Juris Alberts Ulmanis: Latviešu leģiona atbalsts iedvesmo ukraiņus
Foto: Privātais arhīvs

Radio skan krievus izsmejošas anekdotes, bet aina aiz automašīnas logiem nemaz nemudina smieties. Izgāzti koki, saspridzinātas degvielas uzpildes stacijas, sagrautas ēkas un automašīnas ar ložu izcaurumotiem sāniem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Veiksmīgi apbraukuši 12 kilometrus garo automašīnu rindu uz Polijas robežas, kuras izstāvēšanai būtu nepieciešamas vismaz trīs dienas, tuvojamies Kijivai. Ukrainā bez gaidītā pamiera aizrit pareizticīgo Lieldienas un austrumu frontē notiek intensīva karadarbība. Drīz tajā piedalīsimies arī mēs – brīvprātīgie no Latvijas.

Šajā grupā esam 7 cilvēki. Katrs ar savu stāstu, taču visi ar kopīgu naidu pret agresīvo iebrukumu miermīlīgā kaimiņvalstī. Es uz laiku esmu apturējis dienestu Zemessardzē, lai oficiāli varētu izmantot iespēju doties palīgā ukraiņiem.

Pirmoreiz apkārtējo atbalstošos un vienlaikus izbrīna pilnos skatienus pamanu uz robežas. Poļu robežsargs mūs uzslavē par drosmīgo lēmumu, taču neļauj steigties palīgā ukraiņiem ātrāk par citiem. Visiem jāgaida vienā rindā. Kravu vedēji ir vairāk saprotoši un karavīriem ļauj ātrāk tikt uz priekšu. Pēc tam Ukrainā ar cilvēku pateicību sastopamies bieži. Gan degvielas uzpildes stacijās, gan ēdamzālēs, gan ēkās, kur pārlaižam naktis.

Lielākoties tā izskan no brīvprātīgajiem civiliedzīvotājiem, kuri palīdz savas valsts bruņotajiem spēkiem. Ieraugot mūs, viņi liek roku pie sirds un aizrautīgi saka pateicības vārdus krievu vai ukraiņu valodā. Vienlaikus nevar nepamanīt šo cilvēku apmulsumu – viņi droši vien īsti nesaprot, ko mēs no vidusmēra ukraiņa skatījumā "bagātās un labklājīgās Latvijas" darām viņu izpostītajā zemē. Kas mūs mudina apdraudēt savu dzīvību un doties cīnīties par šķietami svešu valsti?

Mums gan atbilde uz šādiem jautājumiem nav jāmeklē. Mēs, visi brīvprātīgie leģionāri, apzināmies, ka šis ir simtprocentīgi arī mūsu karš. Jo spēcīgāk iedomīgais austrumu kaimiņš dabūs pa degunu, jo ilgāk noasiņos kaujas laukā Ukrainā, jo mazāka būs tā vēlme līst vēl kādā teritorijā. Un ne tikai vēlme, bet arī spējas. Karš Ukrainā jau parādījis, ka Krievija nemaz nespēj ar lielu armiju ilgstoši karot svešā teritorijā. Bruņoto spēku uzturēšana izmaksā pārāk dārgi, kaujas tehnika tiek iznīcināta tādā tempā, ka vietējā militārā rūpniecība to nespēj atjaunot, un pašu karavīru vēlme atdot dzīvību par "roģinu" saplok kā cauršauta riepa.

Kamēr ukraiņi brīnās par mūsu motivāciju nākt viņiem talkā, mūs pārsteidz tas, cik daudz civiliedzīvotāju ir kaujas zonas tuvumā. Tuvojoties frontes līnijai, civiliedzīvotāji parasti tiek evakuēti no bīstamajām teritorijām. Ukrainā viss ir citādi. Tālumā grand šāvieni, ik pa laikam pēc kārtējā sprādziena debesīs šaujas liesmu mēles, bet vietējie dodas savās gaitās.

Ja vien neskan par uzlidojumiem vai bombardēšanu vēstošas trauksmes sirēnas, kas aicina cilvēkus slēpties patvertnēs, karadarbības zonām piegulošajos ciematos un pilsētās var redzēt daudz iedzīvotāju. Tie piegādā pārtiku karavīriem, palīdz veidot nocietinājumus un veic citus noderīgus darbus. Pat tad, kad ukraiņu karavīri atkāpjas, daudzi no civilajiem paliek savās mājās. "Kas ar viņiem notiks?" jautājām ukraiņu kareivjiem. "Droši vien krievi sagūstīs, aizvedīs uz filtrācijas nometni un pēc tam deportēs uz Krieviju," visbiežāk piedzīvoto scenāriju izklāsta vietējie. Ja ieradīsies kāda zvērīgāka vienība, tad liktenis būs skarbāks. Kā tiem simtiem nelaimīgo Bučas iedzīvotāju.

Par spīti nāves draudiem, vietējie atsakās bēgt. Katram motivācija ir cita. Viens paliek "sargāt" savu tēva sētu, citai dēls ir frontē, cits ir apņēmības pilns palikt ienaidnieka aizmugurē un veikt diversijas. Katrā ziņā šo cilvēku vēlme cīnīties par savas zemes brīvību ir apbrīnojama. Pat bez ieročiem un militārās apmācības viņi ir gatavi stāties pretī ienaidnieka tankiem, un tas patiešām aizkustina.

Te nevar just snobisko darba dalīšanas attieksmi – "mēs visus šos gadus esam maksājuši nodokļus armijas uzturēšanai, lai tagad armija mūs aizsargā". Mūsu sastaptie civiliedzīvotāji gan armiju, gan paši sevi uzskata par vienotas aizsardzības sistēmas sastāvdaļu. Gaisā virmo vienotība un gatavība cīnīties līdz pēdējam. Tā atsauc atmiņā Atmodu un barikāžu laiku un atjauno ticību, ka arī latvieši varētu savilkties kopā kā liela, spēcīga dūre un atsist jebkuru iebrucēju.

Esmu pārliecināts, ka ukraiņu piemērs iedvesmo daudzus latviešus un vairo patriotismu.

Savukārt mūsu sūtītās palīdzības kravas un brīvprātīgo ierašanās iedvesmo ukraiņus. Viņi redz, ka nav atstāti vieni nevienlīdzīgajā cīņā ar agresoru. Ukraiņi jūt pasaules atbalstu, nekautrējas par to pateikties un turpina nepagurstoši cīnīties. Katra Ukrainā pavadītā diena nostiprina manī pārliecību, ka Rietumiem jāpalīdz Ukrainai, cik vien ir katras valsts spēkos, līdz tiks sasniegts vienīgais iespējamais iznākums. Uzvara.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.