"Sociālā valsts" ir rietumu termins un nozīmē valsti, kas garantē pilsoņiem tādus labumus kā medicīniskā apdrošināšana, apmaksāts atvaļinājums, pensija, bezmaksas izglītība, u.t.t.. Mēs esam pie šīm lietām pieraduši līdz tādai pakāpei, ka uzskatām tās kā pašas par sevi saprotamas. Tajā pat laikā, visas šīs privilēģijas plašākām masām kļuva pieejamas (izņemot trešās pasaules valstis) salīdzinoši nesen – pagājušajā gadsimtā.
20.gadsimtu pilnīgi droši var nosaukt par "Zemes iedzīvotāju cīņas par cilvēka tiesībām" laikmetu. Par tiesībām nenomirt no bada un aukstuma. Par tiesībām dzīvot cilvēcīgos apstākļos, bet nevis zemnīcās, būdās un barakās. Tagad bezdarbnieki izmisumā saka: "Es neko citu negribu, kā tikai darbu!" Daudzi no viņiem uzskata, ka tiesības uz darbu ir pašsaprotamas un valstij ir pienākums pilsoņus ar to nodrošināt. Lai gan katra cilvēka tiesības saņemt apmaksātu darbu arī tika izcīnītas (tieši izcīnītas) tikai pagājušajā gadsimtā. Izcīnītas smagā un asiņainā cīņā. Pat tik ierasta un saprotama lieta kā astoņu stundu darba diena tika iegūta smagā ceļā. 20.gadsimta sākumā tādas parādības kā "bada dumpji", bezdarbnieku marši bija ierasti lielākajā daļā rietumu valstu. Būtu jāatceras arī tas, ka ar šīm "patīkamajām" lietām mēs drīz iepazīsimies ne pēc nostāstiem.
Par savām tiesībām ļaudis cīnījās dažādi un ar dažādiem rezultātiem. Pagājušā gadsimta beigās šīs cīņas centrā sadūrās sociālistiskā un rietumu valstu ideoloģijas. "Aukstā kara" saspringtākajā brīdī kā vienā, tā arī otrā nometnē jau darbojās pilnvērtīgas sociālās valstis – atšķirīgos līmeņos un ar atšķirīgiem labklājības avotiem. Sociālistiskās valstis savu pieticīgo (salīdzinot ar Rietumiem) dzīves līmeni nodrošināja izmantojot iekšējos resursus un bloka ekonomisko teritoriju. Savukārt, rietumu valstu labklājība balstījās uz trešo pasaules valstu ekspluatāciju, kur darba samaksa un darba apstākļi bija neapšaubāmi zemāki, nekā Eiropas valstīs. Līdz "aukstā kara" sākumam vairumam Rietumeiropas valstu piederēja kolonijas Āzijā, Āfrikā, Austrumu un Dienvidu Eiropā. Tieši tādēļ 20.gadsimta komunistiskā kustība lielā mērā bija perifēro valstu sacelšanās pret industriāli attīstītākām valstīm. Rietumu valstu strādnieki bija nodrošināti ar ievērojamiem labumiem tieši tāpēc, lai šajās valstīs neizceltos dumpji. 19.gadsimta angļu politiķis un uzņēmējs Sesils Rods par to teica tā: "Ja jūs nevēlaties pilsoņu karu, jums jāpaliek par imperiālistiem." Tādā veidā strādniekiem labklājība tika dota uz to cilvēku rēķina, kas strādāja 16 stundas dienā kaut kur Indijā.
Šeit seko kāda interesanta lieta. Komunistiskās kustības straujā izplatīšanās kapitālistisko valstu eliti pat piespieda izveidot tādu kā savu kvazi-sociālismu. Pēc Otrā pasaules kara beigām notika ietekmes sfēru dalīšana, kā rezultātā Rietumi zaudēja daudzas līdz šim kontrolētās zemes un tirgus iespējas. Komunisms jau sāka apdraudēt pašus Rietumus. To ideologiem vajadzēja sasparoties, lai nu jau viņu pašu valstis nekļūtu par komunistiskām. Tas nozīmēja ne tikai "piegriezt skrūves" īpaši aktīvām personām un teroristiskām organizācijām kā, piemēram, "Rote Armee Fraktion". Bija nepieciešams pašu zemē radīt "neapdraudošu sociālismu", lai parādītu, ka "pie mums ir tas pats un pat labāks!" Eiropeiski, bez nekā aziātiska un bez represijām. Tieši pateicoties tam Rietumos parādījās tādas kustības kā eiro-komunisms, sociālistiskās strādnieku komūnas un arodbiedrības, kas bija "piebāztas" ar sešdesmito gadu marksistiem. Tātad - "sociālisms ar cilvēcīgu seju".
Bet tikko sociālistiskais bloks tika iznīcināts, līdzdarbojoties padomju un rietumu valstu vadītājiem, visi šie simulklari palika nevajadzīgi. Lai gan sociālās valsts iekārtas rietumos turpināja darboties, tās "demontēt" nebija nepieciešamības. Cilvēki pierada dzīvot paēduši, mierīgi un apmierināti. Lai to nodrošinātu, bija viss nepieciešamais. Bija sasniegumi tehnoloģijās, finanses, kvalificēti kadri. Tāpat bija lēti resursi un lēts darbaspēks no trešās pasaules valstīm. Bet pēc sociālistiskā bloka krišanas šo resursu palika vēl vairāk, kā arī parādījās jaunas tirgus iespējas, kur realizēt savu produkciju. "Sociālisms ar cilvēcīgo seju" plauka un smaržoja. Eiropas arodbiedrību darboņi vai plīsa no lepnuma, jo viņu sociālisms izrādījās brangāks. Kaut gan, šis tas izmainījās: uzturēt panākto labklājības līmeni vairs nebija nepieciešamības. Tieši tāpēc tas pastāvēja bez lielām izmaiņām, pēc inerces, līdz pirmajai finansiālajai vētra, par kādu kļuva Lielā Depresija 2.
Bet bijušā sociālistiskā bloka valstīs notika nedaudz citi procesi. To statuss pēc PSRS likvidēšanas neredzami, bet krasi izmainījās. Tās (ieskaitot Krievijas Federāciju) no jauna atguva ekonomisko koloniju statusu, kādas bija toreiz, līdz 20.gadsimta lielajai pretestībai. Uzturēt sociālo valsts iekārtu ekonomiskajā kolonijā nav nekāda vajadzība – vajag tikai parūpēties par zināmas drošības stabilitāti konkrētajā reģionā. Tajā pat laikā likvidēt "sociālo valsti" arī nav nekādas jēgas. Tas arī būtu bīstami: jebkāda lieka asa pārmaiņa tajā brīdī varētu nekavējoties mobilizēt protesta kustības, kas, savukārt, apdraudētu tikko "nogalētā" PSRS īpašumu dalīšanu. Lielākā daļa pēc inerces turpināja dzīvot ar sociālistiskiem stereotipiem un uzskatīja, ka tirgus ekonomika būs tāda patīkama piedeva viņu ierastajam dzīves veidam. Vilties šie cilvēki nedrīkst. Pie tam, visās republikās bija resursi, ar kuriem varētu izrīkoties pēc sava prāta, no kuriem varētu pārtikt.
Bija nepieciešams nogaidīt, kamēr sabiedrības domāšana "nosēdīsies", dezorientēsies, bet sabiedrības iekārta pagalam pārdzims jaunā veidolā. Pie tam, bija nepieciešami līderi ar "jaunu domāšanu". Post-perestroikas censoņi tam nebija pietiekami labi. Viņi, lai arī necieta veco kārtību, tomēr bija tās produkti. Vai nu tie bija disidenti vai partijnieki "kažokos ar oderi uz āru" vai arī ēnu ekonomikas pārstāvji. "Pareizie" cilvēki nāca pie varas tikai 2000-jos – tieši tad, kad koloniju iedzīvotāji tam bija morāli gatavi. "Gremdēt" republikas vajadzēja ļoti lēni, lai tas izskatītos pēc neizglītoto valdību kļūdām un katrs tās starpposms beigtos ar iedzīvotāju piekrišanu.
Tas viss, kā mēs redzam, piemēram, Latvijā, tika spīdoši īstenots. Cilvēki pat nepamanīja, kā 20 gadus atpakaļ viņiem atņēma valsti, kas varētu pati sevi nodrošināt ar visu nepieciešamo. Vēl vairāk – viņi paši ar lielāko prieku palīdzēja to izdalīt pa gabaliem. Nedaudz vēlāk no viņu padibenēm izvilka arī dzimto republiku: tagad Latvija faktiski pieder rietumu valstīm, bet lielākā daļa iedzīvotāju strādā vai nu par melnstrādniekiem Eiropas valstīs vai arī maksā kredītus to bankām.
Bet vienā gan rietumu, gan eks-sociālistisko valstu strādnieki ir līdzīgi. Viņi tā arī nav sapratuši, ko zaudēja ar PSRS likvidēšanu. Šī notikuma ieguvēji nebija ne vieni, ne otri. Un ja pirmie tagad vienkārši ieslīgst nabadzībā, tad otri pakāpeniski pārvērtīsies par deklasētiem beztiesīgiem vergiem. Miljoni cilvēku, kas cīņā par taisnīgas sabiedrības radīšanu pagājušajā gadsimtā atdeva savas dzīvības, bez šaubām, novērtētu to, ka viņu upuris pēctečiem ir izrādījies bezjēdzīgs.
Bez divu polu pretspēka pasaule faktiski atgriezās stāvoklī, kādā tā bija simts gadus atpakaļ. Pirms divām nedēļām Krievijā tika izteikts priekšlikums ieviest 60 stundu darba nedēļu, bet Eiropā runā par pensionēšanas vecuma paaugstināšanu pat līdz "nelaiķa pensijas" līmenim. Un tas ir tikai sākums. Nevajag sevi mānīt: tiks darīts viss, lai minimizētu valsts sociālos tēriņus. Bet tas notiks tādā tempā un tādā secībā, lai neizraisītu iedzīvotāju sacelšanos.
Savukārt, tiem pilsoņiem, kas jūsmoja par PSRS iznīcināšanu, ir visas iespējas papriecāties par izdarīto izvēli. Rezultātus sākam redzēt jau tagad. Priecājieties, kungi!
Kirils Daņiļins
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
