Krišs Lipšāns: Par ārkārtējās situācijas ierobežojumu pamatotību  (28)

Apvienoto Nāciju 2020. gada aprīļa ziņojumā ir teikts, ka pasaule piedzīvo vēl nebijušu krīzi un tās pamatā ir pasaules mēroga ārkārtas situācija sabiedrības veselības jomā, kas nav pieredzēta gadsimtu gaitā un kam nepieciešama globāla rīcība ar tālejošām sekām mūsu ekonomiskajā, sociālajā un politiskajā dzīvē. Prioritāte ir glābt dzīvības. Cilvēku dzīvību glābšanai esot uzmanības centrā, jāpievērš pastiprināta uzmanība arī tās izraisītajai ekonomiskajai un sociālajai krīzei, kas smagi skar cilvēkus un ģimenes. Šī ietekme rodas gan pašas slimības, gan arī tās ierobežošanai nepieciešamo drošības pasākumu dēļ. Tas nesamērīgi ietekmē tos cilvēkus, kas vismazāk spēj sevi pasargāt.

Ar 2020. gada 12. marta Ministru kabineta rīkojumu Nr. 103 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" (zaudējis spēku) un 2020. gada 6. novembra Ministru kabineta rīkojumu Nr. 655 "Par ārkārtējās situācijas izsludināšanu" Ministru kabinets, lai samazinātu atkārtotu Covid-19 infekcijas izplatību, nolēma izsludināt visā valsts teritorijā ārkārtējo situāciju. Minētie rīkojumi ir izdoti, pamatojoties uz vairākiem tiesību aktiem, tostarp likumu "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli". Lai arī likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" 8. pants paredz Ministru kabinetam tiesības noteikt virkni privātpersonu tiesību ierobežojumu, šo tiesību ierobežojumu pieņemšanā ir jāvērtē ne tikai citi tiesību akti, bet arī vispārējie tiesību principi.

Valstij, nosakot Covid-19 infekcijas izplatības ierobežojošos drošības pasākumus, paralēli ir jāvērtē, lai ar šiem infekcijas izplatības ierobežojumiem tā nenodara vēl lielāku cilvēka dzīves apgrūtinājumu. Proti, mērķis ir ierobežot Covid-19 infekcijas izplatību un glābt cilvēku dzīvības, tādēļ ir ļoti strikti jāvērtē, vai, nosakot kādus ierobežojumus infekcijas izplatībai un radot nabadzības un trūcīguma risku, tā nerada apdraudējumu cilvēka dzīvībai, veselībai, ekonomiskajām un sociālajām tiesībām. Piemēram, bezdarbs un pārtikas nepietiekamība ļoti īsā laika posmā daudzās valstīs ir pieaugusi līdz nepieredzētam līmenim, izglītības iestāžu slēgšana vai attālināto mācību noteikšana ir radījusi bērniem grūtības apgūt mācību vielu, tai skaitā apgrūtinājusi vecākiem darba pienākumu pildīšanu, jo daļēju skolotāja lomu uzņemas vecāki, vērojams vardarbības gadījumu ģimenē pieaugums, kā arī tiek ierobežota dažādu nozaru darbība. 2021. gada 21. janvārī Latvijā ir reģistrēti 72 612 bezdarbnieki, reģistrētā bezdarba līmenim kāpjot līdz 8,0%. Dažādu uzņēmējdarbības nozaru, tai skaitā darbavietu, ierobežošana saistībā ar Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanu būtu attaisnojama, taču pietrūkst minētā attaisnojuma pamatojuma, kas sabiedrībā rada neizpratni par Ministru kabineta pieņemto lēmumu racionalitāti.

Iepriekš minētā likuma "Par ārkārtējo situāciju un izņēmuma stāvokli" 19. panta otrā daļa noteic, ka ārkārtējās situācijas un izņēmuma stāvokļa laikā pieņemtajiem pārvaldes lēmumiem, kas nosaka ierobežojumus un papildu pienākumus, jābūt ar leģitīmu mērķi, samērīgiem, nediskriminējošiem, pamatotiem un nepieciešamiem katrā konkrētajā valsts apdraudējuma gadījumā. Tāpat arī Valsts pārvaldes iekārtas likuma 10. panta septītā daļa noteic, ka valsts pārvaldes pienākums ir informēt sabiedrību par savu darbību. Tas attiecas it īpaši uz to sabiedrības daļu un tām privātpersonām, kuru tiesības vai tiesiskās intereses īstenotā vai plānotā darbība skar vai var skart. Covid-19 infekcija un tās izplatības ierobežošana attiecas uz jebkuru cilvēku, līdz ar to valsts pārvaldei, pieņemot lēmumus par Covid-19 infekcijas izplatības ierobežošanu un ierobežošanai nepieciešamo drošības pasākumu ieviešanu, ir jābūt atklātai, skaidrai un jāspēj pamatot savus lēmumus.

Satversmes 1. pants noteic, ka Latvija ir neatkarīga demokrātiska republika. Satversmes 1. pants ietver Latvijas valsts konstitucionālās identitātes pamatus un ir uzskatāms par neaizskaramā Satversmes kodola daļu. Šis pants ir atzīstams par Latvijas publisko tiesību ģenerālklauzulu, proti, priekšrakstu, kurš ir obligāti pielietojams, interpretējot Satversmes tiesību normas, kā arī pārējās Latvijas tiesību sistēmas tiesību normas. Tas nozīmē, ka jebkuras Latvijas tiesību sistēmā esošās tiesību normas ir jāpārbauda pēc atbilstības Satversmes 1. pantam, tas ir, Satversmes 1. pants kā ģenerālklauzula ir ielasāms visu pārējo Latvijas tiesību sistēmas tiesību normu saturiskajā tvērumā (Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2014, 147. lpp.). Jānorāda, ka ne tikai Latvijas tiesību normām saturiski ir jāatbilst Satversmes 1. pantam, bet arī šo normu pieņemšanas procesam ir jāatbilst Satversmei.

No Satversmes 1. panta izriet vairāki vispārējie tiesību principi, piemēram, tiesiskas valsts virsprincips. Savukārt no tiesiskas valsts virsprincipa izriet patvaļas aizlieguma princips, kas pieprasa, lai valsts rīcībai būtu saprātīgs attaisnojums un lai ikviens varētu pārliecināties par šī attaisnojuma esamību. Tā kā valsts rīcības attaisnojums tiek atspoguļots pamatojumā, tad patvaļas aizlieguma princips ir cieši saistīts ar pamatojuma principu. Iestādei jāizvērtē visi jautājuma izšķiršanai būtiskie fakti un lēmuma pamatojumā jābalstās uz šādiem faktiem un no tiem izrietošiem objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem (Autoru kolektīvs prof. R. Baloža zinātniskā vadībā. Latvijas Republikas Satversmes komentāri. Ievads. I nodaļa. Vispārējie noteikumi. Rīga, Latvijas Vēstnesis, 2014, 200. lpp.). Arī no labas likumdošanas principa izriet nepieciešamība pienācīgi pamatot izstrādāto un pieņemto normatīvo aktu. Šo principu nedrīkst apskatīt šauri, ievērojot formālās normatīvo aktu izstrādāšanas prasības, proti, izstrādājot normatīvā akta anotāciju, bet gan pašiem normatīvā akta izstrādātājiem pienācīgi jāizvērtē regulējuma nepieciešamība un pamatotība, balstoties uz objektīviem un racionāliem juridiskiem apsvērumiem.

Jānorāda, ka cīņa ar Covid-19 infekcijas izplatību norit jau nepilnu gadu, kura laikā jau ir izgatavota un pieejama vakcīna pret Covid-19, tādēļ nesaprotams ir apstāklis, ka valstij joprojām trūkst juridisku un racionālu apsvērumu, pieņemot vai neatceļot ierobežojošos pasākumus. Nav pieļaujama vispārīgu ierobežojumu ieviešana, to attiecinot uz visu valsts teritoriju, neizvērtējot, vai konkrētajā reģionā vispār ir kritiska Covid-19 infekcijas izplatība. Tāpat nav pieļaujama vispārīgu ierobežojumu ieviešana, to attiecinot uz visām uzņēmējdarbības nozarēm un ieviešot atsevišķus izņēmuma gadījumus, bet būtu jābūt gluži pretēji – slēgtas ir tikai kritiskās uzņēmējdarbības nozares, par kurām ir pietiekama informācija, ka šajās nozarēs ir novērota būtiska Covid-19 infekcijas izplatība un tajās nav iespējams samazināt Covid-19 infekcijas izplatības risku.

Saskaņā ar visu iepriekš minēto sabiedrībai ir visas no Satversmes izrietošās tiesības zināt lēmuma pieņemšanas procesu (vai lēmuma pieņemšanā ir piedalījies plašs ekspertu loks no dažādām nozarēm), tiesības zināt, vai ierobežojumi ir pienācīgi juridiski izvērtēti un faktos balstīti, tiesības zināt, vai mērķi nevar sasniegt ar mazākiem ierobežojumiem, kā arī tiesības savlaicīgi zināt, kādi ierobežojumi tiks ieviesti un kāpēc šādi ierobežojumi ir nepieciešami, proti, kā tieši minētie ierobežojumi ietekmēs Covid-19 izplatības ierobežošanu. Lai ieviestu kādu konkrētu ierobežojumu, ir jānosaka cēloņsakarība starp ierobežojošo objektu un saslimstības pieaugumu, pretējā gadījuma tas ir pieņēmumos balstīts un neatbilstošs Satversmei.