Un ir arī tādas valstis, tās pašas turīgākās pasaulē, kur lielākoties vīrieši un sievietes tā viens pret otru neizturas. Tepat blakus – kaut vai Dānija, Norvēģija vai Zviedrija. Nav jau ko idealizēt – bagātie, kā zināms, arī raud, bet šajās mūsu kaimiņvalstīs vīrieši un sievietes viens otru cenšas uzskatīt pār līdztiesīgiem partneriem gan mājās, gan darbā, neapgrūtina savu dzīvi ar veselo saprātu nesavietojamu reliģijas dogmu un liekulīgu patriarhālās sabiedrības tradīciju ievērošanu, pieturās pie principa, ka otram ir tiesības paust atšķirīgu viedokli un dūru vicināšana ģimenē tiek uzskatīta par ko visai sabiedrībai nepieņemamu, nevis ģimenes iekšējo lietu. Īsumā – plašā sabiedrībā valda uzskats, ka citi (arī sievietes) ir arī tādi paši vienlīdzīgi cilvēki, nevis tikai pats attiecībā pret citiem.

Kāds tam viss sakars ar sabiedrības turīgumu? Ziniet, tā sieviete, kas atnāk uz darbu (protams, ja „mīļotais vīrietis” ļauj vispār viņai strādāt publiskā darba vietā) nogurusi un izmisusi, diezin vai būs trakoti efektīva darot savu darbu, un te jau rodas tīri ekonomisks zaudējums viņai pašai un sabiedrībai kopumā. Šī noguruma un izmisuma cēloņi var būt dažādi, bet, esmu gatavs saderēt, ka lielākajā daļā gadījumu, tam būs kaut kāds sakars ar partnerattiecībām vai to neesamību. Piemēram, ja arī sievietei ir partneris, tad iespējams, ka viņš mājās atkal ir pilnībā ignorējis viņas lūgumus kaut minimāli palīdzēt mājas darbos, bērnu audzināšanā un kārtējo reizi ir guļamistabā palaidis gar ausīm lūgumu „Varbūt šovakar, mīļais, nē, esmu nogurusi”....

„Visi vīrieši ir cūkas” galīgi nav mans mīļākais izteiciens. Nu, kāds tad no Renāra Kaupera vai, piemēram, akadēmiķa Jāņa Stradiņa, es atvainojos, cūka. Latvijā (jūs jau saprotat – šī „Delfi” versija taču galu galā tomēr ir par mums pašiem, nevis par viņiem „tur”) ir desmitiem un desmitiem tūkstošiem vīriešu, kas nekādi neatbilst tādai saturiski ļoti grūti izprotamai kategorijai kā „vīrietis-cūka”. Tepat aiz loga un aiz monitora stikla, dzīvo tādi vīrieši, kas uzņemas veikt dažādus darbus mājās, palīdz audzināt bērnus un dara daudz citu sakarīgu lietu, saņemot emocionālu siltumu no savām partnerēm tikai retumis, teiksim algas dienā. Pārāk daudz entuziasma, kurš var izpausties atkal kaut vai darbavietā, šajos cilvēkos arī diezin vai būs. Jo kam tas viss vajadzīgs, ja mājās cilvēks jūtas kā saldētavā, tikai bērnu rosīšanās sagādā kādu iepriecinājumu....

Mīlestības politekonomija

No visa iepriekš sacītā nevilšus izriet kāds secinājums – ir zināms pamats uzskatīt, ka pastāv kaut kas tāds, ko varētu nosaukt par „mīlestības politekonomiju”. Jo vairāk mīlestības un uzticēšanās starp dzimumiem, partneriem un visā sabiedrībā kopumā, jo bagātāka ir valsts gan materiāli, gan arī garīgā potenciāla ziņā. Protams, šo pieņēmumu ir grūti zinātniski pierādīt, taču vēl grūtāk to ir zinātniski atspēkot.

Nabadzīgākās ES dalībvalsts iemītniekiem, iespējams, ir iemesls pārdomāt par to, vai tikai VIŅI (piemēram, tie, kas zaga, zog, un cer zagt vēl utt.) ir šīs nabadzības vienīgie cēloņi. Bet atgriežoties pie MUMS, gribētos izteikt pieņēmumu, ka šo un to mēs varam izdarīt minētās nabadzības novēršanai jau šodien. Piemēram, kā būtu, ja no šī brīža mēs censtos kaut vai pret saviem sievām, vīriem, draugiem, draudzenēm vai kolēģiem (kas nu kuram ir pa rokai:) izturēties kā pret līdzvērtīgiem partneriem un mēģinātu viņus padarīt pēc iespējas laimīgākus? Ja jau ievērojama daļa valsts iedzīvotāju būtu laimīga, tad jau arī pastāvētu iespēja ekonomiskai izaugsmei, jo laimīgi „kadri izšķir visu”.

Došanas un ņemšanas paradoksi

Un te sākās pats interesantākais. Lai sāktu dzīvot ar tādu attieksmi pret līdzcilvēkiem, pastāv virkne triviālu un banālu šķēršļu, kurus intelektuāli ir samērā viegli atpazīt un izdarīt par tiem atbilstošus secinājumus, bet praksē šos secinājumus kaut kā ir grūti īstenot. Piemēram, vienu ļoti būtisku šķērsli min amerikāņu psihologs Ērihs Fromms, kas saskata mūsdienu sabiedrībā vienu raksturīgu iezīmi, proti, to, ka daudzi cilvēki nespēj citiem vienkārši dot, neko negaidot par to pretī. Šeit ir vērojama cieša sasaiste ar to, kā cilvēki uzvedas tirgus placī, proti, pērk un pārdod – šāda tirgus mentalitāte tiek attiecināta arīdzan uz privāto attiecību jomu, kad cilvēki uzskata, ka dodot un pēc tam nesaņemot neko pretī viņi tiek „piekrāpti”, „apzagti” „novesti līdz nabadzībai”. Vēl ir iespējama tāda attieksme, kad došanas prieka vietā par cēlu tiek atzīts tieši došanas „sāpīguma” aspekts, proti, „svētā mocekļa” lomas uzņemšanās. Tas, ka šāda attieksme pret beznosacījumu došanu ved strupceļā pašus indivīdus, ģimenes un sabiedrību kopumā ir skaidrs. Kāpēc? Nu, kaut vai tāpēc, ka mūsu valstī nekad nebūs tik daudz juristu, lai pārvērstu katru došanas aktu par nosacījumiem pārblīvētu līgumu čupu starp devēju un saņēmēju. Tā kā un rezultātā daudzi sēž uz savas siena kaudzes un prāto, kāpēc iet tik štruntīgi....

Bet pietiks par negācijām, lietderīgāk būtu paust vēl pāris pārdomas par beznosacījumu došanai un mīlestībai piemītošo spēku. Atkal nākas vērsties pie Fromma – viņš pauž uzskatu, ka „bagāts nav tas, kam daudz ir, bet tas, kas daudz dod”. Šis uzskats ir patiešām loģisks, jo, piemēram, dodot bez nosacījuma, cilvēkam nedraud atsvešinātība un vientulība, jo, lai dotu, ir jābūt arī kādam, kam dod. Bez tam došanas aktā izpaužas tādas prieku nesošas cilvēka īpašības, kas sēžot vienam, kaut ko gaidot un īgņojoties, nekad neieraudzītu dienasgaismu. Un šeit es esmu nonācis pie paša būtiskākā – ja cilvēkā nav pārliecības, ka viņā mājo milzīga, neizsmeļama iekšēja bagātība, tad faktiski viņam nav iespēju būt bagātam un neatskatoties dot. Šo pārliecību ir iespējams vairot atrodot tai apliecinājumu gan paša, gan citu pieredzē, bet, protams, tas ir ceļš, kas neatlaidīgi un drošsirdīgi ir jāiet visas dzīves garumā.

Došanas spēja ir cieši saistīta ar cilvēkiem un, kā jau iepriekš tika noskaidrots, arī valsts ekonomikai nepieciešamo spēju mīlēt. Lielos vilcienos var izšķirt divus mīlestības veidus – ņemošo un dodošo. Ņemošais ir cieši saistīts ar pieķeršanos, kura ierobežo cilvēku brīvību, vēlas kontrolēt, un pastāvīgi ir aizņemta ar pagātni vai nākotni. Šāds t.s. mīlestības veids ātri pārvērtīs cilvēku dzīvi par cietumu, un nenesīs labumu ne viņiem pašiem, ne kādam citam.

Savukārt dodošo mīlestības veidu var raksturot ar parunu „Ja mīli, tad dāvā brīvību”. Šajā gadījumā cilvēki ir spējīgi viens otru bagātināt, kas rada milzumu pozitīvu emociju. Protams, šāds mīlestības veids ir iespējams, ja cilvēkiem piemīt spēja apzināties ikkatram potenciāli piemītošo milzīgo iekšējo bagātību. Jo citādāk jau bail dot....

Secinājums ir viens – mēs esam vajadzīgi viens otram. Gan harmoniskām partnerattiecībām, gan harmoniskai sabiedrībai. Ja nav otra cilvēka (vai viņš tiek uzskatīts par zemāku radījumu), tad nav arī došanas prieka, ja nav prieka, tad nav iedvesmas, bet ja nav iedvesmas, tad bez tās mūsu valstī vēl ilgi nespēs saražot ko sarežģītāku par dārza lāpstu, jo sarežģītu (un ienesīgu) tehnoloģiju izstrāde prasa daudz uzticēšanās, informācijas apmaiņas (kas tā pati došana vien ir) un sadarbības starp cilvēkiem.

P.S. Par iedvesmu šīs “Delfi” versijas radīšanā vēlos pateikties Ēriham Frommam, un kādam dānim, vārdā Ole Nidāls, kura izpratne par beznosacījumu došanas un mīlestības lomu zināmos aspektos ir pārsteidzoši līdzīga Frommam. Minētais dānis šonedēļ būs Rīgā, lai uzstātos ar publisku lekciju par mīlestības un partnerattiecību nozīmi, tātad tiem cilvēkiem, kuriem šis raksts likās saistošs, būs iespēja šo lekciju apmeklēt. Ja vien nesamulsinās fakts, ka viņš nav diplomēts psihologs, bet gan Rietumos ļoti pazīstams budisma skolotājs....

Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit