ir ārkārtas situācija un cik lielā – mērķtiecīgas atbildīgo iestāžu brīdinājumu ignorēšanas sekas. Manis vadītajā Saeimas Tautsaimniecības, agrārās, vides un reģionālās politikas komisijas sēdē bija iespēja uzklausīt Konkurences padomes vadītāju Skaidrīti Ābramu. Daudzas lietas viņas teiktajā lika aizdomāties, cik pie šīs krīzes ir līdzvainīgi daudzi, kas šobrīd Saeimā nobalsoja par ārkārtas situāciju!
Vienkāršojot varam teikt, ka Konkurences padomes viens no uzdevumiem ir turēt roku uz pulsa un savlaicīgi novērst konkurenci kropļojošu apstākļu veidošanos – respektīvi, veikt preventatīvu darbu. Arī iepriekšējo Saeimas sasaukumu laikā Konkurences padomes eksperti pauda asus iebildumus par Atkritumu apsaimniekošanas likuma redakciju un monopola stāvokļa veicinošu nosacījumu iekļaušanu.
Diemžēl tā netika sadzirdēta, un likumprojekts tika pieņemts Saeimā pēdējā lasījumā, kas bija klaji pretrunā Konkurences padomes atzinumiem. Konkurences padome asi iebilda arī brīdī, kad Rīgas dome gatavoja augsni jaunajam konkursam par atkritumu apsaimniekošanas monopola veidošanu Rīgā uz 20 gadiem. Arī šajā brīdī neviens īsti nopietni neņēma Konkurences padomes brīdinājumus par sagaidāmajām sekām – Konkurences padomes lēmumu apturēt līgumu ar potenciālo monopolistu.
Ja jau visos līmeņos, visos kabinetos visi bija informēti, tad kāpēc tomēr varēja rasties šāda situācija, kad rīdzinieki, valdība un Saeima tiek turēti ķīlnieku lomā ar mērķi piespiest lemt par ārkārtas situāciju un ļaut Rīgas domei ar valdības un Saeimas rokām sakārtot lietas ar atkritumu apsaimniekotājiem? Būsim godīgi, šobrīd ne valdībai, ne Saeimas deputātiem nav īsti instrumentu, lai arī pēc trim un vairāk mēnešiem nodrošinātu atkritumu izvešanas tarifu rīdziniekiem līdzšinējā līmenī.
Tas, ko es kā Tautsaimniecības komisijas vadītājs varu darīt, ir stiprināt Konkurences padomi. Es atbalstīšu ekonomikas ministru Ralfu Nemiro, kas arī ir paudis līdzīgu viedokli un aktīvi aizstāv savas ministrijas padotības iestādi un tās profesionalitāti. Ir jādomā, kā stiprināt Konkurences padomes tiesības, lai tās "balss" tiek sadzirdēta jau normatīvo aktu regulējumu izstrādes procesā.
Šis nebūs viegls darbs, bet tas ir ļoti svarīgs gan valsts, gan valdības, gan uzņēmējdarbības līmenī, nerunājot par sabiedrības interesēm. Kā redzams Rīgas gadījumā, sekas var skart gandrīz pus miljonu rīdzinieku, tūkstošiem uzņēmumu un iestāžu.
Es negribētu piedzīvot situāciju, kad Rīgas domes runči – Muris un Kuzja – kļūst par valdības un Saeimas problēmu, jo neviens nevēlas par tiem rūpēties. Tas ir simbolisks piemērs, lai atainotu situāciju ar Rīgas domes pieeju problēmu risināšanā un to uzvelšanu uz valsts pleciem. Es neatminos nevienu citu pašvaldību, kas tā rīkojas. Valdība risina "Rīgas Satiksmes" ilgo gadu dzīru sekas, fiktīvo nodarbinātību tās pakļautības iestādēs, korupciju un tagad arī glābj Rīgu no slīgšanas atkritumos. Bet šis jautājums nebūtu kļuvis par visas Latvijas problēmu, ja savlaicīgi būtu sadzirdēta Konkurences padome un tās iebildumi.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
