Karīna Elcere, 'Rīgas Laiks': Saliekamā nāve
Foto: Shutterstock

Man ir savi kapeņu stāstiņi no bērnības, piemēram: manu mazo draudzenīti kaimiņiene uzaicināja ienākt un pataustīt savas vecās, mirstošās mātes kāju, lai bērns pierod un nebaidās no miroņiem. Manu draugu naktī māte pamodināja ar vārdiem: "Mostieties, bērni, vectētiņš mirst!" Bērni naktskreklos tika sapulcināti ap aizgājēju, un viņiem bija jāuzliek rociņas vectētiņam, kamēr pieaugušie lūdzās. Maniem vecākajiem bērniem un viņu draugiem agrās bērnības spēle bija Brežņeva bēres: kamēr viens gulēja zemē, pārējie salutēja un šāva gaisā, tad viens teica: "Un tagad zeme atveras!"

Lasu designyoutrust.com, ka "rotaļlietu kolekciju radījis Vīnes Apbedīšanas muzejs, un tajā redzami 300 bēru priekšmeti, piemēram, pēcnāves maskas, zārki un katafalki. Muzeja pārstāvis: "Kopš šī brīža Apbedīšanas muzejā Vīnes Centrālajā kapsētā mēs piedāvāsim jaunus produktus, kas izgatavoti no LEGO komponentiem. To mērķis ir padarīt nāves tēmu pieejamu bērniem." LEGO komplekti ir saskaņoti ar Vīnes Psihoterapijas asociāciju. Vienā komplektā ietilpst krematorijas krāsns un LEGO cilvēciņa figūra, kas tur urnu, bet citā ir kapracis un kapakmens. Citas figūras ataino sērojošu ģimeni, pašu nelaiķi un skeletu."

Dīvainais apgalvojums ka lego varētu bērniem padarīt saprotamāku nāvi, liek domāt, ka pieaugušajiem nāve jau ir saprotama. Kādas spēles padarījušas nāves tēmu mums saprotamu? Varbūt filozofija vai teoloģija, varbūt literatūra, māksla vai reliģija? Varbūt tie zēni, kas spīdzināja kaķus Ķengaraga pagalmā, vienkārši mēģināja padarīt nāvi sev saprotamāku?

Bērnībā mēs spēlējām apbedīšanas rituālus, aprokot kaijas, ežus, tauriņus un vaboles, uzstādot tiem mazus krustiņus no saldējuma kociņiem, vai rīkojām svinīgas kaķa bēres ar luterāņu mācītāju mammas kleitā un dziedājumiem no vecmammai nospertas dziesmu grāmatas. Mūsu Bērnu mājas audzēkņi reiz pie bērnu bibliotēkas Zvirbulītis sevišķi svinīgi apglabāja kanārijputniņu. Viss bija kā nākas: ziedi, runas, vārdi "mēs atkal satiksimies debesīs", sauja smilšu, pat greizais krustiņš uz kopiņas. Izvadīšanas beigās viens puisēns palika, lai pateiktu nelaiķim klusu, personīgu: "Es zinu, tu piedzimsi vēlreiz!"

Bērni, kapu lego potenciālie klienti, parasti nerunā par fiziskā ķermeņa nāvi, turklāt nedzīvi ķermeņi redzami bieži, piemēram, beigtas vistas veikalā. Bērniem ir interesanti runāt par to, kas ar mums notiek, kad mēs nomirstam, un, protams, arī par to, kāpēc jāmirst. Sevišķi šīs tēmas aktualizējas, ja kāds pabijis svētdienas skolā vai zaudējis kādu no tuviniekiem. Bet nekādi nespēju iztēloties situāciju, kurā rīta aplī, kad kāda meitenīte saka: "Šonakt nomira mana vecmāmiņa," – audzinātājs, lai padarītu nāves tēmu saprotamāku, atver lego kasti un piedāvā bērniem parotaļāties ar krematorijām un katafalciņiem.

Ar lego es pirmo reizi iepazinos kādos grūtsirdīgos Ziemassvētkos pie tēva, kura sievai bija radi Zviedrijā, un viņu mazajai meitiņai bija atsūtīta vesela lego kaste. Klucīši bija trīs krāsās – zilā, baltā un sarkanā –, ar lielisku sazobi: varēja uzbūvēt pavisam gludu sienu. Tur bija arī balti arkveida logu rāmji un durvis. Lai gan tobrīd vēl nebija dzimuši lego cilvēciņi, es jau biju pilnīgi apburta. Vajadzēja paiet labam laikam, līdz lego klucīši bija kļuvuši daudzkrāsaini, daždažādi, banāli, vārdu sakot, pieejami, un es – lego sāpīgi vīlusies. Tie bija kļuvuši par dārgu, bezjēdzīgu plastmasas atkritumu kaudzi uz grīdas manā istabā. Zinu tādus, kuru baisākais murgs ir atdzīvojusies Bārbija, kas kļuvusi par cilvēku, saglabājot savas nedabiskās proporcijas, bet mani vairāk satrauc lego cilvēciņu kantainās sejas, stūrainie ķermeņi un bezpirkstu krampjveidīgās rociņas.

Lielo cilvēku nejēdzīgo rotaļlietu vidū, manuprāt, pirmās vietas ieņem tieši lego klucīši un plastilīns. Plastilīns (arī sintētiskais) lieliski salīmē uz mūžu tās grāmatas lapas, kuras tu nekad neizlasīsi, salipina galdautus, matus un spilvenus kopā ar dvieli taukainiem, krāsainiem pleķiem, bet lego vinnē ar spēju iekrist tieši tur, kur to vismazāk vajag, tu riskē tam uzkāpt, to ieēst vai atrast kādā no daudzajām cilvēka ārējām atverēm. Reiz kāds mazs zēns klusi spīdēja, jo bija iebāzis degunā kosmiskā lego detaļu, kurā bija iemontēta gaismiņa.

Tādā lēnā veidā apcere par apbedīšanas tradīcijām Vīnē mani ne vien netuvina sapratnei par nāvi, bet pamazām attālina no jebkā saprašanas.

Source

Pamanījāt kļūdu?
Iezīmējiet tekstu un nospiediet Ctrl + Enter!

Comment Form