Pašlaik norit intensīvs darbs, lai sagatavotu iesniegšanai Ministru kabinetā budžeta likumprojektu paketes. Līdz ar to no jauna atsākas diskusijas par veselības nozares finansēšanu un nepieciešamību palielināt tai atvēlētos līdzekļus. Lemjot par šo pozīciju, būtu vērtīgi ne tikai apmainīties emocionāliem argumentiem, bet arī izvērtēt ekonomiskos ieguvumus, veicot izmaksu un ieguvumu analīzi.
Pirmkārt, veselības nozare ir ar augstu pievienoto vērtību, jo tajā strādā izglītoti cilvēki, kas dod lielu pienesumu valsts ekonomikai. Turklāt pastāv iespēja attīstīt medicīnas pakalpojumu eksportu, tādējādi iegūstot papildu līdzekļus sistēmas pilnveidei un attīstībai. Otrkārt, veselīga un aktīva sabiedrība nodrošina servisa un atpūtas ekonomikas darbību – veseli cilvēki nopelna vairāk un vairāk naudas var atvēlēt atpūtai, tādējādi ar savu patēriņu palielinot arī citu nozaru ienākumus.
Tā ir pozitīva spirāle, kas virza ekonomiku. Savukārt, ja darbinieks ir slims un ilgstoši ārstējas, zaudē gan viņš pats, gan viņa ģimene un valsts. Tie ir neiegūtie ienākumi, kā arī papildus ārstēšanās un pabalstu izmaksas. Slimību profilakses un kontroles centra Latvijas iedzīvotāju veselību ietekmējošo paradumu pētījums par 2018. gadu liecina, ka pērn slimības dēļ darbu kavēja vairāk nekā puse (50,3%) Latvijas iedzīvotāju. Ja vēlamies veselu sabiedrību un ekonomiski spēcīgu valsti, šim rādītājam būtu jābūt maksimāli zemam.
Ņemot vērā 2018. gada IKP uz vienu nodarbināto, varam novērtēt, ka viena darba diena dod teju 150 eiro pienesumu Latvijas IKP. Un pretēji – katra darba diena, kad cilvēks nestrādā, ir zaudējumi un papildu izmaksas gan viņam pašam (ārstēšanās), gan darba devējam (neiegūtā peļņa), gan valstij (neiegūtie nodokļi).
Tāpēc īpaša uzmanība būtu jāpievērš preventīvajiem pasākumiem, īpaši atbalstot pasākumus ar augstu pienesumu sabiedrībai. Tādējādi tiktu mazināta saslimstība, mirstība un ārstēšanas izmaksas. Nav viennozīmīgas metodikas, kā novērtēt cilvēka katra dzīves gada vērtību, bet bieži kā dzīves gada vērtība tiek pieņemts IKP uz vienu iedzīvotāju, kas 2018. gadā bija 15 328 eiro faktiskajās cenās. Tātad šādu summu izmaksā katrs zaudētais dzīves gads.
Mūsdienu ekonomikas attīstības pamats ir veselīgs, labi izglītots un ar dzīves kvalitāti apmierināts darbinieks. Piemēram, pastāv likumsakarība starp izglītības līmeni un rūpēm par veselību – jo cilvēks ir izglītotāks, jo lielākas rūpes velta savai veselībai. Attiecīgi arī ir lielāka iespējamība, ka šis cilvēks slimos mazāk un radīs lielāku pievienoto vērtību. Tāpēc ir jāveicina sabiedrības izglītošana veselības jomā, jo veselības aprūpes pieejamība ir tikai puse no jautājuma risinājuma. Arī pašam cilvēkam ir jābūt atbildīgam par savu veselību. Piemēram, Latvijā tiek organizēts valsts apmaksāts skrīnings trīs veida onkoloģiskām diagnozēm – krūts vēzim, dzemdes kakla vēzim un kolorektālajam vēzim. Pēc Nacionālā veselības dienesta datiem, 2018. gadā līdzdalība šajās skrīninga programmās bija tālu no vēlamā rezultāta: krūts vēža skrīnings – 42,1%, dzemdes kakla vēža skrīnings – 43,8%, kolorektālā vēža skrīnings – 16%.
Pieņemot jebkuru lēmumu, ir jāatceras, ka svarīgākais ir rezultāts – veselīga sabiedrība, kas rada lielāku pievienoto vērtību valsts ekonomikai. Ja skatāmies tikai uz veselības budžetu, mēs redzam izdevumu pozīciju, bet, ja pakāpjamies soli atpakaļ, tad varam ieraudzīt kopainu. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, 2016. gadā Latvijā paredzamais veselīga mūža ilgums vīriešiem bija 52,3 gadi, bet sievietēm – 54,9 gadi, un tie ir viszemākie rādītāji Eiropas Savienībā.
Veselības budžeta palielināšana ir svarīga, taču tas nav mērķis, bet tikai līdzeklis, lai sasniegtu rezultātu un nodrošinātu Latviju ar veselīgiem cilvēkiem, kas virza un attīsta mūsu valsts ekonomiku. Arī pašam veselības aprūpes sektoram sevi būtu jāuzlūko nevis kā budžeta tērētāju, bet nozari, kam nepieciešams papildu finansējums, lai nodrošinātu veselīgāku sabiedrību, kas šo investīciju atmaksātu ar uzviju.
Tāpat ir kompleksi jāskatās arī uz citām nozarēm, sektoriem. Valsts ekonomika nevarēs pastāvēt, ja līdztekus veseliem darbiniekiem būs nenormāli dārga elektrība un slikti ceļi, pa kuriem nebūs iespējams tikt līdz darbam. Ir nepieciešams atrast optimālo līdzsvaru starp visiem valsts mehānismā svarīgākajiem elementiem. Un pareizā pieeja nav pateikt, ka sirds ir svarīgāka nekā kāja.
Skatoties valstiski uz sasniedzamo mērķi, manuprāt, vajadzētu elastīgāku pieeju noteiktajām prioritātēm, tās mainot. Ja visu laiku ir viena prioritāte, tad tā drīzāk jau ir kļuvusi par standarta izmaksu pozīciju, kas balstās vēsturiskajā naudas sadales principā. Prioritātes vajadzētu noteikt, lielākais, uz trim gadiem, lai šajā laikā spētu ar vienreizēju, bet nopietnu finansējumu sakārtot sistēmu, panākot, ka turpmāk tā strādās daudz efektīvāk un labāk varēs sevi uzturēt.
Ja reiz veselības aprūpe Latvijā ir noteikta kā prioritāte, tad palielinām budžetu un investējam ar mērķi, ka veselības sektors tiek sakārtots un tālāk strādā nākamajā kvalitātes līmenī. Un pēc tam kā prioritāti nosakām citu nozari. Lai sakārtotu jebkuru sistēmu, sākumperiodā nepieciešams investēt vairāk līdzekļu un darīt to nepārtraukti. Piemēram, šobrīd prioritāte ir nozare X, sakārtojam to nākamajā kvalitātes līmenī un pārslēdzamies uz nozari Y. Un tā 10 gadu ciklā būsim sakārtojuši visas svarīgākās jomas. Ir jāpatur prātā, ka svarīgākais ir rezultāts – veselīga sabiedrība, kas rada lielāku pievienoto vērtību valsts ekonomikai, un veselības budžets ir tikai līdzeklis rezultāta sasniegšanai.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
