Kārlis Biezais: Stāsts par filmu 'Padomju stāsts'

Tāda ir politologa Edvīna Šņores dokumentālās filmas "Padomju stāsts" sinopse. Pretencioza, provokatīva, emocionāla. Šņore uzsver, ka ar šo filmu vēlas paplašināt kontekstu, kādā vērtējams padomju režīms - tā idejiskās saknes, formēšanās, evolūcija un inkarnācija mūsdienu Krievijā. Rietumu sabiedrībai ir jāatzīst, ka nacisms un komunisms ir viena koka divi zari, kura saknes meklējamas Rietumeiropas utopistu idejās. Šai sabiedrībai ir jāuzņemas atbildība par sadarbību ar padomju slepkavniecisko režīmu un vienotas vēstures izpratnes vārdā ir jānosoda šī režīma noziegumi- ne mazākā mērā, kā nacisma. Tāpat jānosoda atdzimstošā padomju pagātnes slavināšana un politiķu sponsorētais rasisms PSRS mantiniecē Krievijā.

Filma ar savu šokējošo tiešumu neatstāj skatītājus vienaldzīgus, neatkarīgi, vai tie ir padomju antagonisti vai apoloģēti. Šokējošus un unikālus arhīvu videomateriālus pavada Holivudas spriedzes filmu cienīgi videografiski attēli. Iespaidīgs ir arī intervējamo personu loks - Normans Deiviss, Fransuāza Toma, Boriss Sokolovs, Nikolass Verss, Džordžs Vatsons u.c. Filmas pirmizrāde 9. aprīlī Eiropas Parlamentā nepalika nepamanīta un jau ir paspējusi izraisīt samērā plašas publiskas debates. Kā ir atzīmējis Eiropas Parlamenta deputāts Ģirts Valdis Kristovskis (Eiropas Parlamenta Nāciju grupa, kurā ietilpst arī deputāte I.Vaidere, ir finansiāli atbalstījusi filmas tapšanu): ""Padomju stāsts" ir tikai sākuma risinājums, kam jāiekustina sabiedriskā doma."

Te gan jāatzīmē, ka sabiedriskās domas iekustināšanas mēģinājumi notiek jau kopš XX gs. sešdesmitajiem gadiem. Jau tad tika izteikti pieņēmumi par padomju režīma ietekmi uz nacisma režīma izveidošanos. Viens no aktīvākajiem abu totalitāro režīmu savstarpējo attiecību dialektikas pētniekiem ir vācu filozofs un vēsturnieks Ernsts Nolte. Noltes skatījumā nacisms un tā īstenotais holokausts nav unikāli vēstures fenomeni, bet gan reakcija uz modernisma ideju - liberālisma un individuālisma - ekspansiju un boļševisma draudiem. Boļševiki, tā raksta Nolte, radot ideju par totālu atsevišķu sabiedrības grupu iznīcināšanu, kļuva par nozīmīgāko XX gadsimta politisko ideju, un nacisti pilnībā kopēja boļševiku metodes. Noltes un citu līdzīgi domājošo idejas vēl joprojām sastopas ar sīvu pretestību no komunistu un ebreju organizāciju puses, taču Noltes pieņēmumu pareizību apstiprina pēc PSRS sabrukšanas iegūtās dokumentālās liecības, tajā skaitā par to, ka koncentrācijas nometnes un gāzes kameras tomēr ir boļševiku izgudrojums.

Tomēr cerības uz rietumu sabiedrības uzmanības piesaistīšanu un amnēzijas pārvarēšanu ar "Padomju stāsta" palīdzību mazina daži filmas aspekti. Pirmkārt, tas ir jautājums par marksisma ideju saistību ar nacismu un padomju komunismu. Nolte ir norādījis, ka šādas tiešas saistības nav. N.Deiviss savukārt padomju komunismu jeb boļševismu ir daiļrunīgi aprakstījis kā vulgāra marksisma un krievu imperiālisma kokteili. Otrkārt, filmā tiek īpaši akcentētas abu režīmu- padomju un nacistu- draudzīgās attiecības un kopīgi plānotās noziedzīgas darbības pret citām Eiropas tautām un ebrejiem. Šķietami, tādējādi tiek radīts maldīgs priekšstats par abu režīmu patieso attiecību raksturu. Daudzu vēsturnieku pētījumi tomēr vedina domāt par abu šo režīmu naidīgo un konkurējošo raksturu. Protams, sadarbība bija, bet gan reālpolitikas apsvērumu diktēta. Vienlaicīgi abas gatavojās karam viena pret otru, jo vīzijas par "gala risinājumu" pasaules kārtībai bija atšķirīgas.

Treškārt, filmas beigu daļā ir iekļautas intervijas ar vairākiem Eiropas Parlamenta deputātiem, tajā skaitā filmas sponsoriem. Nenoliedzot deputātu nozīmīgo atbalstu filmas tapšanā, kā arī to, ka no nacionālā viedokļa tā ir viena no nozīmīgākajām mūsu deputātu akcijām šī Parlamenta sasaukuma laikā, tomēr zinot, ka Latvijā tuvojas vēlēšanas, tas rada netīkamu sajūtu par politisku angažētību. Krievu televīzijas komentētāji jau ir uztvēruši šo saistību, un par to droši vien tiks atgādināts vēl un vēl.

Kopumā vērtējot, var teikt, ka Šņores filma atspoguļo tradicionālo latviešu skatījumu uz padomju režīmu, īpaši nediferencējot - marksisms, komunisms, ļeņinisms vai staļinisms - visi vienādi vainīgi. Filmā mūsu pašu skaudrā pieredze gan tiek delikāti aizskarta tikai garāmejot, tomēr pārdzīvoto ciešanu un uzkrātā aizvainojuma fons šajā vēstījumā ir caur un caur klātesošs. Šī filma tādējādi ir labs piemineklis padomju upuru ciešanu piemiņai un nav salīdzināma ar krievu radīto "Baltijas nacismu".

Vai Rietumeiropas skatītājiem būs interese par šo emocionālo latviešu versiju par padomju režīmu, rādīs laiks. Patlaban gan par filmas noskatīšanos lielāko interesi ir izrādījuši tieši latvieši un daži mūsu nelabvēļi. Ir patīkami, ka šo filmu ir noskatījušās Latvijas augstākās amatpersonas. Tieslietu ministrs Gaidis Bērziņš pat aicinājis sekmēt "Padomju stāstu" demonstrēšanu Latvijas skolās. Nav, protams, slikti atgādināt pašiem sev, no kurienes esam nākuši, taču jāpatur prātā, ka iecerētā filmas mērķauditorija tomēr ir rietumos. Īpaši daudz piedāvājumu filmas izrādīšanai gan vēl pagaidām nav. Cerams, ka situācija mainīsies, tomēr jāņem vērā, ka atklātie cilvēku slepkavību skati nav materiāls, kuru var rādīt cilvēkiem ar nenobriedušu vai vāju psihi.

Pirmpublicējums Beļģijas Latviešu ziņās 23.05.2008. (www.latviesi.be)