Kristiana Rozenvalda pirmdienas replika: Misija veicināt domājošu sabiedrību

Iespējams, daudzi no lasītājiem ir sekojuši līdzi manām iknedēļas replikām "Neatkarīgajā Rīta Avīzē", kur tās kopš 2007.gada oktobra līdz 2009.gada jūlijam tika publicētas sestdienas avīzes 2.lappuses sānu slejā. (NRA Neatkarīgās replikas ir pieejamas šeit.)

Savu repliku rokrakstu nemainīšu. Arī turpmāk centīšos būt apzināti provokatīvs, lai lasītājus mudinātu aizdomāties, ka par izvēlēto tēmu var spriest arī savādāk.

Regulāra publicēšanās Latvijas lasītākajā medijā ir liels izaicinājums ikvienam autoram, savukārt "Delfi" lasītāju-komentētāju rūdījums ir pārbaudījums pat visnobriedušākajiem. Es apzinos gan jaunās iespējas, gan arī līdz nākošos riskus.

Savulaik jau "Neatkarīgajā Rīta Avīzē" rakstīju, ka līdz ar interneta un komunikācijas līdzekļu straujo attīstību, tika arī prognozēts, ka cilvēki kļūs daudz atvērtāki un pratīs informāciju ne tikai izplatīt, bet arī to izmantot. Taču informācijas pārbagātības un no tā izrietošās sarežģītības dēļ, cilvēki, gluži pretēji, kļuva daudz noslēgtāki.

Mūsdienu cilvēks ne tikai nespēj, bet arī nevēlas tērēt savu enerģiju nepārtrauktai lēmumu pieņemšanai par to, kas ir labs un kas slikts, jo ir taču tik apgrūtinoši uzklausīt informatīvā telpā arvien klāt nākušos jaunos faktus, jaunos viedokļus, pieņēmumus un prognozes. Lasītājus vairs neinteresē patiesība, bet gan selektīvi atlasīti fakti, kas palīdz nostiprināt savu pārliecību, vienlaikus mazinot nedrošību par spriedumu aplamību. Ir izdevīgāk sevi atslēgt no tādiem informācijas avotiem, kas vārētu ietekmēt iepriekš pieņemto viedokli. Kurlo un aklo ir vairāk nekā to, kas redz un dzird.

Neuzskatu, ka Latvijas sabiedrība ir tāda kā zombēta. Nav jau to zombētāju. Vairāk redzu tos informācijas sabaidītos, kas ikdienā pārvietojas ar tādām kā masīvām aizsargķiverēm, lai tikai neko nesaredzētu un nesadzirdētu. Lai gan ir arī pozitīvas tendences, jo krīzei ieilgstot, aizvien vairāk ir to, kas paver kaut nelielu spraudziņu, cerot, ka pretējā informācijas straumē ir kaut kas tāds, kas palīdzētu krīzē labāk noorientēties.

Jau šīs replikas nosaukumā minu, ka par savu misiju uzskatu patstāvīgi domājušas sabiedrības veicināšanu. Ja tāda būtu, tad vieglāk būtu atrast izeju no krīzes, kā arī izraudzīt tādus sabiedrības priekšstāvjus, kas domājošas sabiedrības kontrolēti nebūtu pieļāvuši šādu krīzi.

Nespēja mainīt savu viedokli ir tikai ietiepība, taču spēja mainīt viedokli norāda uz cilvēka neatkarību un vienlaicīgi arī briedumu. Es nevēlos pārliecināt par vai pret kaut ko, bet aicinu un turpmāk ik pirmdienu aicināšu piepūlēties, pirms izspriešanas. Man nav pieņemams, ka fakti tiek īpaši piemeklēti, lai pārliecinātu sevi par iepriekš pieņemta apgalvojuma patiesumu. Mūsdienu faktiem pārbagātajā informācijas plūsmā, diemžēl, atradīsies fakti visām patiesībām.

Šis ir diskusijām un attiecīgi arī replikām ļoti piemērots laiks. Zinu, ka ir arī tie, kas vienmēr iesaka mazāk runāt, vairāk strādāt. Manuprāt, tieši šādas, īstermiņa  domāšanas dēļ Latvija šobrīd atrodas šādā situācijā. Diskusija ir nepieciešama gan tādēļ, lai atrastu vispiemērotāko mērķi un stratēģiju, kura šobrīd acīmredzami iztrūkst, gan arī tāpēc, lai visiem pēcāk būtu saprotams gan nospraustais mērķis, gan tā pieņemšanas apsvērumi.

Var jau teikt, ka kāda jēga no tām runām. Bet, arī tad, ja neviens vairs neklausās, ir jāturpina runāt. Lai kaut vēstures grāmatās būtu piefiksēts, ka bija arī citāds viedoklis, ka bija arī tie, kas par to runāja. Baznīcā, savukārt, mēdz uzsvērt, ka kamēr kādā no cilvēkiem būs ticība Dievam, tikmēr būs dzīva arī ticība. Tātad atbildība ir katrā no mums, kas nes ticību un pārliecību. Padodies, diemžēl, ir kļuvis pat moderni.

Vārda brīvības gaisotnē ir kļuvis pieņemami, ka aizbildinoties ar it kā augstām morāles prasībām, daudziem sabiedrības cilvēkiem tiek liegta iespēja runāt. Nav jau tā, ka kāds fiziski aizliegtu, taču, piemērām, A.Kalvītis noteikti neesot tiesīgs komentēt šī brīža krīzi, jo pats tajā esot vainojams, A.Šķēles ieteikumi nav uzklausāmi tāpēc, ka "viņš acīmredzami raujas pie varas, lai atkal zagtu", mācītāji nevar spriest par politiku, policisti par korupciju, dakteri par ētiku u.c. To visu minu pieļaudams, ka būs arī tie, kas norādīs, ka man nav tiesības publiski izteikties tikai tāpēc, ka iepriekš esmu bijis vairāk pazīstams kā sabiedrisko attiecību konsultants. Es savās replikās plānoju paust savas domas, nevis savu bijušo klientu apmaksātu propagandu. Turklāt, izmantojot izdevību, uzsveru, ka jau divus gadus sevi vairāk saistu ar žurnālistiku, jo man pieder žurnāls "Tūrisms", portāls un žurnāls "Jelgavnieki.lv", kā arī SIA "CorpMedia", kas izdod virkni nozaru un organizāciju žurnālus un avīzes. Par sabiedriskajām attiecībām es turpinu lasīt lekcijas vairākas Latvijas un citu valstu augstskolās, to daru ar prieku un turpināšu darīt, jo man ir bagātīga pieredze, ar kuru varu dalīties. Esmu pārliecināts, ka līdzšinēja sabiedrisko attiecību pieredze nevar būt par šķērsli man ik pirmdienas rītu publicēt repliku "Delfi Versijās".