Iesniegumā pamanītās kļūdas un neprecizitātes neliecina par nopietnu attieksmi un drīzāk norāda uz samērā virspusējām zināšanām par Latvijas kino vēsturi un mantojumu. Uz juridiski ļoti apšaubāma pamata iegūstot šo filmu krājumu ar tiesībām ar to rīkoties praktiski pēc saviem ieskatiem, nav izslēgti jauni, graujoši šo filmu izķēmojumi. Turklāt, nevar izslēgt iespēju, ka aiz A. Petrovska stāv kādi citi.
Līdz šim bijām pārliecināts, ka Latvija ir pievienojusies un respektē Bernas konvenciju, kur atzīts, ka audiovizuālu darbu autortiesības pieder šo darbu autoriem – režisoriem, scenāristiem, komponistiem u.tml. Zinām, ka AKKA-LAA iekasēja un maksāja autortiesību atlīdzību par padomju laika filmām to autoriem, tādiem, kā režisors Jānis Streičs. Tagad izrādās, ka AKKA-LAA ir faktiski piesavinājusies maksas par valstij piederošajām "autortiesībām".
Turklāt, A. Petrovskim gatavojas pat atdot neatdodamas tiesības, kā piem., ekranizēt, dramatizēt, vai citādāk pārveidot darbu. Piemēram, nekas netraucētu A. Petrovskim samontēt jaunu filmu "Limuzīns 24-25 Jāņu nakts krāsā neatgriežas", izmantojot kadrus gan no J. Streiča, gan Aloiza Brenča padomju laika darbiem.
Izbrīnu arī izraisa Kultūras ministrijas vēstule privatizācijas aģentūrai nr. 3.1-1401 no 2007. gada 13. februāra, kurā ministrija paziņo, ka valstij pieder šo autoru mantiskās izņēmuma tiesības. Latvijas Republikas likumdošanā un citos tiesību aktos nav tādu tiesisku aktu, kas nacionalizētu autortiesības.
Drīzāk gan šķiet, ka te uz vēl dzīvo autoru un citu autoru mantinieku tiesībām ir atrasts "Apbraucamais ceļš" (1986) vai arī visa šī darījuma likumībai trūkusi "Trīskārtēja pārbaude" (1969) un lietas darītas "Rīta miglā" (1966). Attiecība uz Kultūras ministrijas vēstulē klaji redzamo juridisko analfabētismu un nihilismu, nespējot atšķirt autortiesības no blakus tiesībām, šķiet, ka tur veselais saprāts ir devies "Atklātā pasaulē" (1979).
Varbūt Antona jurists viņam nav teicis "Parunā ar mani" (1975) un tagad, visas lietas ceļot gaismā, šis pilsonis var izskatīties kā "Pēdējais blēdis" (1966) un viņa aizstāvis varēs tikai secināt "Mans draugs, nenopietns cilvēks" (1975).
Tas viss arvien vairāk izskatās pēc kārtējās afēras, turklāt tādas afēras, kuras objekts nav kāda "Mājiņa kāpās" (1963), bet gan krietna daļa pēckara Latvijas filmu mākslas mantojuma. Cerams, ka daudz kas vēl tiks "Izmeklēšanā noskaidrots" (1981) un notiks "Sižeta pagrieziens" (1988) un šo filmu autortiesības paliks to faktisko autoru īpašumā.
Diemžēl ir pamatotas aizdomas, ka šajā valstī, kas līdzinās "Vārnu ielas republikai" (1970), ir iespējamas "Dāvanas pa telefonu" (1977) un cita "Apstākļu sakritība" (1987), kas šķiet dīvaina kā "Egle rudzu laukā" (1971) bet mums turpina apgalvot, ka "Viss kārtībā" (1988). Tādēļ lai šo jautājumu noskaidrotu iespējami objektīvi, veiksmīgas A. Petrovska shēmas izdošanās gadījumā, autoriem atsevišķi un Latvijas kinematogrāfijas savienībai pienāktos Latvijas valsti iesūdzēt tiesā, lai aizstāvētu savu un savu biedru autortiesības no nelikumīgas iztirgošanas. Jācer, ka tādā gadījumā pietiks ar Latvijas tiesu veselo saprātu un nebūs jāmeklē "Gaisma tuneļa galā" (1973) Eiropas Savienības iestādēs, kas beigsies ar kārtējo Latvijas pielikšanu pie kauna un apsmiekla staba.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
