Karls Bilts: Turcijas nemieru gads
Foto: AP/Scanpix

Ir pagājis gads kopš neveiksmīgā valsts apvērsuma Turcijā, un jautājumu par šīs zemes nākotni vēl aizvien ir ļoti daudz.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

"Delfi" sadarbībā ar starptautisko mediju organizāciju "Project Syndicate" uzsāk publicēt ietekmīgu politisko, biznesa līderu, augstskolu mācībspēku viedokļrakstu sēriju, kas veltīta būtiskām sociālpolitikas un ekonomikas aktualitātēm pasaulē, kā arī šo procesu analīzei. Pagājušā gadsimta 90. gados dibinātās "Project Syndicate" kredo ir: visi cilvēki, neatkarīgi no ienākumu līmeņa un valodas, ir pelnījuši vienādu pieeju daudzveidīgajam pasaules līderu un domātāju viedokļu spektram.

Pērn piedzīvoto apvērsuma mēģinājumu nevar nosaukt nekā citādi kā vien par dramatisku. Dumpinieku rīcībā esošie F-16 iznīcinātāji apšaudīja Turcijas parlamentu, un dzīvību zaudēja 249 cilvēki. Tomēr puča rīkotājiem neizdevās aizturēt prezidentu Redžepu Tajipu Erdoganu, kurš mobilizēja savus atbalstītājus un izlēma apvērsuma likteni. Ja dumpis nebūtu ticis apspiests pirmajās 48 stundās, Turcija droši vien būtu ieslīgusi postošā un vardarbīgā pilsoņu karā, kura sekas būtu nopietni jūtamas arī krietni aiz valsts robežām.

Šobrīd ir grūti Turcijā atrast kādu, kurš apšaubītu, ka apvērsumu rīkoja Pensilvānijā mītošajam noslēpumainajam musulmaņu garīdzniekam Fetullāham Gilenam lojāli spēki. Šādu slēdzienu, šķiet, apstiprina visi pieejamie pierādījumi. 2002. gadā, kad demokrātiski pie varas nāca Erdogans un viņa Taisnīguma un attīstības partija (AKP), viņi apvienoja spēkus ar gilēniešiem, lai iznīdētu Turcijas veco autoritāro iekārtu un stiprinātu Turcijā demokrātiju, tuvinot valsti dalībai Eiropas Savienībā (ES).

Taču gilēniešu ambīcijas bija dziļākas, un tikpat dziļi iesakņojusies bija militārās diktatūras laikā, kad daudzas reliģiskās aktivitātes Turcijā bija nospiestas pagrīdē, dzimusī slepenības tradīcija. Bija labi zināms, ka gilēnieši pēc 2002. gada iefiltrējās policijā un tieslietu sistēmā un savas pozīcijas izmantoja, lai rīkotu paraugprāvas un iemestu cietumā savus pretiniekus. Mazāk zināms bija tas, kādā apjomā viņi bija iefiltrējušies arī Gaisa spēkos un žandarmērijā.

2013. gadā AKP un gilēniešu ceļi šķīrās un sākās kluss pilsoņu karš. Situācija bija nonākusi strupceļā, līdz ar to ir saprātīgi lēst, ka pērnā gada nesekmīgais apvērsums bija dramatiski gilēniešu centieni pārņemt varu, pirms viņus iznīdēs no militārajiem spēkiem.

Turcijas valstij, kam vispār nebūtu vajadzējis pieļaut šādu graujošu elementu iefiltrēšanos tik dziļi, neapšaubāmi, ir nepieciešama attīrīšanās. Taču, lai Turcijas demokrātijai būtu nākotne, iekšējo draudu likvidēšanas procesam ir jānotiek saskaņā ar likuma un cilvēktiesību normām, kā arī jāiegūst plašs atbalsts Turcijas sabiedrībā.

Diemžēl daži no veidiem, kā Erdogans ir reaģējis uz pērnā gada apvērsuma mēģinājumu, raisa nopietnas bažas. No 100 000 cilvēku, kuri tikuši aizturēti, vairāk nekā 50 000 ir oficiāli arestēti. To vidū vismaz 169 ģenerāļi un admirāļi, 7000 pulkveži un zemāka ranga virsnieki, 8800 policijas virsnieki, 24 provinču gubernatori, 2400 tieslietu sistēmas darbinieki un 31 000 citu aizdomās turēto.

Vienlaikus arī neskaitāmi daudz cilvēku ir atlaisti no darba bez jebkādām izredzēm nākotnē. Ir slēgta virkne neatkarīgu mediju, un pēdējo dažu nedēļu laikā par "terorisma" atbalstīšanu ir apcietināti vairāki ievērojami cilvēktiesību aizstāvji, tostarp "Amnesty International" direktors Turcijā, – apsūdzība, kas nešķiet ticama.

Pēc neveiksmīgā apvērsuma Turcijas sabiedrība apvienojās, atbalstot Erdoganu. Taču valdības rīcības dēļ kopš tā laika valsts ir arvien vairāk polarizējusies. Cenšoties novērst draudus valsts drošībai, valdība savas rokas stiepj arvien tālāk. Turklāt aprīlī konstitucionālas pārmaiņas tā panāca ar referendumu, kam dedzīgi iebilda gandrīz puse valsts, tostarp vairums gados jauno vēlētāju pilsētās. Izmaiņām stājoties spēkā, Turcijas politiskā sistēma tiks pārveidota, ļoti lielu varu koncentrējot tieši prezidenta rokās.

Tā ir novirzīšanās no AKP kursa valdīšanas pirmajā desmitgadē, kad Turcija modernizēja savu ekonomiku, attīstīja demokrātiskas institūcijas un virzījās uz priekšu jautājumā par visu cilvēktiesību piešķiršanu saviem kurdu izcelsmes pilsoņiem. Šajā posmā Turcijas iespaidīgais progress stiprināja valsts izredzes tikt uzņemtai ES.

Taču tagad nākotne ir krietni neskaidrāka. Ja Turcijas valdība līdz nākamā gada sākumam nesāks ievērot cilvēktiesību un likuma normas, tā var sagraut arī savas vēl atlikušās izredzes tikt uzņemtai ES. Turcijas izredzes uz iestāšanos jau saruka neveiksmīgo miera un atkalapvienošanās sarunu ar Kipru dēļ – neveiksme, kurā nevar vainot tikai Turciju vien. Turklāt ES virzienā ir raidīti tik daudzi daiļrunīgi apvainojumi, ka daudzās ietekmīgās ES dalībvalstīs Turcija nu tiek uzskatīta par politiski toksisku, īpaši Vācijā.

Bez politiskā enkura, ko sniedz uzņemšanas ES procedūra, Turcijas modernizācijas process var ieslīgt atpakaļgaitā. Un tādā gadījumā var sanākt, ka šī valsts tiek neizbēgami ievilkta Tuvo Austrumu muklājā. Turcija jau šobrīd veic apbrīnojamu darbu, mēģinot izmitināt miljoniem bēgļu no karadarbības, kurā tagad piedalās arī Turcijas spēki, plosītās Sīrijas, un tā ir nepārtraukts Islāma valsts teroristu uzbrukumu mērķis. Turklāt Erdogans nu ir nolēmis Turciju iesaistīt arī nemitīgajās diplomātiskajās domstarpībās starp Kataru un citām Līča valstīm.

Turcijas nākotne ir ļoti nozīmīgs jautājums. Ar vienu kāju šī valsts ir Eiropā, ar otru –Tuvajos Austrumos. Jau drīz tās iedzīvotāju skaits sasniegs 100 miljonus, un tai ir iespaidīgs ekonomiskais potenciāls. Eiropas vēsturi nav iespējams rakstīt bez Turcijas, tāpat kā Turcijas nākotni nav iespējams atraut no Eiropas nākotnes. Nostādot šo valsti uz droša ceļa pretī dalībai ES, tā varētu palīdzēt nogludināt kultūras un tradīciju nesaskaņas, kas citādi, iespējams, apdraudēs visu Eiropu.

Taču nu šo nākotni apdraud Turcijas iekšējās politiskās cīņas. Pēc apvērsuma mēģinājuma varēja sekot dziedināšana. Tā vietā līdz šim ir notikusi šķelšanās. Vēl aizvien nav par vēlu izraudzīties citu ceļu – taču laiks rit.

Autortiesības Project Syndicate, 2017
www.project-syndicate.org

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form