Ļoti daudziem dzīvniekiem piemīt empātija un vēlme pēc taisnīguma, īpaši primātiem. Ja vēlme pēc taisnības ir iedzimta, tad empātija ir drīzāk dzīves laikā iegūta emocija un tās stiprums ir atkarīgs no indivīda kognitīvās sarežģītības. Mēs visi zinām, ka empātija var nebūt, tā var būt neliela un, ka mūsu iracionālā "zobs pret zobu" izpratne par taisnīgumu spēj nomākt empātiju, piemēram, ja kāds agresīvajai autobusa pasažierei būtu iesitis pa seju, video tā skatītājiem sagādātu baudu. Tam ir neoficiāls, bet manuprāt ļoti trāpīgs nosaukums - "justice porn", jeb taisnīguma porno.
Bet interesantas lietas notiek, kad sabiedrībā tiek atkārtoti vai pat sistemātiski piedzīvota netaisnība, bet tā paliek nesodīta no struktūrām, kurām mēs kā sabiedrība esam to uzticējuši darīt. Šādos gadījumos cilvēki paši mēdz uzņemties taisnīguma atjaunošanu personīgi vai organizētās grupās. Angļu valodā šādus pašpasludinātos kārtībsargus dēvē par "vigilante", taču latviešu valodā nav piemērota apzīmējuma, tuvākie vārdi varētu būt "soģis" un "linčotājs".
Pārsvarā, soģi un linčošana ir aktuāla starp trešās pasaules valstīm, kur, piemēram, joprojām mēdz satrakoties par sliktu ražu un atrast vainīgo kādas "raganas" veidolā. Bet tas nenozīmē, ka soģi nesarosās starp attīstītu valstu sabiedrības daļām, piemēram, atbrīvojot laboratorijas dzīvniekus vai patrulējot pret " nepareizas" ādas krāsu. Šajā mirklī esmu nonācis pie soģu pamatproblēmas – indivīdiem ir ļoti atšķirīga izpratne par taisnīgumu, tā panākšanas metodēm un savas darbības sekām.
Un izrādās, Tieslietu ministrijas parlamentārais sekretārs - Jānis Iesalnieks uzskata, ka valstij nav tiesību ierobežot šādas nacionālistu patruļas. Daļa sabiedrības arī metās aizstāvēt šo viedokli, jo "teorētiski viņam ir taisnība." Tā ir draņķīga un neobjektīva loģika, jo tādā gadījumā, krievvalodīgajiem puišiem ir ekvivalentas tiesības doties patruļās, lai uzmanītu, ka Tēvijas sargu patruļas neaizskar krievus.
Neizliksimies, ka Tēvijas sargu patruļu mērķis ir pasargāt iedzīvotājus no imigrantu pastrādātajiem noziegumiem, jo tādu, ko viņi varētu novērst ar savu patrulēšanu, vienkārši līdz šim nav bijuši. Lielākā daļa ārvalstnieku paveikto noziegumu ir kontrabanda, neatļauta robežas šķērsošana un dažādi finanšu noziegumi, piemēram, parakstu viltošana. Joprojām lielāko daļu sieviešu izvaro personas, ar kurām viņas ir pazīstamas. Tāpēc, ja vien Tēvijas sargi netaisās patrulēt uz valsts robežām un juridisku pakalpojumu birojos, no viņiem nav jēgas. Tēvijas sargi grib savu pasīvo rasismu un šovinismu padarīt proaktīvu.
Viscēlākais no moderno soģu mērķiem ir no vardarbības cietušo bērnu aizsardzība – BACA. Tie ir lieli, rūdīti baikeri, kas tiešām daudz dara, lai palīdzētu bērniem atkal sajusties droši. Tomēr, ja viens no šiem baikeriem, kam tobrīd ir mugurā apģērbs, kas apliecina piederību BACA klubam, iekaustīs varmācīgu patēvu, visi baikeri likumīgi skaitīsies kā organizētas noziedzības grupa. Kāpēc? Jo Likumdevēja, tiesu un izpildvara pieder tikai īpaši sagatavotām personām un izvēlētām personām.
Diemžēl par Tēvijas sargu patruļu ļoti iespējamu rezultātu var izrādīties konfrontācija ar tūristiem, kebabnīcu darbiniekiem un krieviem. Un ne Latvijas valsts, ne jebkuras pašvaldības interesēs nav bariņš šovinistu, kas kaitē tūrismam vai draud izsaukt starpnacionāla naida uzliesmojumu. Kāpēc Tēvijas sargi nereaģē situācijās, kur sabiedrība grib sajust taisnības atjaunošanu, piemēram uz Vecmīlgrāvja suņa mocītāju? Kāpēc viņi nepiesakās auditēt aizdomīgo VID darbinieku deklarācijas? Kāda ir Tēvijas sargu plānotā rīcība saistībā ar oligarhiem, ja pat Zuargusam pietika drosme izteikt pret viņiem attieksmi? Ā, jā, jo grūti saprast, ja viss nav balts un melns.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
