Kristaps Zariņš: Pēterbaznīca – okupācijas sekas un kultūrvēsturiskā vide
Foto: DELFI

Lai gan agrāk diskusijas bija visai spraigas, pēdējā laikā sabiedrībā publiski gandrīz nemaz nav apspriests jautājums par Rīgas Svētā Pētera baznīcas juridisko statusu un arī nākotnes pastāvēšanas modeli, tāpēc kā reliģijas tiesību eksperts atļaušos minētos aspektus šajā rakstā ieskicēt.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Doma baznīcas un Pēterbaznīcas īpašais statuss

Latvijai atgūstot neatkarību, nekustamie īpašumi tika atdoti to agrākajiem īpašniekiem vai to pēctečiem, tajā skaitā savus īpašumus atguva arī sabiedriskās un reliģiskās organizācijas. Daudzi dievnami atkal nonāca likumīgo īpašnieku rokās. Tomēr tādu nozīmīgu kultūras pieminekļu kā Rīgas Doma baznīca un Rīgas Svētā Pētera baznīca tālāko statusu Latvijas Republikas Augstākā Padome nolēma noteikt ar īpašu likumu palīdzību. Doma baznīcas likums stājās spēkā 2005. gada vidū un ar to īpašumtiesības noteica Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai. Savukārt jautājums par Pēterbaznīcas statusu, lai gan kopš parlamenta lēmuma pagājuši jau 27 gadi, joprojām nav atrisināts.

Līdz 2017. gadam bija vairāki mēģinājumi dievnama īpašumtiesības nodot Latvijas Evaņģēliski luteriskajai baznīcai (LELB) vai Rīgas domei, tomēr tie Saeimā neguva atbalstu. 2017. gada 5. septembrī 12. Saeimas Izglītības, kultūras un zinātnes komisija ar savu lēmumu apstiprināja ar LELB, Vācu Evaņģēliski luterisko baznīcu Latvijā (VELBL) un Latvijas Evaņģēliski luterisko baznīcu ārpus Latvijas (LELBĀL) panākto vienošanos, ka baznīcas īpašnieks būs LELB Vācu Svētā Pētera draudze. Jaunā Saeima baznīcas likumprojektu ir pārņēmusi no iepriekšējā parlamenta sasaukuma, tomēr pagaidām tas līdz otrajam lasījumam nav nonācis. Var teikt, ka tas joprojām ir kā parāds attiecībā uz okupācijas seku novēršanu.

Vēsture un pēctecība

Līdz 1940. gadam Pēterbaznīca piederēja Rīgas luterāņu Svētā Pētera vācu draudzei, kas, tāpat kā citas vācu draudzes, bija Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas sastāvdaļa. Izpildot iepriekšminēto Saeimas komisijas lēmumu, pavisam nesen ir panākta abpusēja vienošanās, ka Vācu Evaņģēliski luteriskā baznīca Latvijā kļūs par LELB Vācu nodaļu. Līdz ar šo lēmumu ir redzama skaidra pēctecība. Tāpēc būtu loģiski, ka lemjot par Pēterbaznīcas īpašumtiesībām, tiktu ievērots pēctecības princips. Protams, ir jābūt pārliecībai, ka īpašnieki spēs baznīcas ēku ilgtermiņā uzturēt.

Rīga pamatoti tiek uzskatīta par vienu no pirmajām pilsētām ārpus Vācijas, kur 16. gadsimtā attīstījās reformācija un vēlāk nostiprinājās luterānisms. Nozīmīga loma šajā vēstures posmā ir arī Pēterbaznīcai, jo par reformācijas sākumu toreizējā Livonijā tiek uzskatīta Andreasa Knopkena iecelšana Sv. Pētera draudzes mācītāja amatā 1522. gadā pretēji domkapitula gribai. Reformācijai ir ārkārtīgi liela loma mūsu tautas vēsturē, tādēļ ir jāpiekrīt bijušā Valsts prezidenta Raimonda Vējoņa teiktajam, uzrunājot Reformācijas 500. gadadienas svinību dalībniekus Vācijas pilsētā Vitenbergā 2017. gada oktobrī. R.Vējonis uzsvēra, ka reformācija veicināja latviešu rakstu valodas rašanos, iespieddarbu un zināšanu izplatību, rosināja grāmatu izdošanu un atstāja nozīmīgu ietekmi uz Livonijā dzīvojošo latviešu un igauņu kultūru, neatgriezeniski nostiprināja latviešu valodas lomu. Reformācija arī sekmēja Rīgas attīstību un nostiprināšanos kā tā laika Ziemeļeiropas nozīmīgākajai pilsētai. Atzīmējot kopīgu vēsturi un īpašo reformācijas nozīmi, 2017. gada februārī prezidents R.Vējonis un Vācijas prezidents J.Gauks atklāja reformācijas piemiņas plāksni baznīcā un bijušajai Pēterbaznīcas kapu teritorijai deva Reformācijas laukuma nosaukumu.

Baznīcu apsaimnieko Rīgas dome

Tā kā Pēterbaznīcas īpašumtiesību jautājums nav atrisināts, tad baznīcas ēka un zeme zem tās zemesgrāmatā nav ierakstīta, bet tās tiesiskais valdītājs daudzus gadus ir Rīgas dome. Diemžēl pēdējā laikā ne vienu vien reizi esam pārliecinājušies, ka galvaspilsētas pašvaldība nav bijusi labākais saimnieks saviem īpašumiem vai uzņēmumiem. Vai Pēterbaznīcas apsaimniekošana arī būtu jāierindo pie Rīgas domes neveiksmīgajiem piemēriem? Publiski nav daudz ziņu, taču daži "slimīgi" simptomi tomēr ir saskatāmi. Piemēram, par apsekošanu atbildīgie būvinženieri vairākkārt ir norādījuši, ka baznīcas ēkai nepieciešams kapitālais remonts. Kā redzam, tas joprojām tiek ignorēts. Pastāv arī varbūtība, ka nav pienācīgas kontroles pār to restaurācijas darbu gaitu un rezultātu, kas veikti baznīcas interjerā un tajā esošajiem vēsturiskajiem priekšmetiem. Apzinoties Rīgas domes pēdējo gadu saimniekošanas kultūru, var pieļaut, ka mēs tuvākajā laikā varētu uzdurties vēl kādam ne sevišķi patīkamam atklājumam. Tas, protams, ir pieņēmums un domāju, ka visi priecāsimies, ja tā tomēr nebūs.

Atšķirībā no ēkas un zem tās esošās zemes, ap baznīcu esošā zeme ir ierakstīta zemesgrāmatā un pieder Rīgas pašvaldībai. Vēsturiski tā ir Pēterbaznīcas kapu teritorija ar vairākiem tūkstošiem apbedījumu, kas vienmēr bijusi ar baznīcu nesaraujami saistīta. 1992. gada Augstākās padomes lēmums par atsevišķa likuma nepieciešamību attiecas arī uz šo teritoriju, tādēļ tās nonākšana 10 gadus vēlāk Rīgas pašvaldības īpašumā ir visai dīvaina, un, iespējams, būtu plašākas izpētes vērta.

Atvērtība visiem

Rīgā vēsturiski ir sadzīvojušas dažādas konfesijas. Pēdējo desmitgažu laikā aktīva ir kļuvusi ekumenisma ideja. Sava vieta tajā ir arī Pēterbaznīcai – kopš 2017. gada tajā norisinās ne vien luterāņu, bet arī ekumēniski pasākumi ar katoļu draudžu iesaisti. Šāda prakse, nemainot baznīcas nostiprinājušos vēsturisko identitāti, droši vien baznīcā būtu saglabājama arī turpmāk, protams, neaizmirstot, ka patiesam saimniekam ir jābūt vienam. Tas nozīmētu daudz skaidrāku atbildību, kāda nav iespējama pie daudziem saimniekiem.

Līdzās savai tiešajai lomai kalpot ticīgo vajadzībām Pēterbaznīca ir kļuvusi arī par nozīmīgu kultūras pasākumu, koncertu, mākslas un arhitektūras izstāžu norises vietu. Šādi veiksmīgi piemēri ir vērojami arī citās Eiropas valstīs. Domāju, arī pēc baznīcas īpašumtiesību jautājuma atrisināšanas ir iespējams atrast veiksmīgu, visām pusēm izdevīgu modeli reliģisko un kultūras norišu līdzāspastāvēšanai Pēterbaznīcā.

Tūristu piesaistes objekts

Gadu gaitā Pēterbaznīca ir kļuvusi par daudzu tūristu iecienītu apmeklējuma vietu. Ārvalstu viesi aplūko gan ēkas arhitektūru, gan izmanto iespēju baudīt Rīgas panorāmu no skatu laukuma 70 metru augstumā. Tomēr ir acīmredzami, ka gan lifts uz skatu laukumu, gan baznīcas konstrukcijas un komunikācijas nav labā stāvoklī un būtu jāremontē.

Rodas arī pamatots jautājums, vai Rīgas pašvaldība pilnībā ievēro likuma "Par kultūras pieminekļu aizsardzību" 25. pantu, kas nosaka, ka naudas līdzekļus, ko pašvaldības iegūst, izīrējot kultūras pieminekļus, ar kultūras pieminekļiem saistītās komercdarbības rezultātā gūtās peļņas atskaitījumus, kā arī atlīdzību par kaitējumu, kas nodarīts kultūras piemineklim, ieskaita pašvaldības speciālā budžeta ieņēmumos. Šos līdzekļus atļauts izmantot tikai kultūras pieminekļu izpētei, konservācijai, remontam un restaurācijai.

Kur ņemt līdzekļus uzturēšanai?

Baznīcas ēkas uzturēšana un nepieciešamie remontdarbi prasa ievērojami lielākus līdzekļus nekā tie ieņēmumi, kurus nodrošina tūrisms un pasākumi. Tādēļ sabiedrībai būtu jāsaņem atbilde uz jautājumu, kur un kā tiks iegūti nepieciešamie līdzekļi. Rīgas Doma baznīcas uzturēšanā izmantotais valsts un baznīcas sadarbības modelis ir bijis visai sekmīgs. Iespējams, līdzīgs modelis, iesaistot arī pašvaldību, iespējams arī Pēterbaznīcas uzturēšanā. Arī Eiropas struktūrfondi, kā zināms, ir izmantoti kultūras vērtību restaurācijai, tādēļ arī tas varētu būt viens no līdzekļu avotiem. Saeimas mājas lapā arī redzams, ka Svētā Pētera vācu draudze atbildīgajā parlamenta komisijā ir iesnieguši vēstules, kas apliecina iespēju piesaistīt papildu līdzekļus no Vācijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas, no baltvācu fondiem un arī no Vācijas valdības. Zināms, ka arī līdz šim vācu draudze un tās atbalstītāji ir piesaistījuši ievērojamus līdzekļus Pēterbaznīcas altāra un interjera atjaunošanai, lai baznīcā atkal būtu ērģeles, aktīvi strādā Rīgas Sv. Pētera baznīcas ērģeļu fonds.

Publiski ir izskanējis, ka par kopēju darbu un kopēju iesaisti baznīcas apsaimniekošanā ir vienojušās LELB un Vācu Evaņģēliski luteriskā baznīca Latvijā, savukārt Latvijas Evaņģēliski luteriskā baznīca ārpus Latvijas ir paudusi tam atbalstu. Svarīgi, lai šāds nozīmīgs reliģijas, kultūras, arhitektūras un pilsētvides objekts nonāktu drošās rokās ar skaidru un gaišu izpratni par nākotnes atbildību.

Saeimas atbildība

Beidzot ir pienācis laiks rast tiesisku risinājumu jautājumiem, kuri visus šos gandrīz 30 gadus kopš Latvijas neatkarības atjaunošanas nav atrisināti. Viens no tādiem neapšaubāmi ir jautājums par Pēterbaznīcas īpašumtiesībām. Par Pēterbaznīcas likumu diskusijas Saeimā jau notiek ilgāku laiku. Tas nav nepareizi, jo lēmumam šajā nopietnajā jautājumā jābūt taisnīgam un jānodrošina nākotni Pēterbaznīcai. Diskusiju laikā, cerams, palielināsies arī caurspīdīgums. Kā jau minēju, līdzīgi kā "Rīgas satiksmē", arī šeit var atklāties dažādas nebūšanas. Labāk lai tās "izlien" tagad, nevis turpina pūžņot. Vērtējot līdzšinējos Pēterbaznīcas piederības jautājuma risinājumus, jāsaka, ka līdz šim Saeimas komisijā akceptētais risinājums par Pēterbanzīcas nodošanu vēsturiskajam īpašniekam ir uzskatāms par tādu, kas atbilst vēsturiskajam taisnīgumam un novērš okupācijas sekas.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form