Kalvis Torgāns: Blakus saistība pastāv kopā ar galveno saistību  (3)

Galvojuma pašā būtībā saskaņā ar Civillikuma (CL) 1692. pantu ietilpst galvinieka pienākuma ciešais sakars ar galveno parādu. Tātad galvinieka pienākums gan ir radies, taču neatsvabinot galveno parādnieku no viņa parāda. Pat ja pret galvinieku prasījumu (prasību materiāli tiesiskā nozīmē) var vērst tūliņ, viņš neaizstāj galveno parādnieku, jo nav taču aizņēmies naudu, pircis lietu, par kuru nav samaksāts. Tiesai jāsaredz šī saite, kas vēlāk ved uz regresa prasības izskatīšanu, līdz ar to jāsaprot, ka galvinieka atbildība skar jautājumus par galvenā parāda esamību un iespējamos iebildumus pret to.

Tiesās iesniegtie prasības pieteikumi nereti neatbilst galvojuma būtībai no prasījumu formulējuma viedokļa. Pareizi būtu celt prasību pret galveno parādnieku un galvinieku ar lūgumu piedzīt parādu no viena, bet, ja tas nebūs iespējams, tad no otra. Turklāt nav izslēgts, ka prasītājs lūdz piedzīt uzreiz no galvinieka ar turpinājumu "ja tas nebūs iespējams". Dažkārt prasītājs kļūdaini prasa piedzīt galveno parādu no parādnieka un galvinieka solidāri. Tas, ka galvojums nerada solidāru saistību, ir visai plaši pamatots šo rindu autora rakstā par šķīrējtiesu valstisko uzraudzību.[1] Pēdējā laikā aktualizējies cits variants: celt prasību tikai pret galvinieku. Par apsvērumu, kāpēc tas tiek darīts, varētu būt arī galvenā parādnieka maksātnespēja, kas tiešām rada problēmas. Kāpēc viņu tomēr nedrīkst ignorēt, aplūkosim sīkāk.

Galvenais parādnieks, saņemot aizdevumu Ls 10 000, ir sagādājis arī galvinieku, kas uzņēmies atbildēt kā pats parādnieks. Pieņemsim, ka tiesa, īpaši nedomājot, taisa spriedumu: piedzīt no galvinieka pamatparādu Ls 10 000, procentus Ls 10 000 un līgumsodu Ls 17 000. Kādi būtu šāda sprieduma defekti?

Pirmkārt, tā kā rezolutīvajā daļā nav atspoguļots nekāds šīs piedziņas sakars ar galveno parādu, regresa prasības pamatošana būs apgrūtināta. Uz regresa prasību galvenais parādnieks varēs norādīt: "no tevis piedzina, bet nekas nerāda, ka man būtu tev jāatlīdzina". Regresa prasības cēlējs varētu gan atsaukties uz sprieduma motīvu daļu, bet arī tad apelācijas instances tiesai būtu jānonāk pie atziņas, ka ir ignorēts CL 1692. panta norādījums "neatsvabināt tomēr pēdējo no viņa parāda".

Otrkārt, ir pārkāpta tiesiskajā attiecībā iesaistītās personas (galvenā parādnieka) tiesība tikt uzklausītam. Šai personai varētu būt bijuši būtiski iebildumi, sākot ar to, ka viņa varētu iesniegt pierādījumu par parāda daļēju samaksu, apstrīdēt līgumsoda atbilstību līgumam, varbūt pat celt pretprasību par aizdevuma atzīšanu par spēkā neesošu maldības vai spaidu dēļ. Viņai piedaloties lietā, varētu noskaidroties, piemēram, ka kreditors rīkojies nolaidīgi un pieļāvis neatvainojamu vilcinājumu, kas saskaņā ar CL 1714. pantu var atsvabināt galvinieku no atbildības.

Lasītājs iebildīs, ka tādi sevišķi iebildumi jau nu nav tipiski. Tik tiešām, nav tipiski, bet pat tad, ja galvenajam parādniekam nebūtu nekādu nozīmīgu iebildumu, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka tiesības tikt uzklausītam nedrīkst ignorēt. Tajos gadījumos, kad tiesa pēc prasītāja lūguma iesaista lietā galveno parādnieku kā trešo personu, pēdējam ir tiesības izteikt iebildumus un vispār tikt uzklausītam. Taču pieaicināšana trešās personas statusā ir minimums, kas jādara attiecībā uz galveno parādnieku, kaut arī šādā veidā prasītājs labprātīgi dispozitivitātes principa ietvaros atsakās no daļas savu tiesību.

Palūkosimies, cik priecīgs būs kreditors, ja saņems spriedumu un izpildes rakstu par piedziņu vienīgi no galvinieka un vēlāk atklāsies, ka galvenais parādnieks atguvies no finanšu grūtībām, turpretim no galvinieka mantas nepietika pat trešdaļas parāda segšanai. Ja kreditors sniegs jaunu prasību, šoreiz pret galveno parādnieku, tad pēdējais varēs strupi norādīt: "Par norādīto aizdevumu jau ir spēkā stājies spriedums piedzīt no galvinieka. Galviniekam saskaņā ar 1705. pantu ir regresa prasības tiesības pret mani, bet jums, kreditor, nav." Kāds varbūt iebildīs, ka aizliegta ir vienīgi atkārtota prasība starp tām pašām pusēm, par to pašu priekšmetu un uz tā paša pamata. Jā, tā ir. Bet likumā nemaz nav jāraksta: ja parāds piedzīts no viena, tad to pašu parādu vairs nevar piedzīt no kāda cita vēlreiz.

Atgriežoties pie praktiskajiem rezolutīvās daļas jautājumiem, jānorāda, ka tiesu praksē jau ir izveidojusies formula, kas pietiekami skaidri parāda galvojuma akcesoro dabu: "Piedzīt no galvenā parādnieka A Ls 27 000, vēršot piedziņu uz viņa mantu, bet, ja tas nebūs sekmīgi, tad uz galvinieka B mantu." Tad, ja dots ekspromisoriskais galvojums un kreditors lūdzis vērst piedziņu vispirms uz galvinieka mantu, tiesai nav liegts norādīt šādu otrādu secību, tātad vispirms - uz galvinieka B mantu, pēc tam - A mantu.

[1] Torgāns K. Valstiskā uzraudzība pār šķīrējtiesas spriedumu tiesiskumu. Jurista Vārds, 24.08.2010., Nr. 34.