Kirils Kobrins: Eiropa - arhaisma atgriešanās
Foto: EPA/LETA

Miljoniem ES strādnieku piedalījās dienā pret taupības pasākumiem; Spānijā un Portugālē tā izvērtās vardarbībā. Vispārējie streiki šajās divās dienvidu valstīs apturēja sabiedrisko transportu, tika slēgtas skolas un pārtraukts darbs; nemieri skāruši vēl 21 valsti. Tika atcelts simtiem reisu no un uz streikojošajām valstīm. Sadursmēs Lisabonā cieta ap 50 cilvēku, Spānijā vismaz 70 tika ievainoti, bet 140 – arestēti.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

(bbc.co.uk, 2012. gada 15. novembrī)

Ja jums trūkst iedvesmas, ejiet papļāpājiet ar Feterstonas pēdējo klašu skolēniem Sautholā (Featherstone Sixth Form in Southall), kā es to izdarīju pagājušo piektdien. Tas satrieks druskās klišejiskos aizspriedumus par apātisko x-faktora paaudzi, kas iegrimst melanholijā, tiklīdz tiek pieminēta politika, un atgūst entuziasmu vienīgi, lai balsotu kādā televīzijas šovā. Šie lieliskie jaunie cilvēki satraukti un daiļrunīgi spriež gan par savu, gan par Anglijas un visas pasaules nākotni; un viņi ir dusmīgi un sarūgtināti par to, ka viņu paaudze kopš Otrā pasaules kara beigām ir pirmā, kas ir nabagāka nekā viņu vecāki.

Bet mani pārsteidza vēl kas, turklāt pagājušogad, veicot pārdesmit sarunu visā Anglijā, tas bija kaut kas nepatīkami pazīstams. Tā bija bezcerība - bezcerība no protestu veltīguma, kurus viegli aizslaucīja prom tie, kas pie varas.

(Independent.co.uk, 2012. gada 20. novembrī)  

Miljoniem algoto strādnieku Eiropas ielās, draudīgi lozungi, sadursmes ar policiju, nost ar bagātniekiem, vārdu sakot, sveiks, Kārli Marks. Tiesa gan, ir arī šis tas jauns kopš čartistu laika un Lionas audēju sacelšanās: Occupy visu ko, demonstrāciju Google maršruti, sauklis "Taupība nogalina!" (Austerity Kills!) Derētu tomēr saprast, par ko pašlaik tas viss ir - par naudu, par tiesībām, par ideoloģiju?

Kādreiz, pirms simt, simt piecdesmit gadiem, strādnieki cīnījās par:

1) darba dienas saīsināšanu,

2) darba apstākļu uzlabošanu,

3) darba algas palielināšanu,

4) visu pārējo. 

Un tas bija pilnībā attaisnoti. Darba diena ilga 12-14 stundas; darba ap-stākļi bija drausmīgi, nekādas apdrošināšanas, darba alga gandrīz vienmēr tika apcirpta: fabrikants bieži nodrošināja strādniekus ar dzīves vietu, viņš uzturēja arī pārtikas bodītes, kur maizi, pienu un gaļu izsniedza algas vietā. Proti, visa sistēma pastāvēja tādēļ, lai simtiem, tūkstošiem cilvēku nebūtu badā, nemirtu īpaši agri, neslaistītos apkārt bez darba, neubagotu uz ielām, bet bērniņi turpinātu mīt vecāku pēdās. Un viņi to darīja - bērnu darbs daudzās valstīs pastāvēja līdz pat pagājušā gadsimta pirmajai trešdaļai. Bet tas, kurš nebija iekļuvis kapitālistiskajā paradīzē, bija nolemts; tikai šai nolemtībai bija cits ātrums. Var uzreiz atstiepties sētmalē, bet var arī vēl dažus gadiņus pavilkt. Ir taču - brīvība! - un arī citas iespējas: cietums, darba nams, emigrācija.

Bija nepieciešams apjomīgs politiskais, ekonomiskais un sociālais darbs, ko īstenoja aktīvisti, politiķi, rakstnieki, garīdznieki, ierēdņi, fabrikanti un viņu dekadentiskie, tuberkulozes piemeklētie bērni, lai pasaule kļūtu tāda, kādu to pazīstam pašreiz. Tas nozīmē: darba diena mazāka par astoņām stundām, nedēļā divas brīvdienas, drošības tehnika, katras skrambiņas apdrošināšana, pensijas, dzīvošanai pietiekamas algas, gandrīz vai bezmaksas medicīna (es runāju par Eiropu, ne par Ameriku), juristi, kas modri sargā darba līguma punktu izpildīšanu, bezdarbnieku pabalsti, pašvaldības piešķirts dzīvoklis, pieejamas skolas un tā tālāk, un tā joprojām. Paldies Dievam, sociālisms Eiropā ir uzvarējis, bet "neredzamās tirgus rokas" mīlētājiem iesaku pameditēt par Dikensa, Zolā vai Orvela tekstiem (runājot par pēdējo - nevis par "1984", bet par "Postu Parīzē un Londonā", Down and Out in Paris and London), bet pēc tam apsvērt, vai viņi gribētu tādu likteni sev. Vai saviem bērniem.

Tātad pasaule Eiropā kļuvusi labāka - par citām vietām nepateikšu. Šī pasaule turas uz nerakstīta līdzdzīvošanas un līdzdalības likuma; pēc kara šis likums iekļauj sevī tādas pozīcijas kā savstarpēja neiznīcināšana, atteikšanās no publiski pausta naida, tiesību atzīšana visiem (jebkurā sociālajā, etniskajā, reliģiskajā, dzimumu kombinācijā). Tiek atzīts, ka ikvienam ir tiesības uz cilvēcisku eksistenci, ne sevišķi greznu, bet tomēr. Pat ja arī šis "ikviens", šķiet, to nebūtu pelnījis - kā sliņķis, dzērājs, izvirtulis, narkomāns, pamatu grāvējs. Nav svarīgi. Nu, lūk, patlaban šķiru cīņa Eiropā ir nevis par to, kā izdzīvot, bet par to, kā dzīvot; nevis par dzīvību vai nāvi, bet par dzīves, slimošanas kvalitāti, nesāpīgu nāvi. Vārdu sakot, par pragmatiskām, nevis eksistenciālām lietām.

Cik garlaicīgi, jūs teiksit. Jā, patiešām. Dzīve vispār ir garlaicīga, nekā baironiska tajā nav - tāda ir galvenā pašreizējās Eiropas ziņa. Ja jums vajadzīgi piedzīvojumi - dodieties pēc tiem uz citām pasaules vietām, pat nesaukšu vārdā, tāpat skaidrs, uz kurām. Tieši par garlaicību ir pašreizējā Eiropas šķiru cīņa; nevajadzētu aloties par jautrajām Occupy ballītēm un moderno filozofu runām - viss, pilnīgi viss ir tikai tādēļ, lai turpinātos ierastā pelēkā ikdiena; turklāt, ņemiet vērā, vārdā "pelēks" nav nekā nosodāma! Labākais buržuāziskā laikmeta mākslinieks, dānis Vilhelms Hammershojs (Vilhelm Hammershøi), pagājušā gadsimta sākumā gleznoja lielus mietpilsoniskus dzīvokļus, logus, durvis, grīdas, mēbeles, visu apbrīnojamā čaukstīgi pelēkā migliņā, pērļainā, zīžainā. Čestertons teicis, ka baironisma melnā krāsa ir koncentrēts sarkanais; Hammershojs spēja revolūcijas sarkano izšķaidīt maigi pelēkajā.

Taču atgriezīsimies pie šķiru cīņas Eiropā. Patiesību sakot, ne viss iekļaujas manā shēmā. Šeit rodas pavisam cits sižets, kas mūs atmet atpakaļ gandrīz vai pirmsburžuāziskā laikmeta arhaismā. Šis sižets ir "jaunā nabadzība". Shēma ir visai vienkārša: valstij arvien grūtāk ir piepūst milzīgo finanšu spilvenu ekonomiski snaudošajiem (bet reizēm pat letarģiskā miegā gulošajiem) pilsoņiem. Ar savējiem tā vairāk vai mazāk vēl tiek galā, bet ar atbraukušajiem svešajiem - jau vairs ne. Turklāt bagātie, kurus iepriekš pats komunistiskās nometnes pastāvēšanas fakts uzturēja labā nodokļu formā, sākuši dīžāties. Tā teikt, ja vairs draudu nav, komunisms ir nosprādzis, tā rēgs vairs neklīst pa Eiropu, tad es slaistu uzturēšanai naudu vairs nedošu. Vai arī vairs nedošu tik daudz. Darbība izraisa pretdarbību: nekad vēl šeit nav tik slikti izturējušies pret naudasmaisiem; un tā jau vairs nav ironija, tas nav aizdomīgums, pat ne nicinājums. Tas ir naids - pret visiem bagātniekiem, lai arī viņiem vairs nepieder "ražošanas līdzekļi". Tikmēr nabago līdz ar valstu budžeta sabrukumu kļūst arvien vairāk - jau īstu, nevis "eiropeiski nabago". Iznāk kā Jaunā laika rītausmā - nevis proletariāts pret buržuāziju, bet nabagie pret bagātajiem. Tā kā piedod, Kārli Marks, tuvojas nevis šķiru cīņa, bet drīzāk - vispārējs dumpis.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form