Pārsteidzošā kārtā izrādījies, ka referendums nebūt nav par tādām lietām kā "Drošsirdis", kilti, Andreja krusts karogā, riebīgie anglosakši, Roberts Bērnss un Rentona niknās žēlabas filmā "Vilcienvakte", ka skoti ļauj sevi "kolonizēt smerdeļiem". Cilšu nacionālisma valoda ir pilnīgi noklususi.
Fintan O'Toole, The Guardian, 12. septembrī,
http://ej.uz/Skotijasreferendums
"...pēc savām senajām paražām viņi kaus ikviena dzimuma un vecuma cilvēkus, dedzinās mājas, griezīs gabalos lopus ar saviem dunčiem un zobeniem." Kāda 1745. gada Londonas avīze par skotu kalniešiem, Lielbritānijas troņa pretendenta Čārlza Stjuarta atbalstītājiem.
Skotijas referendums ir noslēdzies tā, kā tam bija jānoslēdzas, - ar neko.
Talantīgi izspēlētā provokācija, kuru uzsāka, lai satricinātu Lielbritānijas politiskās dzīves purvu un izklaidētu nelielu skotu "nacionālistu" grupu ar Aleksu Salmondu priekšgalā, izvērtās lielā politiskā kampaņā, kas kļuva bezmaz vai par galveno Eiropas notikumu šīs vasaras nogalē. Kāpēc tā notika, grūti pateikt, tomēr kaut kādus pieņēmumus izvirzīt var.
Pirmkārt, mūsu priekšā ir mehānisms, kas, reiz iedarbināts, tālāk jau griežas arvien pieaugošā ātrumā pats ar savu dinamiku. Kaut kādus sabiedrībai salīdzinoši svarīgus un aktuālus jautājumus ar mediju palīdzību vienmēr var padarīt par ļoti aktuāliem, būtiskiem, sasāpējušiem. Ja problēmu neizgaismo prese, tās vienkārši nav. Ja prese to izgaismo it kā starp citu, attiecīgā problēma, lai cik svarīga būtu, allaž paliek vien kaut kur fonā. Ja par to runā televizoru un gadžetu ekrānos, pa radio un laikrakstu lappusēs (kā arī visuresošajos sociālajos tīklos), tad problēma, lai cik nesvarīga būtu, kļūst par pašu galveno.
Vēl pirms pāris gadiem Skotijas neatkarības tēma bija vingrinājums alternatīvajā vēsturē un labs iemesls pafilozofēšanai krogā pie pintes alus. 2014. gadā - lai arī, objektīvi ņemot, neatkarības jautājuma būtībā nekas neizmainījās - Skotija no tiesas gandrīz vai kļuva neatkarīga - par šausmām ne tikai Lielbritānijas politiskajai elitei un Deivida Kamerona valdībai, bet arī pašam separātistu vadonim Salmondam. Viņš jau nu lieliski saprata, ka tikt galā ar neatkarīgu Skotiju, pāris gadu laikā radīt tai normālu ekonomisko bāzi un politiskās un kultūras institūcijas nav iespējams. Un ka Londona viņam šajā lietā diez vai palīdzēs.
Tā ka viss beidzās ar abpusēju atvieglojuma sajūtu. Abas puses izlikās, ka ir uzvarējušas; pat skotu nacionālisti tūdaļ ņēmās lielīties - jā, mēs zaudējām, taču pievērsām visas pasaules uzmanību mūsu mazajai, bet lepnajai tautai!
Lūk, šajā "pasaules uzmanībā" tad arī slēpjas mūsu "otrkārt". Jā, pasaule (sevišķi Eiropa un ASV) ar trīsām vēroja pēdējo mēnešu notikumus Skotijā, liekot neatkarības piekritējiem sajusties svarīgiem un ietekmīgiem - un kā gan citādi, visu skatieni taču piekalti viņiem! Un šeit - pa daļai apzināti, pa daļai nejauši - notiek brīnumaina Skotijas un pārējās Apvienotās Karalistes (precīzāk - Anglijas, vēl precīzāk - Londonas) starpā norisošā procesa būtības pārbīde. "Skoti" Skotijas neatkarības referenduma kontekstā ir nevis etniska grupa, bet vienkārši šīs Lielbritānijas daļas iedzīvotāji. Viņu konflikts ar "angļiem" ir nevis etnisks vai kultūrvēsturisks, bet tīri politisks. Londonas neoliberāļi ir nīcinājuši Skotijas rūpniecību jau no Tečeres laikiem.
Skotijas iedzīvotāji allaž konsekventi balsojuši par kreisajiem, bet pie varas valstī nāca vai nu labējie, vai tādi kreisie, kuri skotu viedoklī ne īpaši gribēja ieklausīties. Mūsu priekšā ir sociāli politisks konflikts, bet to sāka pasniegt kā etniski-kulturāli-politisku. Pasaules mediji ietērpa Skotijas iedzīvotāju kiltā jeb simboliskajos skotu svārkos, salēja viņam vēderā viskiju, padusē iesprauda dūdas un piespieda viņu iztaisīties par Valtera Skota romāna "Robs Rojs" varoni. Skots mediju auditorijai tika celts priekšā kā romantiskā nacionālisma laika "dabiskais" cilvēks, kurš sacēlies pret finanšu burbuļu un ārpakalpojumu ekonomikas auksto neoliberālo, postmoderno laikmetu.
Un, lūk, šeit pirmajā acu uzmetienā samērā nevainīga politiska alošanās pārvēršas par nopietnu filozofisku kļūdu, kaut kādā nozīmē pat par katastrofu. Vispirms: nekā "dabiska" sabiedrībā un kultūrā nemēdz būt - viss, absolūti viss ir izgudrošanas, atražošanas un izplatīšanas rezultāts. Tas vislielākajā mērā attiecas arī uz nacionālisma un "nacionālā" idejām kā tādām. Jā, cilvēkam ir raksturīgi dot priekšroku savai mājai un sev tuvajiem cilvēkiem, nevis svešai mājai un svešiem cilvēkiem, taču līdz pat 18. gadsimta pēdējai trešdaļai nevienam ne prātā nenāca ideju par "savējo" izplatīt tālāk par sava nama, ciema, baznīcas, pilsētas, novada, augstākais - savas provinces slieksni. Ideja, ka dažādu cilvēku, māju, ciemu, lauku, pilsētu kopums varētu būt "mans" - nevis pēc formālā pavalstniecības principa, bet pēc kaut kāda dzīvu būtņu, nedzīvu objektu un teritoriju iekšējas vienotības kritērija -, ir vispirms jāizgudro, tad jāizplata un visbeidzot jāuzspiež.
Deviņpadsmitajā gadsimtā Eiropa ar to arī lielā mērā nodarbojās. Pēdējos mēnešos 21. gadsimta skoti ir vērtēti pēc 19. gadsimta mērauklām. Par viņiem runā kā par "pamatiedzīvotājiem", par aborigēniem, par Dabas, nevis Kultūras daļu. Taču kā Skotiju, tā Lielbritāniju ir veidojušas cilvēku migrācijas - tikai un vienīgi tās. Šīm migrācijām ir tūkstošiem gadu sena vēsture.
Skotija savu nosaukumu ieguva no skotiem (scoti jeb scotti) - Īrijas ķeltu cilts, kas apmetās Lielbritānijas salas ziemeļos. Tie paši Īrijas ķelti lielā mērā radījuši arī Velsas etnisko un toponīmisko karti. Pašā Īrijā pirmās pilsētas dibināja vikingi, Olsteru iekaroja anglonormāņu un velsiešu karotāju vienības Roberta Ficdžeralda, flāmu dzimtas pēcteča, vadībā. Līdz tam Lielbritāniju bija apdzīvojuši briti (protams, arī viņi nebija pirmie salas iedzīvotāji), pēc tam to iekaroja anglosakši, pēc viņiem - Normandijas hercogs Vilhelms ar iesauku "Bastards", kurš atveda sev līdzi frančus, flāmus un daudzus citus.
Normandiešu dinastiju nomainīja tīri franciskā Anžū dinastija, to - Tjūdori (vārds apliecina velsiešu izcelsmi), pēc Tjūdoriem sāka valdīt skotu Stjuarti, pēc viņiem - holandietis Orānijas Vilhelms, pēc viņa - vācu Hanoveru dinastija, kura pārtapa pašreizējā Vindzoru dinastijā. Katrs iekarotājs vai pretendents uz troni atveda sev līdzi uzticamos cīņu biedrus, kuri pārstāvēja visdažādākās etniskās izcelsmes, valodas, kultūras un pat ticības.
Tie savukārt atveda līdzi savējos - sīkākus garus. Rezultāts ir visnotaļ interesants. Piemēram, britu Otrā pasaules kara feldmaršals Bernards Lovs Montgomerijs nāk no franču dzimtas, kas atkuģoja uz Angliju kopā ar Vilhelmu Iekarotāju 1066. gadā. Pašreizējā Londonas mēra Borisa Džonsona dzīslās tek angļu, turku, ebreju, vācu asinis (droši vien būšu ko piemirsis). Es nemaz nerunāju par koloniju iemītnieku straumēm, kas sāka plūst uz Angliju 19. gadsimtā kā atbilde uz britu invāziju Indijā un Āfrikā. Pēc tam impērija sabruka, un tagad uz Lielbritāniju brauc nu jau bijušo koloniju iemītnieki. Visbeidzot, vienā pašā Londonā šobrīd dzīvo simtiem tūkstošu poļu un latviešu - bet tas jau ir tīrs Eiropas Savienības sižets.
Apvienotā Karaliste ir tāda pati migrantu zeme kā ASV, tikai šeit, atšķirībā no Štatiem, šo vietējās vēstures apstākli gandrīz nekā un nekad neizmanto ideoloģiski. Nesatricināmais "vecās labās Anglijas" tēls visnotaļ pragmatisku apsvērumu dēļ tiek uzskatīts par daudz efektīvāku. Vēl efektīvāks izrādījies "vecās labās Skotijas" tēls - zeme, kur vīrieši staigā bez apakšbiksēm, taču svārciņos, dzer viskiju un pūš dūdas.
Nekādus "īstos" skotus izdalīt vienkārši nav iespējams; vēl vairāk, Skotija kā "valsts" ir veidojums ar salīdzinoši neilgu vēsturi. Tā drīzāk allaž ir bijusi vairāku zem visai nestiprās Skotijas kroņa varas apvienotu reģionu sakopojums. Bez jau pieminētajiem no Īrijas ieceļojušajiem skotiem te dzīvoja arī vietējās ķeltu ciltis (varbūt pat ne ķeltu - par R. L. Stīvensona apdziedātajiem piktiem mēs vispār gandrīz neko nezinām), pēc tam šeit parādījās franči, angļi, flāmi; pati Skotija tika sadalīta augstkalnu daļā ar tur dzīvojošajiem kalniešiem un līdzenuma daļā, kur izveidojās ļoti spēcīga, dažādas tradīcijas apvienojoša dzīves iekārta.
Viss, ko mēs zinām par "īsto skotu", par viņa apģērbu, ieražām un pārējo (skotu svārki, dažādo klanu pledu raksti, viskijs un tā tālāk), tika izgudrots 18. gadsimtā, bet kā sava veida "nacionālais stils" nostiprinājās tikai 19. gadsimtā. Pie tā, lai tas notiktu, diezgan daudz un sekmīgi piestrādāja literāti un zinātnieki - pirmām kārtām Džeimss Makfērsons, kurš 18. gs. 60. gados izdomāja seno ķeltu bardu Osianu un viņa vietā sacerēja skotu "seno literāro tradīciju". Interesanti, ka šis lielais mistifikators un Skotijas patriots vairākus gadus pavadīja Floridā gubernatora sekretāra amatā, bet pēc tam kļuva par Lielbritānijas parlamenta deputātu un dzīvoja Londonā.
Arhaiskās, autentiskās "Kalnu Skotijas" koncepciju izstrādāja Valters Skots - un ne tikai savos romānos, kuros viņš "reabilitēja" kalniešus, kas izglītotās tā laika buržuāzijas acīs bija sašmucējušies ar iesaistīšanos Lielbritānijas troņa pretendenta Čārlza Stjuarta smieklīgajā avantūrā 1745. gadā; Skots krietni pastrādāja arī kā polittehnologs. 1822. gadā slavenais rakstnieks organizēja oficiālu Anglijas karaļa Džordža IV vizīti Edinburgā, lai nodemonstrētu viņam "tradicionālo nāciju", kas maršēja garām monarham skotu svārciņos un ar kalniešu zobeniem pie sāniem. Šajā maskarādē tika iesaistīti Edinburgas un Glāzgovas mierīgie iedzīvotāji, kuri nekad mūžā nebija staigājuši skotu svārkos, bet vaļas brīžus bija raduši vadīt, lasot tā laika labāko un liberālāko britu izdevumu Edinburgh Review.
Edinburgas ostā ar jahtu iebraukušajam karalim tika pasniegta kārtīga glāze viskija - dziras, kas tajos laikos vēl neskaitījās džentlmeņu dzēriens. Džordžs norija malku, saviebās un pilnībā nodeva sevi pasākuma organizētāju rīcībā. Bet, kas attiecas uz klasisko svārku un pledu rakstu saistību ar noteiktiem skotu klaniem, tad šis saraksts tika galīgi sastādīts tikai uz karalienes Viktorijas jubileju 19. gadsimta pēdējā trešdaļā.
Tā ka Skotijas referendumā jāizšķir divi sižeti. Pirmais - "reālais", ar Skotijas šodienas dzīvi saistītais sižets, kur viss grozās ap šā brīža politiku, ekonomiku, sabiedrību un starptautiskajām attiecībām. Otrais sižets ir kultūrvēsturisks. Tā tēma - romantiskā nacionālisma recidīvs, otrā apziņas atnākšana, kurā iespējama ideja par "mūsdienu civilizācijas šausmām" pretim stāvošu "cēlsirdīgo mežoni".
Starp citu, ir arī vēl trešais sižets: neviens, pilnīgi neviens negrib kaut nedaudz padomāt.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
