2019. gada jūnijā, vēl pirms Saeima lēma darīt alkoholiskos dzērienus vieglāk pieejamus gan Latvijas ļaudīm, gan tūristiem un samazināja akcīzi, sabiedriski aktīvais ārsts Pēteris Apinis Latvijas Ārstu biedrības portālā atgādināja, ka augstais pašnāvību un noslīkušo cilvēku skaits Latvijā ir tieši saistīts ar pārmērīgu alkohola lietošanu.1 2020. gada janvārī Saeimas namā turpinās diskusijas, vai pildīt 2019. gada jūlijā izvirzīto apņemšanos un no 1. marta celt alkohola akcīzes nodokli.2 Tikmēr žurnālā "Ir" uzņēmējs Alvis Mihailovs no Ķeipenes stāsta, kā cīnījies, lai vietējā veikala saimnieks pārtrauktu tirgot viņa darbiniekiem grādīgos dzērienus. "Senlejas" ražo augstas kvalitātes gaļu Latvijas un Eiropas galdiem un dod labi atalgotu darbu ap 60 Latvijas lauku cilvēku.3
Sātības kustība un progresīvie Mazsalacas zemnieki
Cīņai, kas Latvijā notiek šodien starp alkoholisko dzērienu ražotāju lobiju un tautas kopējā labuma un ilgtspējas interesēm, ir ilga vēsture. Tā noritēja gan brāļu draudžu kustības laikā 18. gadsimtā, kad Vidzemē krogi kļuva tukši, gan 19. gadsimtā, kad tagadējā Latvijas ziemeļu pierobežā Mazsalacas luterāņu draudzes Veckaktiņu un Jaunkaktiņu māju saimnieki – Jānis un Kristaps – aizsāka tā dēvēto sātības kustību. Latviešu trimdas sabiedriskais darbinieks Ādolfs Šilde raksta par to, kā viņiem gāja. Saimniekus iedvesmoja ziņa par amerikāņu sātības biedrībām 1837. gadā izdevumā "Tas Latviešu Ļaužu Draugs". Viņi sāka pulcināt ļaudis īpašos vakaros, "kur ar dedzīgiem vārdiem mudināja atstāties no stipru dzērienu lietošanas. Garīgs vārds un lūgšanas darbu sekmēja". Ko atsacīšanās nozīmēja praktiski? "Sātības solījuma parakstītāji Mazsalacā no stipru reibinātāju dzērienu lietošanas atsakās pavisam un apņemas tos nedot arī saviem bērniem, kamēr alus un vīna lietošanu pieļauj tikai mēreni. Viņi tātad ir sātībnieki, ne atturībnieki." Šilde apraksta, ka sātībnieki apstaigāja māju pēc mājas, aicinādami ļaudis dot sātības solījumu. Kristaps Kaktiņš apraksta, cik ļoti nozīmīga bija kristīgās ticības sniegtā iedvesma: "Sevišķi mēs bez tā Kunga spēcināšanas un drošināšanas nevaram iztikt, kas tagad esam uzņēmušies pasludināt to atgriešanos no liekas dzeršanas grēka."
Kristaps Kaktiņš un viņa domubiedri ieguva ne tikai daudzus sātības solījuma sekotājus, bet arī tālaika pierobežas varasvīru – Mazsalacas novada muižnieku – nelabvēlību. Krogu īpašnieki sūdzējās, ka "sātības biedrība kaitējot valsts labklājībai, tāpat arī kungu un zemnieku labām attieksmēm", jo, "laupot zemniekiem līdzekli, kas tos spēcinātu un uzjautrinātu, tos pamudināšot uz nevēlamām pārdomām par savu likteni". Kaktiņam nācās ciest par pašaizliedzīgo un drosmīgo darbu savu tautiešu brīvības labā. Vietējais muižnieks viņu izlika no mājām. Taču "Kaktiņš, būdams taisnības meklētājs un pēc dabas bezbailīgs, uzsāka prāvošanos, kas ilga turpat trīsdesmit gadus".4
Kristaps Kaktiņš un Mazsalacas sātības kustības piekritēji bija progresīvi un ilgtspējīgi domājoši ļaudis, kuri iestājās par cilvēka cieņu, veselīgu dzīvesveidu un savas tautas uzplaukumu. Cinisks pretstats viņu centieniem bija tie, kuriem par visu citu svarīgāka bija stabila peļņa no alkohola tirdzniecības.
Ilgtspējība kā politikas mēraukla
Latvijas lielākā vērtība ir cilvēks. Katra cilvēka dzīve, viņa rūpes par ģimeni un radošais pienesums ir nozīmīgs, lai latviešu nācija dzīvotu un veidotu Latviju par izcilu un ilgtspējīgu labklājības valsti. 2019. gada 8. jūlijā uzrunā Saeimai prezidents Egils Levits uzsvēra, cik svarīgs ir "kopējais labums kā politikas fokuss, atbildība par nākamajām paaudzēm" un ka "ilgtspējība kā politikas mēraukla ir nostiprināta Satversmes Ievadā".5 Ap to pašu laiku Veselības ministrija publiskai apspriešanai nodeva "Alkoholisko dzērienu patēriņa mazināšanas un alkoholisma ierobežošanas rīcības plānu 2020.–2022. gadam". Minēšu dažus plānā ietvertos faktus, kuri raksturo alkohola lietošanas paradumu ietekmi uz Latvijas ilgtspēju:
pēdējos septiņos gados iezīmējas stabila tendence palielināties absolūtā alkohola patēriņam, lietojot stipros alkoholiskos dzērienus;
Latvijā alkohola patēriņš uz vienu iedzīvotāju – 11,1 absolūtā alkohola litrs – pārsniedz Eiropas vidējo rādītāju; tikmēr Zviedrijā tas ir tikai 7,2 litri;
no 2011. gada līdz 2017. gadam reģistrētā alkohola patēriņš ir palielinājies no 10,6 litriem reģistrētā absolūtā alkohola līdz 11,1 litram 2018. gadā6 (Jāpatur prātā, ka minētajā laika posmā Latvijas iedzīvotāju skaits ir samazinājies!);
potenciāli zaudētie mūža gadi alkohola lietošanas dēļ 2017. gadā veidoja 10,4% jeb 634 zaudētus mūža gadus uz 100 000 iedzīvotāju (15–64 gadu vecuma grupā).
LDDK sociālās drošības un veselības aprūpes eksperts Pēteris Leiškalns janvāra sākumā demogrāfijai veltītā rakstā ar skaudru statistikas analīzi parādīja, cik ļoti daudz cilvēku Latvija ir zaudējusi negatīvās tautas ataudzes un emigrācijas dēļ.7 Ir jāturpina labi iesāktais darba virziens reemigrācijas atbalstam un beidzot, līdzīgi kā Igaunijā, jāīsteno "3. bērna politika". Taču kādi lēmumi būtu jāpieņem, lai nākotnē alkohols nelaupītu tik daudzu latviešu dzīves un mūža gadus?
Kļūt par ziemeļvalsti arī alkohola aprites jomā?
Veselības ministrijas sagatavotais plāns ir laba programma, it īpaši tajā paustā apņemšanās aizliegt alkoholisko dzērienu reklāmu. Priekšlikums "pārskatīt akcīzes nodokli alkoholiskajiem dzērieniem, samērojot valsts fiskālos un sabiedrības veselības aizsardzības mērķus" gan formulēts pārāk diplomātiski. Taču uzteicama ir iecere uzlabot monitoringu un pētījumu sniegumu par alkohola lietošanu un tā radītajām sekām sabiedrībā, kā arī darīt pieejamāku ambulatoro un stacionāro narkoloģisko ārstēšanu, it īpaši nodrošināt vairāk valsts apmaksātu narkoloģiskās palīdzības pakalpojumu un stiprināt sociālos dienestus efektīvāk palīdzēt alkohola atkarīgajiem un viņu ģimenēm.
Veselības ministrijas plānu varētu papildināt vēl vairāki konkrēti priekšlikumi rīcībpolitikai.
Paaugstināt vecumu, no kura drīkst iegādāties alkoholiskos dzērienus. Lietuvā šobrīd tas ir 20 gadi. ASV, no kurienes savulaik uz Mazsalacu atnāca sātības kustības ideja, – 21 gads.8
Ļaut pašvaldībām ar vietvaras domes izdotiem saistošajiem noteikumiem regulēt, kurās apkaimēs alkohola tirdzniecība var notikt diennakts režīmā, un noteikt diennakts kafejnīcas lieluma un kvalitātes standartus.9
Latvijas cilvēkiem ik gadu darīt pieejamu statistikas informāciju par to, cik eiro no viņu samaksātajiem nodokļiem ir iztērēti, lai ārstētu pārmērīgas alkohola lietošanas izraisītās slimības un cīnītos ar sociālo problēmu sekām (vardarbība, izjukušas ģimenes, cietuši bērni).
Izstrādāt plānu, kā Latvijā īstenot Ziemeļvalstu (piemēram, Zviedrijas) alkoholisko dzērienu tirdzniecības sistēmu, proti, stiprie alkoholiskie dzērieni ir nopērkami tikai speciālos veikalos.
Visbeidzot – visos lēmumos un jo sevišķi diskusijās par alkohola akcīzes apmēru sabiedrības veselības intereses likt augstāk par alkohola ražotāju un tirgotāju interesēm.
Domājot par Baltijas valstu vienotības tēmu, jāsecina, ka tā ir viegla, kad kopīgi pieminam tādus notikumus kā Baltijas ceļš, svinam UNESCO iekļauto Dziesmu svētku tradīciju, aizstāvam savas intereses Eiropas Savienībā un sadarbojamies NATO. Kā būtu, ja Baltijas valstis vienotos par kopīgu alkohola tirdzniecības politiku? Tā būtu cēla rīcība Baltijas valstu solidaritātes un ilgtspējas labā. Katras valsts pierobežas pašvaldības saņemtu spēcīgāku ierosmi atbalstīt augstas pievienotās vērtības uzņēmējdarbības attīstību, nevis ļautu savā cienījamu pierobežas saimnieku pašapziņā un nākotnes redzējumā nepelnīti lielu vietu ieņemt alkohola tirdzniecības biznesam.
Cilvēku alkohola lietošanas paradumus veido un ietekmē no ģimenes mantotā vērtību sistēma, izglītība un sabiedrības ietekme. Taču Ziemeļvalstu attīstības vēsture pierāda, ka valsts ar konkrētiem lēmumiem var sekmēt, ka cilvēki alkoholu lieto mazāk, un līdz ar to samazināt tā nodarīto ļaunumu tautas veselībai un labklājībai. Latvijas likumdevējs, valdība un pašvaldības rīkotos atbildīgi pret Latvijas tautas kopējo labumu un valsts ilgtspēju, ja ņemtu vērā narkologu padomus un Pasaules Veselības organizācijas pētījumu secinājumus un pieņemtu tādus lēmumus, kuri ierobežo alkoholisko dzērienu pieejamību.
1 Vairāk par to, lūdzu, lasīt Pētera Apiņa rakstā: http://www.arstubiedriba.lv/alkohola-akcizes-karins-alkohola-problema-latvija-un-eiropa-jani-ka-nacionals-dzerstins/
2 https://saeima.lv/lv/aktualitates/saeimas-zinas/28147-saeima-nosaka-mazaku-akcizi-stiprajam-alkoholam-no-1-augusta
3 Citējot, ko uzņēmējs Alvis Mihailovs atklāj žurnālā "Ir": "Cilvēki dzēra ne jau darba laikā, bet pēc tam. Noslīka laba darbiniece. Kompānija, kurā viņa bija, iedzērusi nereaģēja uz palīgā saucieniem! Tas man pielika punktu. Pat pārlikām rūpnīcas darba laiku, lai tas beigtos stundu pēc veikala slēgšanas. Ko viņi darīja? Atstāja alkoholu cilvēkiem pēc darba beigām ar pēcmaksu." Žurnāls "Ir", Nr. 2 (507), 16.–22., 2020.
4 Ādolfs Šilde. Trimdinieka raksti 1944–1990. "Latviešu sātības kustības 125 gadi", 319. lpp., apgāds "Latvija", Minstere, 1991. (Raksts ir tā vērts, lai to publicētu pilnā apjomā kādā no Latvijas medijiem. It sevišķi, paturot prātā pašreizējās debates par alkohola aprites politiku mūsu valstī.)
5 https://lvportals.lv/dienaskartiba/305962-valsts-prezidenta-egila-levita-runa-saeima-amata-stajoties-2019-gada-8-julija-2019
7 Pēteris Leiškalns. Kur pazuda Latvijas 80. gadu paaudze. "Latvijas Avīze", 7.01.2020. https://www.la.lv/zudusas-paaudzes
8 Vai tas ir pieņemami, ka skolēni vidusskolas pēdējās klasēs jau var iegādāties alkoholiskos dzērienus? Ir zinātniski pierādīts, ka vecumā līdz 25 gadiem, kamēr cilvēka smadzenes vēl turpina nobriest, ir lielāks risks nonākt alkohola atkarībā. (Vairāk, lūdzu, skatīt Pētera Apiņa iepriekš citēto rakstu: http://www.arstubiedriba.lv/alkohola-akcizes-karins-alkohola-problema-latvija-un-eiropa-jani-ka-nacionals-dzerstins/.)
9 Tas dotu iespēju Latvijas galvaspilsētā regulēt 00–24 režīma mazizmēra "kafejnīcu" skaitu daudzstāvu dzīvojamo namu apkaimēs. Tās jau daudzus gadus pulcē atkarībā nonākušus vietējās apkaimes cilvēkus (pārsvarā vīriešus spēka gados), palielina Rīgas pašvaldības policijas patruļu kilometru skaitu, sagādā nemierīgākas naktis ātrās palīdzības brigādēm un neļauj darba cilvēkiem izbaudīt silto vasaras nakšu miegu pie atvērtiem logiem.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
