Otrdienas rītā mēs uzzinājām, ka Putins tomēr ir atsaucis savus karaspēkus atpakaļ uz kazarmām Krievijā. Mēs arī uzzinājām, ka Putina izteiktais ultimāts nav piepildījies un Ukrainas karaspēks Krimā nav ne padevies Krievijai, ne kritis panikā un sācis šaut. Kā ziņoja žurnāla Time žurnālists - no Belbekas kara bāzes Krimā neapbruņoti ukraiņu karavīri (daži kopā ar savām sievām) kolonnā devās uz krievu pozīcijām un panāca krievu karavīru piekāpšanos.
Ukraiņi ir izrādījuši īstu varonību - gan pēdējo trīs mēnešu laikā Maidanā, gan pēdējo četru dienu laikā Krimā.
Kaut šobrīd nav atklāts karš, miera arī nav. Krievijas armija joprojām okupē Krimu. Taču ir notikusi būtiska maiņa - ir kļuvis pavisam skaidrs, ka Putina Krievija vairs nav Eiropas Savienības "stratēģiskais partneris", bet gan valsts, kuras vadītājs ir gatavs lietot militāro varu, lai saglabātu savu ietekmi kaimiņvalstīs, vai pat paplašinātu sevis iedomāto impēriju. Tas ir ļoti skaidrs signāls arī Latvijai.
Kas mums jādara? Pirmkārt, mums ir jāstiprina mūsu militārās aizsardzības spējas. Mums ir jāpārskata savs militārais budžets un jāvirzās uz NATO valstu noteikto 2% apjomu no valsts IKP. Ir svarīgi, lai mūsu sabiedrotie mūs uztver kā nopietnus partnerus, kuri turas pie saviem solījumiem. Otrkārt, mums ir jāpalielina mūsu valsts teritoriālās aizsardzības spējas.
Mēs nevaram visu mūsu aizsardzību pakļaut NATO spēkiem vien - laiks un attālums nosaka, ka mums pašiem ir jāspēj sevi aizsargāt, kamēr NATO spēki ierodas. To var panākt, būtiski stiprinot zemessardzi, pēc iespējas iesaistot un apmācot lielāku cilvēku skaitu. Līdzīgi kā Somija, varam virzīties uz teritoriālas aizsardzības spējas palielināšanu, kas balstās labi organizētā, apbruņotā un gana skaitliskā zemessardzē. Labākais veids, kā uzvarēt karu ir nodrošināt, ka tāds nekad nevar sākties.
Notikumi Ukrainā ir papildus gādājuši nepatīkamu atgādinājumu par situāciju arī mūsu pašu politikā. Bieži runā, ka Saskaņas Centrs (SC) ir cieši saistīts ar Krieviju jeb Putina partiju. Kad sākās reālā Krimas okupācija, šīs partijas politiķi ir vienīgie, kuri nekādi nespēj nosodīt Krievijas agresiju Ukrainā. Par spīti tam, ka Krievija klaji un rupji pārkāpa un joprojām pārkāpj citas valsts suverenitāti, SC politiķi parāda, ka tie nespēj atdalīt savas intereses no Putina interesēm.
Tam ir tālejošas sekas pašā Latvijas politikā. Putina rīcība Ukrainā liecina, ka viņš šovinistiski uzskata "krievu" etnisko statusu svarīgāku par citas valsts suverenitāti un starptautiskām tiesībām. SC politiķu nespēja attālināties no Putina rīcības, liek secināt, ka viņu mērķis ir nevis veicināt sabiedrības integrāciju un Latvijas nācijas stiprināšanu, bet izcelt "krievu" intereses kā starpnacionālas, kam nacionāla suverenitāte un starptautiskās tiesības neko nenozīmē.
Ir skaidri redzams, ka Latvijas t.s. "labējām" vai "latviskām" partijām iekšpolitikā joprojām pastāv liels izaicinājums. Mums ir jāpierāda, ka mūsu intereses nav "latviešu" etniskās intereses, bet valsts jeb nācijas intereses kopumā. Mums ir daudz aktīvāk jācenšas uzrunāt cittautiešus un piedāvāt viņiem politisko alternatīvu līdzšinējam SC teju vai monopolam pār šo elektorātu. Es neticu, ka vairums Latvijas "krievu" patiesi vēlas mūsu valstī Putina valdības autokrātisko un kleptokrātisko valsts pārvaldes modeli. Tas ir ceļš uz nekurieni.
Domāju, ka visiem Latvijas iedzīvotājiem tomēr ir kopīga interese - dzīvot pārtikušā valstī ar demokrātisku valsts pārvaldi, kur katram ir tiesības brīvi domāt un izteikties. Latviešu nacionālās valsts ideja nav pretnostatījums piederībai vienai vai otrai etniskai grupai. Latvija ir mums visiem. Taču mums katram ir jātur mūsu valsts demokrātiskā un suverēnā pastāvēšana augstāk par daudz šaurāku etnisko piederību.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
