Kirils Kobrins, Rigas laiks: Impēriskie separātisti
Foto: AP/Scanpix

"Referendums būs Skotijas iespēja izvēlēties jaunu, labāku ceļu." Džons Svinejs

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Skotu Nacionālās partijas versija par nākamajiem pieciem gadiem: 2012. gads – konsultācijas par jautājumu, kas skotiem tiks izvirzīts par viņu nākotni; 2013. gads – likuma pieņemšana Skotijas parlamentā par neatkarības referendumu; 2014. gads – kampaņa un balsošana referendumā; 2015. gads – konsekventas sarunas par pāreju uz neatkarību pēc "jā" balsojuma; un, beidzot, 2016. gads – pirmās vispārējās vēlēšanas neatkarīgajā Skotijā."
Guardian, 2012. gada 7. martā

Britānija divreiz bijusi impērija, un abas reizes – visai dīvaina. 11. gadsimta beigās kādas kontinenta hercogistes valdnieks izkāpa šajā salā, sakāva vietējā karaļa armiju, viņu pašu nogalināja un iesēdās viņa tronī. (Viņa paša hercogiste bija radusies normaņu iekarojumu rezultātā un savu nosaukumu bija ieguvusi pēc iekarotāju vārda.) Tā sāka veidoties dīvains konglomerāts no dažādām teritorijām, kas ieguva nosaukumu "Anglijas karaliste", bet vēlāko vēsturnieku darbos – Anžū impērija. Anžū tādēļ, ka 12. gadsimtā neaprakstāmā dinastiju juceklī Normandijas normaņu dinastiju nomainīja Anžū dinastijas pārstāvji; ne vienā, ne otrā dinastijā nerunāja angliski, britu salās viņi rādījās reti, galvenās viņu intereses saistījās ar Franciju, bet salu iedzīvotājus viņi galvenokārt izmantoja par naudas, pārtikas un kareivju avotu savām militārajām aktivitātēm no Pirenejiem līdz Jeruzālemei. Tajā pirmajā impērijā ietilpa – bez Anglijas – gan Akvitānija, gan Gaskoņa, gan Normandija un pat daļa Īrijas; tikai ar pašas Britānijas nomalēm bija sarežģījumi – Velsu spēja iekarot tikai 13. gadsimta beigās, bet Skotija vispār palika neatkarīga, vienīgi ārēji atzīstot savu vasaļa statusu attiecībā pret angļu troni.

Ikvienas impērijas galvenais princips ir tās galveno sastiprinājumu, likumu vispārīgums. Viss pārējais – pēc izvēles; administrācija, valoda, pat reliģija 
var būt katrā vietā cita, bet tas viss ir labi vai vismaz salīdzinoši labi pārskatāms metropoles visu redzošajai acij. Anžū impērijā tāda vispārīga principa nebija – katrā vietā valdīja savi likumi, Anglijas karaļa kundzība pār dažādiem apvidiem tika īstenota kā personiskā vara pār vietējo feodālo eliti, kura savukārt valdīja pār vietējiem iedzīvotājiem. Tas bija ļoti raibs laiks; pamēģiniet iztēloties – vienas valsts robežās runā dažādās valodās, klausa dažādiem likumiem, ļaudīm ir atšķirīgi kultūras un sadzīves ieradumi; diezgan droši var teikt, ka angļu tronim pakļautie ar grūtībām cits citu saprata, ja vispār saprata. Vispārīguma principu pārstāvēja katoļu baznīca – vienota, stingri hier­arhiska, tā izmantoja vienu valodu. Tādēļ pirmā Britu impērija (sauksim to tā) nebija īsta; drīzāk tā ir mūsdienu vēsturnieku veidojums, nevis reāls viduslaiku vēstures fenomens.

Bet ko tad Skotija un kādā sakarā? – jūs jautāsit. Tur jau tā lieta, ka nekādā. Kad katastrofāli izgāzās Anglijas karaļa Eduarda I mēģinājumi pievienot Skotiju, Anglijas ziemeļu kaimiņš turpināja dzīvot it kā pats par sevi, nomaļus no lielās salinieku politikas, un vēl tālāk – no eiropiešu centieniem. Skotijas karaliste, lai ko arī apgalvotu turienes nacionālisti patlaban, nebija ne "etniska", ne "nacionāla". To veidoja dažādas ciltis, no tādām, kas bija pārcēlušās no Īrijas, līdz vietējām (turklāt nepavisam ne obligāti ķeltiem! Pietiek atcerēties kaut vai R. L. Stīvensona apdziedātos "piktus"), tāpat arī ienācēji ģermāņi (angļi, sakši), skandināvi, franči. Tā bija tieši "karaliste" – feodālā monarhija, kur etniskais jautājums tikpat kā nebija svarīgs, bet līdz runām par "nāciju" vēl bija gadi piecsimt sešsimt. Tāda Skotija salīdzinoši mierīgi pastāvēja aiz Anglijas ziemeļu robežām, piedzīvoja pati savu reformāciju, strīdējās un salaba ar kaimiņiem, līdz avantūriskais (un traģiskais) karalienes Marijas Stjuartes liktenis noveda viņu līdz bendes cirvim, bet viņas dēlu Jēkabu – līdz Anglijas tronim. Gandrīz simt gadu Stjuarti valdīja pār abām valstīm "pienākumu apvienošanas kārtībā", līdz viņus no Londonas izdzina – un attiecīgi arī no Edinburgas. 1707. gadā tika parakstīta Ūnija par apvienošanos, un pēc tam – līdz pat šai dienai – Anglijas karalis automātiski ir arī Skotijas karalis. Skoti sašutumā pa­ālējās, vairākas reizes atbalstot troņa pretendentu no izdzītās dinastijas, taču pēc tam ātri pārslēdzās uz citām, svarīgākām lietām.

Tieši tad, rūpnieciskās revolūcijas laikmetā, 18. gadsimtā sāka veidoties tas, ko patlaban sauc par "skotu nāciju". Tās galvenie elementi ir gēlu valoda (tā pieder valodu grupai, kas ir atšķirīga no angļu valodas, un ar to tai nav nekā kopīga), kalvinistu prezbiteriešu baznīca (kas nelīdzinās anglikāņiem), kopīga sajūta par kādu vēsturisko netaisnību, ko pret Skotiju paveikuši kaimiņi (vai Dievs, vai liktenis). Viss, ko mēs pazīstam kā "īsteni skotisku", – vīriešu tērps ar kiltu un citiem aksesuāriem, skotu viskijs, Roberta Bērnsa dzeja – radās (vai, kā gadījumā ar rūtainajiem svārkiem un viskiju, – izplatījās) 18. gadsimta otrajā pusē un 19. gadsimta sākumā. "Nācijas" ir romantisma modīgie zīmoli, bet uz ātru roku sameistarotā to "dižā vēsture" lielākoties tiek izdomāta uz līdzenas vietas, tūlīt pat tai piešķirot "sirmās senatnes" vaibstus. Par Skotijas nacionālās identitātes galveno veidotāju gandrīz vai varētu saukt literātu mistifikatoru Džeimsu Makfersonu, kurš 18. gadsimtā sacerēja it kā senās "Osiana poēmas".

Tikmēr jaunizceptā skotu nācija pat netaisījās gāzt Londonas varu; tieši otrādi, tā ar entuziasmu ņēma dalību jaunās britu impērijas celtniecībā; šoreiz impērija bija īsta. Pastāv viedoklis, ka gandrīz vai visu, kas Britānijā labs, izgudrojuši un sacerējuši skoti: izgudrotāji Džeimss Vats, Džons Makadams un Aleksandrs Bells, filozofs Deivids Hjūms, ekonomists Adams Smits, ceļotājs Deivids Livingstons, rakstnieki un dzejnieki Valters Skots, Arturs Konans Doils, Roberts Lūiss Stīvensons un desmitiem citu. Radikālākie uzskata, ka skoti izgudrojuši un sacerējuši gandrīz visu labāko ne vien Britānijā, bet arī visā pasaulē.

Kad bruka britu impērija, ko lielā mērā bija radījuši arī skoti, arī viņiem pienāca laiks justies vairs ne kā apspiedējiem, bet apspiestajiem, nevis uzvarētājiem, bet pazemotajiem un apvainotajiem. Etniskais nacionālisms, kuru izdomāja (atšķirībā no valstiskā) 19. gadsimta beigās, "zemes un asins" propaganda, kļuva par cēloni tam, ka iedzīvotāji gandrīz jebkurā toreizējās pasaules teritorijā pēkšņi sāka justies kā vienots "nacionāls ķermenis", kas pieprasīja – izmantojot Vladimira Ļeņina un Vudro Vilsona terminoloģiju – "pašnoteikšanos". "Nacionālo valstu" laikmetam, kas Eiropā sākās pēc Pirmā pasaules kara, neizbēgami bija jānoved pie impēriju sabrukšanas (un tās patiešām sabruka dažāda mēroga katastrofās), un pēc tam jau bija tālākas bijušo impēriju elementu sabrukšanas. Pēc PSRS kraha sabruka arī dažas no tās "nacionālajām daļām" – Gruzija, Moldova; plaisā Ukrainas valstiskais ķermenis. Dienvidslāvijas sabrukums vispār atgādina atomreakciju – jo mazāka daļiņa no tās atdalās, jo aktīvāk tā dalās tālāk – pat maziņajai Kosovai draud neaptveramo impēriju liktenis. Lombardijas iedzīvotāji ir gatavi šķirties no Itālijas dienvidu iemītniekiem, Beļģija sadalīta starp flāmiem un valoņiem, bet tagad pienākusi Lielbritānijas kārta.
Pašreizējais Eiropas "reģionālais nacionālisms" ir arhaisku un ultramūsdienīgu tendenču savienojums. Nacionālistiskā retorika, "tiesības uz pašnoteikšanos", tieksme pēc etniskās un lingvistiskās nošķiršanās – tas viss ir pagājušā un aizpagājušā gadsimta arsenāls. Nav nekā komiskāka par savas senās vēstures izdomāšanu ar tās īpašo nozīmību pasaules likteņos; folkloras ansambļi, kas danco nožēlojamas dejas, kuras dažas stundas pirms tam tikušas sacerētas par spīti tā saucamajai "globalizācijai", – šāds skats ir ne mazāk skumjš kā jebkurš Makdonalds.

Reklāmiskais lūku nacionālisms nav mazāk nožēlojams par reklāmisko progresīvo globālismu. No otras puses, viss, kas šodien notiek daudzos Eiropas "nacionālajos reģionos", lieliski ierakstās jaunākajā modes kliedzienā, ko sauc par valsts krīzi, valsts kā tādas nepamatotību. Kontinenta valstis daudzas no savām pilnvarām piešķīrušas Eiropas Savienībai; lai kāda arī būtu attieksme pret "Briseles birokrātiem", viņi visnotaļ var vadīt kontinenta rietumdaļu bez īpašas ES valstu valdību piedalīšanās. No šejienes rodas ideja par "reģionu Eiropu valstu Eiropas vietā" un par ES vienību piedāvāt tieši reģionu, nevis valsti, nosacīto Bretaņu, nevis Franciju, piemēram. Tādā gadījumā apriņķu separātisms ved pie Viseiropas impērijas izveidošanas; ja skoti referendumā atbalstīs neatkarību, viņi tādējādi varēs piedalīties jau trešajā impērijā savā vēsturē. Tiesa gan, ar pirmo, Anžū impēriju, viņiem nekāda sakara nebija. Nu, bet tā jau arī nebija īsta.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form