Šajos saucienos netiek pieminēts tas, ka, lai iedzīvotāji šķirotu atkritumus, viņiem ir jābūt pieejamai infrastruktūrai, un tas prasa apjomīgas investīcijas. Pavisam nesen īstenotā socioloģisko pētījumu centra SKDS aptauja rāda, ka šķirošanas infrastruktūras trūkums ir galvenais iemesls, kāpēc iedzīvotāji ir kūtri atkritumu šķirošanā. 60% no iedzīvotājiem, kuri nešķiro atkritumus, to darītu, ja viņu dzīvesvietas tuvumā būtu konteineri atkritumu šķirošanai. Arī AS "Latvijas Zaļais punkts" pieredze rāda, ka, tiklīdz ir pieejama šķirošanas infrastruktūra, iedzīvotāji ir gatavi to izmantot un sāk šķirot atkritumus. Taču kādam tajā ir jāinvestē, un tas būtu jādara visiem nozares dalībniekiem, nevis tikai dažiem "izredzētajiem".
Jānošķir iepakojuma veidi, un jāpilda tā atpakaļ savākšanas prasības
Te runa ir par VARAM piedāvātajiem grozījumiem Ministru kabineta noteikumos Nr. 480 "Noteikumi par atbrīvojuma piemērošanu no dabas resursu nodokļa samaksas par iepakojumu un vienreiz lietojamiem galda traukiem un piederumiem". Piedāvāto grozījumu jēga un mērķis ir nostiprināt pienākumu visām ražotāju atbildības sistēmām (RAS) investēt šķirošanas punktu un laukumu izveidē.
Pašlaik spēkā esošā kārtība nosaka, ka RAS nav obligāta pienākuma slēgt līgumus ar pašvaldību izvēlētajām atkritumu apsaimniekošanas organizācijām (AAO) un/vai pašvaldībām par šķiroto atkritumu savākšanu no mājsaimniecībām. Valsts noteiktās atkritumu atpakaļ savākšanas prasības RAS var izpildīt, vācot tikai izlietoto sekundāro un transporta iepakojumu no uzņēmumiem, bet neveicot nekādus ieguldījumus primārā iepakojuma savākšanā un šķirošanā.
Sekundārais un transporta iepakojums veidojas uzņēmumos – tās ir paletes, plēves, maisi un dažādi citi iepakojuma risinājumi, lai droši un efektīvi varētu pārvadāt vai uzglabāt produktus, pirms tie nonāk pie patērētāja. Šie iepakojuma veidi visbiežāk rodas ražošanas, loģistikas un tirdzniecības uzņēmumos. Savukārt primārais iepakojums ir tas, kas nonāk veikalu plauktos kopā ar produktiem, bet pēc tam mājsaimniecībās. Ja sekundāro un transporta iepakojumu var salīdzinoši vienkārši un par zemākām izmaksām sašķirot un arī savākt, jo tas uzkrājas vienuviet un lielākos apjomos, tad primārais iepakojums lielā skaitā nonāk atsevišķās mājsaimniecībās, un tā sašķirošanai un savākšanai izdevumi ir ievērojami lielāki, jo ir nepieciešama attīstīta publiskā infrastruktūra jeb šķirošanas konteineru punkti un laukumi.
Tāpēc VARAM piedāvā normatīvajos aktos noteikt obligātu pienākumu visām RAS slēgt līgumus ar AAO par iedzīvotāju sašķiroto atkritumu savākšanu. Tāpat normatīvajos aktos tiktu iestrādātas prasības, cik no tirgū novietotā transporta un sekundārā, kā arī primārā iepakojuma būtu jāsavāc atpakaļ un jānodrošina tā pārstrāde. Tādējādi visas RAS būtu iesaistītas un atbildīgas par to, lai arī mājsaimniecību izlietotais iepakojums tiktu sašķirots, savākts un nonāktu pārstrādē, nevis kopā ar sadzīves atkritumiem apglabāšanai poligonā.
Piemēram, AS "Latvijas Zaļais punkts" ir noslēdzis konkrētus sadarbības līgumus par finansiālu atbalstu 65 šķirošanas laukumu uzturēšanai visā Latvijā, kā arī caur atkritumu apsaimniekošanas organizācijām investējam jaunu publisko šķirošanas punktu izveidē. Te viens uzskatāms piemērs ir pērn kopā ar SIA "Eco Baltia vide" īstenotā iniciatīva, kuras laikā vairāk nekā 50 pašvaldībās ir bez maksas uzstādīti jau teju 1000 jauni konteineri stikla iepakojuma šķirošanai, ar kuru palīdzību poligonos netiks apraktas vismaz 2000 tonnas stikla iepakojuma. Šis darbs tiks turpināts arī šogad.
Šķirošanas infrastruktūras attīstība prasa apjomīgas investīcijas
Publiskās šķirošanas infrastruktūras izveide un uzturēšana prasa apjomīgas investīcijas. Jāiegādājas konteineri, tie jāuzstāda, regulāri jāiztukšo, jānogādā rūpnīcās, kur veic to pāršķirošanu pa materiālu veidiem utt.
Kopumā mūsu un arī citu valstu dati rāda, ka mājsaimniecību radītā primārā iepakojuma savākšana un šķirošana izmaksā līdz pat četrām reizēm vairāk nekā sekundārā un transporta iepakojuma. Tas arī veido cenu atšķirības dažādām RAS. Tām RAS, kuri investē šķirošanas infrastruktūrā, cena klientiem par iepakojuma apsaimniekošanu ir augstāka nekā tiem, kuri izlietoto iepakojumu vāc nepastarpināti no uzņēmumiem.
Pašreizējā situācijā uzņēmums, kurš tirgū pamatā novieto tieši primāro iepakojumu, var brīvi noslēgt līgumu ar RAS par DRN atbrīvojumu, lai gan konkrētais RAS nemaz nenodrošina un nenodarbojas ar primārā iepakojuma atpakaļ savākšanu no mājsaimniecībām, bet strādā tikai ar sekundāro un transporta iepakojumu. Šāda situācija kropļo patiesās iepakojuma apsaimniekošanas cenas, kā arī rada uzņēmumu neizpratni par to, kāpēc dažādu RAS piedāvātās cenas mēdz būtiski atšķirties.
Veidojas absurda situācija, kad naudu par primārā iepakojuma apsaimniekošanu saņem viena RAS, bet praksē tā apsaimniekošanu un nodošanu pārstrādei nodrošina cita RAS. Kaut kas šajā sistēmā nav kārtībā. Tas būtu tāpat kā par zobārsta pakalpojumiem samaksāt frizierim. Beigās caurums zobā tāpat paliek un zobs sāp tikai arvien vairāk, kamēr nākas to izraut. Te gan jānorāda, ka visu atbildību nevar pārlikt tikai uz RAS. Tā ir arī uzņēmumu, kuri ir dabas resursu nodokļa (DRN) maksātāji un tirgū novieto iepakojumu, atbildība izvēlēties RAS partnerus, kuri domā un strādā ar mērķi samazināt Latvijā apglabājamo atkritumu daudzumu, nevis savām īstermiņa peļņas iespējām.
RAS darbības mērķis nevar balstīties peļņā
Līdz ar VARAM aktivitātēm nozares sakārtošanā publiskajā telpā jau izskan pieņēmumi, ka pienākums vākt arī mājsaimniecībās nonākušo iepakojumu kropļos tirgu un ierobežos RAS biznesa iespējas. Taču vispirms ir jāatgādina, ka RAS darbības mērķis nav balstīts biznesā, bet gan sabiedriskajā labumā – gādāt par to, lai atkritumi nonāktu pārstrādē, nevis poligonos. To mēs varam panākt tikai tad, ja visi RAS tirgus dalībnieki uzņemas atbildību arī par to, lai mājsaimniecībām un ikvienam iedzīvotājam būtu nodrošināta iespēja šķirot atkritumus.
Turklāt arī ES direktīvas paredz paplašināt RAS atbildību un pienākumus kopējā atkritumu apsaimniekošanas sektorā un infrastruktūras izveidē, skaidri definējot ģeogrāfisko, produktu un materiālu aptvērumu, kas nav attiecināms tikai uz tām jomām, kur atkritumu vākšana un apsaimniekošana ir ienesīga. Ir jānodrošina atbilstoša pieejamība atkritumu savākšanas sistēmām ne vien tur, kur ir biznesa iespējas, bet arī tur, kur izmaksas no biznesa viedokļa nav pamatotas.
Tāpēc nav ne mazāko šaubu, ka VARAM ir jāpilnveido normatīvo aktu bāze, kas paredz pienākumu visām RAS pēc vienādiem nosacījumiem konkrētā apsaimniekošanas reģionā piedalīties šķirošanas infrastruktūras izveidē, kā arī atsevišķi jānorāda iepakojuma savākšana un reģenerācija divās pamata grupās – primārais iepakojums, kā arī sekundārais un transporta iepakojums. Katrai grupai ir jānosaka atsevišķas reģenerācijas un pārstrādes minimālās normas, lai RAS būtu motivētas iesaistīties publiskās infrastruktūras attīstībā un nodrošināt arī iedzīvotāju dalīti vākto atkritumu savākšanu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
