Attālināti sekojot norisēm meža nozarē, arī meža zinātnieki ir pamanījuši dažādus draudus jeb, maigāk sakot, izaicinājumus, ar kuriem mums Latvijā būs jāsaskaras Eiropas Savienības zaļā darījuma (angl. deal) jeb, precīzāk sakot, tā vietējo interpretāciju kontekstā. Tautas valodā šo sajūtu var apzīmēt ar vārdiņu ''bažas''. Tās nedaudz palielināja nesen portālā ''Delfi'' lasāmā Eiroparlamenta deputātes Ineses Vaideres publikācija ''Dabas izsmelšana vai atjaunošana'', kurā cita starpā atrodama intonācija par it kā bioloģiski nevērtīgu Latvijas meža ekosistēmu (''... publicētie dabas skaitīšanas dati iezīmē problēmas mežos – bioloģiski vērtīgi ir tikai 10% no Latvijas mežiem, un tos arvien vairāk aizstāj kailcirtes'').
Neapšaubot ikviena Eiroparlamenta deputāta kā sabiedrības spoguļa kompetenci un augsto pozīciju, kas nekad nebūs sasniedzama Latvijas zinātniekiem, šāda intonācija, pat neprasot un negaidot iedziļināšanos detaļās, ir visai pārsteidzoša. Iespējams, meža darbiniekiem tā pat ir nomācoša. Ne tikai tādēļ, ka Latvijas meža zinātnes ietvarā dažādi kritēriji, pēc kuriem tiek vai ir tikusi noteikta Latvijas meža ''bioloģiskā vērtība'', nekad pat nav apspriesti. Iespējams, esam bijuši pārliecināti, ka ikviena dzīva mežaudze, tostarp jaunaudze, ir un būs bioloģiska un cita veida liela vērtība mūsu valstij. Tādēļ varbūt nav bijis nozares pieprasījums pēc zināšanām un analītiskas, datos balstītas, pieejas šo kritēriju vērtējumā.
Latvijas sabiedrības daļas nekritiska nosvēršanās ''nelabvēlīgā stāvoklī esošas dabas'' virzienā raksta autoram atsauca atmiņā bērnībā lasīto brīnišķīgo zviedru rakstnieces Lindgrēnes pasaku par Sālsvārnas salas vasarniekiem. Pasakā darbojās maza meitenīte Stina, kura brīvajos brīžos dresēja pieradinātu kraukli, vārdā Kalle. Stinas apņēmība bija iemācīt kraukli runāt, precīzāk, izteikt vārdus ''liecies baļļā''. Beigās Stinai bija izdevies izvilināt no kraukļa pāris ķērcienus, ar lepnumu varot visiem stāstīt, ka viņš prot runāt! Autore neslēpa, ka tikai cilvēks ar ļoti dzīvu fantāziju varēja no šiem ķērcieniem izlobīt vārdus ''liecies baļļā'', un Stinas fantāzija noteikti bija dzīva.
Ikdienā vērtējot Latvijas mežus profesionālā darba ietvaros, raksta autoram ir pārliecība, ka tikai cilvēki ar ļoti dzīvu fantāziju var nonākt pie viedokļa par Latvijas dabas, īpaši 90% mežu, atrašanos nevērtīgā stāvoklī, īpaši salīdzinājumā ar aktīvo Rietumeiropas zemju situāciju.
Pērnā gada nogalē, informācijas telpā virmojot ziņām par it kā 20% ES mežu ''pievēršanu'' dabai tuvākai mežsaimniecībai, mums likās interesanti atjaunot diskusiju par pakāpenisko ciršu pieeju, kura no Latvijas likumdošanas dažu apsvērumu kompleksa dēl pazuda līdz ar gadsimtu miju, Proti, likumdošanā un no tās izrietošajā pārliecībā koku ciršana galvenajā cirtē Latvijā tiek piedāvāta divos veidos – t.s. kailcirtēs (mūsdienās sauktām par atjaunošanas cirtēm) un izlases cirtēs. T.s. kailciršu definīcijā un valsts uzraudzībā piemērojot dažādus normatīvos aktus, to platība sākas ar 0,1 ha, atsevišķos gadījumos, atrunājot speciālajā likumdošanā, ar 0,2 ha. Iespējams, pastāv vēl cii varianti.
Pakāpenisko ciršu koncepta trūkums Latvijā novedis pie ieilgušiem t.s. izlases ciršu mēģinājumiem, kuri lielākoties beigušies ar destruktīviem, pat nožēlas pilniem semināriem, sūrojoties par pašu pieļautām kļūdām. Nenoliedzami, šajās ''izlases ciršu'' retainēs pēc padsmit gadu gaidīšanas parādās arī kādas priedītes, kurām normālas mežsaimniecības gadījumā būtu jābūt jau ''ogojamā'' augstumā. Mēs ceram, ka ''izlases cirtes'' iespējas retaiņu izskatā būs beidzot izsmeltas, vismaz profesionālajā mežsaimniecībā. Šis eksperiments bez mežzinātnieku līdzdalības iesākās a/s Latvijas valsts meži'' piejūras un piepilsētu teritorijās mūsu gadsimta pirmajā desmitgadē, vēlāk turpinājās Meža pētīšanas stacijā, Ozolnieku apkārtnē, un, cerams, noslēdzās Rīgas mežos pie Rīgas apvedceļa 16. kilometra stabiņa. Zinātnē teiktu, ka ar 3 gadījumiem taču pietiek, lai tiktu pie secinājuma.
Kāpēc tad likumdošanā pazuda pakāpeniskās cirtes? Iespējams, pie vainas bija pagājušā gadsimta pēdējā desmitgadē izveidotais koku ciršanas normatīvais regulējums, kurā pakāpenisko un izlases ciršu izklāsts bija izdevies tik samudžināts, ka praktiskajā mežkopībā neiegājās. To neformālās sarunās atzina tā autori, viņu vidū arī Silavietis, mežzinātnieks Jānis Bisenieks, atzīstot nelielu ''sapīšanos meistarībā''. Mūsu gadsimta sākumā, veidojot pašreiz aktuālo meža likumdošanu, tās autori sākotnēji, visticamāk, vēlējās izveidot maksimāli ērtu un praksē viegli piemērotu likumdošanas ietvaru. Iespējams, tas arī izdevās, bet juceklis, no aprites pazūdot pakāpeniskajam cirtēm kā vienam no trim galvenās cirtes veidiem, nu, varbūt, ka vēl ir saglābjams.
Piederot vecās un, iespējams, aizejošās pasaules meža darbiniekiem, raksta autors neglābjami uzskata, ka mežkopība allaž sākas ar galvenās cirtes veida izvēli. Cik pareizi (precīzi un pamatoti) tas tiks izdarīts, tādi būs rezultāti. Ar aplamu pieeju var izveidot gan pārpurvotas meža meldru un doņu saaudzes, gan virsājus, gan eitrofus zālājus, gan arī idiotiskas priežu retaines cilvēkiem nozīmīgu ainavu zonā.
Nelielu laika sprīdi pavadot darbā ar meža nozares studentiem, raksta autoram likās svarīgi uzsvērt pakāpenisko ciršu būtību ar dažiem demonstrāciju objektiem, sarunu no lekciju kanceles pārnesot meža apstākļos. Uzrunājam Meža pētīšanas staciju un izvēlējāmies demonstrāciju objektus – divpadsmitās vecuma desmitgades priežu mežaudzes relatīvi homogēnos, iepriekš saimnieciski neskartos meža kvartālos.
Sākotnējo ieceri izveidot klasisko pakāpenisko ciršu objektus paplašināja kolēģu Jāņa Doņa un Guntara Šņepsta idejas, kā rezultātā Jelgavas meža novadā izveidoti 8 pakāpenisko ciršu pieejas demonstrāciju objekti, kur ikviens no tiem ir atsevišķa stāsta jeb pieejas pamatā. Pakāpeniskā cirte balstās uz pieņēmumu, ka mežaudze, kura atbilst valsts akceptētiem galvenās cirtes kritērijiem, tiek nocirsta nevis vienā, bet vairākos paņēmienos – pakāpeniski. Demonstrējumu objektu izveidei tika izvēlētas 2 ha lielas meža platības, kas atbilst vidējam Latvijas meža nogabala lielumam. Ikvienā paņēmienā tika nocirti 50% no audzes platības, otru pusi saglabājot neskartu.
Demonstrāciju objektu izvēle balstījās balstās 4 pieejās.
- Joslu pakāpeniskā cirte, mežaudzi nocērtot divos paņēmienos. Mūsu eksperimentā joslas platums tika pieņemts 30 m, tās novietojot mežaudzēs gan ziemeļu – dienvidu, gan austrumu rietumu virzienos. Mežkopības praksē iepriekš sastopamas dažādas pieejas joslu platuma izvēlei, nereti iesakot to saistīt ar vidējo koka augstumu, tomēr, mūsuprāt, lietderīgi pieturēties pie noteikta platuma. Eksperimentos tika izveidota arī modificēta joslu pakāpeniskās cirtes pieeja, cirsmu izveidojot ar liektām malām (S burta formā), būtiski mainot joslas vizuālo izskatu no ainavas vērotāja skatpunkta.
- Klasiskā grupu pakāpeniskā cirte, 30 m apļveida atvērumā nocērtot visus kokus, bet tam pieguļošā 15 m platā buferjoslā nocērtot 50% no krājas (kokiem).
- Modificēta grupu pakāpeniskā cirte (variants A), nocērtot 50% audzi divās 0,5 ha lielās apļa vai kvadrāta formās, pārējo audzes daļu necērtot.
- Modificēta grupu pakāpeniskā cirte (variants B), izdarot otrādi – divas 0,5 ha lielas apļveida vai kvadrātveida audzes daļas saglabājot necirstas, nocērtot pērējo mežaudzes daļu tām apkārt.
Demonstrāciju objekti ir viegli atrodami Meža pētīšanas stacijas Jelgavas meža novada 33. un 43. kvartālos, tie ērti piebraucami un paskatāmi, šobrīd izveidota pat iespēja grāvjus šķērsot pa laipiņām. Mūsu iniciatīva, veidojot šos objektus un pēc tam seminārus, bija piedāvāt iespēju kliedēt briestošo nolemtības sajūtu un piedāvāt diskusiju par savādāku, piesardzīgāku un līdzcilvēkiem tādēļ varbūt pieņemamāku, mežsaimniecību. Meža zinātnieki aicina nepieņemt šo ideju kā panaceju, kārtējo apgrūtinājumu vai bezatbildīgas saimniekošanas piemēru, bet vien kā vietu (iespēju) sarunai. Esam gatavi eksperimentu paplašināt gan informatīvi, gan zinātniski, sekojot līdzi gan jaunās, gan paliekošās mežaudzes augšanai.
Daži apsvērumi par pakāpeniskajām cirtēm raksta noslēgumā.
- Joslu pakāpeniskās cirtes meža darbinieku leksikā nereti tiek putrotas un sauktas par ''joslu izlases cirtēm'', iepinot nosaukumā selektīvu galvenās cirtes veidu, ar kuru tām nav ne mazākā sakara. Kādēļ joslu izlases ciršu jēdziens ieviesies? Raksta autoram zināms, ka to pagājušā gadsimta beigu posmā izveidoja mežkopis Uldis G. Gavrilovs, meklējot profesionālu mehānismu koku ciršanai mežos, kuros bija noliegtas t.s. kailcirtes, bet atļautas izlases cirtes. Taču tajā laikā, atšķirībā no mūsdienām, koku ciršanas paņēmieni tika regulēti ar Valsts meža dienesta norādījumiem, kuros tad arī tika iekļauts joslu pakāpeniskās cirtes koncepts zem ''izlases cirtes'' vārdojuma. Vēlāk, strādājot Rīgas pilsētai piederošo mežu apsaimniekošanā, Gavrilovs joslu pakāpeniskās cirtes paņēmienu veiksmīgi izmantoja gan autoceļu malās, gan salnu apdraudētos mežos.
- Nereti koku ciršana pakāpeniskajās cirtēs kļūdaini tiek saistīta ar mežaudžu atjaunošanās (jeb t.s. ''dabiskās'' atjaunošanas) sekmēm. Šī aplamā priekšstata pamatā ir fakts, ka pakāpeniskas mežaudžu ciršanas pieeja tiešām vēsturiski bija saistīta ar mērķi izveidot jaunās mežaudzes. Pēckara periodā meža selekcija vēl nebija uzsākta un, līdz ar to, nebija viegli pieejamu sēklu no apcirptiem kokiem plantācijās, kā arī čiekurkalšu un kokaudzētavu jauda bija visai simboliska. Tādēļ ar pakāpenisko ciršanu mežkopji centās veidot jauno mežaudzi, izmantojot koku pašsēju un izgaismojot atvērumus audzēs. Mūsdienās ikviens pakāpeniskās cirtes paņēmiens būtu saistāms ar mērķtiecīgu atjaunošanu (stādīšanu), ko arī esam plānojuši visos Jelgavas meža novada demonstrāciju objektos nākamā gada pavasarī.
- Pakāpenisko ciršu atgriešanās mežsaimniecības praksē, iespējams, būtu saistāma ar izmaiņām meža likumdošanā. Šādā gadījumā mēs neiesakām izmantot t.s. audzes biezības jēdzienu, kas lieki samudžina vai pat demoralizē šī cirtes veida izmantošanu. Rosinām izmantot platības jēdzienu, piemēram, plānojot līdz 50% lielas audzes daļas ciršanu un nākamo paņēmienu pēc noteiktu jaunās audzes koku parametru izveidošanās, par tiem vienojoties atsevišķā sarunā. Arī iepriekšējās paaudzes koku saglabāšana nebūtu jāplāno pirmā pakāpeniskās cirtes paņēmiena laikā, to nodrošinot nākamajā vai nākamajos. Mūsuprāt, pēc pirmā pakāpeniskās cirtes paņēmiena pilnīgi lieka būtu atsevišķu apakšnogabalu izdalīšana.
- Pakāpenisko ciršu iespējamu atgriešanos mežsaimniecības praksē var kavēt praktiķu skepse par šāda paņēmiena izmaksām, kurš, rēķinot visus paņēmienus kopā, vienmēr būs lielākas, salīdzinot ar vienlaidus atjaunošanas cirtēm. Rosinām izmantot koku papildus pieauguma jēdzienu, kurš rodas atvērumu malās, tos izgaismojot. Šāds koku papildus pieaugums, visticamāk, kompensēs izmaksas, kuras rodas, koku ciršanas un augsnes sagatavošanas tehnikai apmeklējot mežaudzi vairāk kā vienu reizi.
- Pakāpenisko ciršu iespējamu atgriešanos mežsaimniecības praksē var kavēt praktiķu skepse par šāda paņēmiena darbietilpību, sagatavojot cirsmu fondu. Aicinām šajā sakarā paļauties uz mūsdienu tehnoloģiju iespējām un pieejamību ikvienā mūsdienīgā meža mašīnā, sākotnēji plānojot un nosakot likteni ne tikai katrai koku grupai, bet pat atsevišķam kokam.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
