Tomēr iknedēļas replika nav vis par laika apstākļiem, bet gan par to, cik ļoti šobrīd ārā notiekošais līdzinās situācijai Latvijas politikā. Jo tuvāk oktobris ar Saeimas vēlēšanām, jo prognozējami aizvien lielāki dubļi un ar katru dienu mazinās izredzes ieraudzīt kaut ko zaļu un cerīgu.
Ziema ir garām, un pavasaris allaž saistās ar cerībām. Lai gan šogad tās it kā ir pretrunā ar faktisko stāvokli, tomēr cilvēku cerību alkas ir spēcīgākas par faktiem un važām. Šis tad nu varētu būt tas piemērotākais brīdis, lai cerības tiktu materializētas konkrētās iniciatīvās. Bet vai cerībām ir pamats?
Iegūtais laiks netiek izmantots
Latvijas politikā, pat neskatoties uz Tautas partijas aiziešanu opozīcijā, joprojām ir salīdzinoši mierīgi. 2010. gada budžets savulaik tika veiksmīgi pieņemts, bet līdz nākamā gada budžetam vēl tik tālu, jo īpaši, ja ņem vērā, ka joprojām dzīvojam tikai šodienā.
Taču ekonomisti un finansisti brīdina, ka Latvija ir izdevīgi ieguvusi laiku, lai sevi sakārtotu, nevis lai atpūstos. Tāpat brīdina, ka Latvija nebūt nav uzveikusi krīzi, un nepareizas rīcības rezultātā dramatiskas sekas joprojām ir iespējamas. Iepriekš Latvijai labvēlīga bija gan iekšpolitiskā stabilitāte, gan globālā ekonomiskā situācija, gan arī savlaicīgi iegūtie finanšu resursi no starptautiskajiem aizdevējiem. Ja atkal kritīsim bedrē, atkārtoti tik labvēlīgas apstākļu sakritības var arī nebūt.
Sakārtošanās pazīmes joprojām neredz nu nekādas. Tautas partijas novēloti un nervozi ierosinātās pārmaiņas aprāda, ka nav arī vēlēšanās pat diskutēt. Notiek gan pašapmierināta atsaukšanās uz to, ka kaut kas jau tomēr šur tur notiekot; jaušama arī īstermiņa taktika - par varas makti neļaut Tautas partijai demonstrēt konstruktivitātes pazīmes; tāpat valda neslēpta turēšanās pie man ne īpaši izprotama mērķa - nobalansēt līdz Saeimas vēlēšanām.
Tautas partija, šaubu nav, ir līdzvainīga par trekno gadu sekām, tomēr šai partijai bija arī šobrīd tik ļoti nepieciešamās idejas. Es ļoti cerēju, ka "vainas apziņa" mudinās partiju aktīvi rīkoties. Šis nebija pienācīgākais brīdis, lai sekli tīksminātos, ka "cūka ir atstumta no siles".
Turklāt mazākuma valdība ne tikai neveicina tik ļoti nepieciešamo attīstību, bet arī apdraud līdzšinējos ieguvumus, jo budžetu, visdrīzāk, nāksies koriģēt.
Pirmās pazīmes liecina, ka opozīcija savu jauniegūto vairākumu izmantos. Vai LPP/LC kopā ar Tautas partiju un Saskaņas centru kā opozīcija par valsti domās atbildīgāk nekā pozīcijā esošā Vienotība un ZZS? Šķiet, ka ideju un iniciatīvu opozīcijai ir vairāk. Kā īsti būs, rādīs laiks!
Pašu spēkiem atdzīvojas uzņēmumi
Daudzi Latvijas uzņēmumi publiski ziņo par ekonomikas atdzīvošanos. Arī uzņēmumu ekonomiskie radītāji ir labāki nekā gadu iepriekš. Tam gan neesot tieša sakara ar Latvijas politikā notiekošo. Pērn gan cilvēki, gan uzņēmumi bija sabiedēti un naudu netērēja nemaz, taču cilvēks ar jaunajiem apstākļiem gada laikā aprod un vienlaikus arī saprot, ka kaut kādas drēbes ir jāpērk, automašīna ir jāsaved kārtībā, dzīvoklī salūzušais krāns ir jānomaina, tāpat logi jāremontē, bērni jāskolo un pēc smagās darbadienas ir nepieciešams atpūsties, lai pietiktu spēka strādāt rīt. Tāpēc nauda no zeķes atkal nonāk apritē. Lai gan tās nav tik daudz kā pirms pāris gadiem, taču apritē tās ir jūtami vairāk, nekā bija pavisam nesen.
Šādas ziņas var dod cerību, tomēr pozitīvās ziņas ir grūti sadzirdamas uz vispārējās politiskās kņadas fona, un pozitīvais grūti saredzams uz nabadzības fona; jāņem vērā arī tas, ka, lai mierinātu sevi, daudzi joprojām vēlas dzirdēt tikai negatīvo, nevis meklē tiecas saklausīt arī kādu pozitīvu ziņu. Un vēl - iedragātās ekonomikas atjaunošana nav iespējama tikai pašplūsmā, taču šobrīd pat par pašplūsmu vēl nevar runāt. Pavisam nesen uzņēmumu darbība tika nevis veicināta, bet gan apgrūtināta ar pieaugošiem nodokļiem. Uzņēmējdarbības nodrošināšanai nepieciešamie kredītresursi joprojām nav pieejami, un darba algas izmaksas joprojām ir nesamērīgi lielas, jo privātie uzņēmumi ir spiesti piemēroties valsts un pašvaldības noteiktajiem apmaksas principiem, lai konkurētu darba tirgū.
Vieglprātīgā paļaušanās uz Saeimas vēlēšanām
Nesamērīgi daudz tiek runāts par cerībām, kuras saistāmas ar gaidāmajām Saeimas vēlēšanām oktobrī. Uz ko tad ceram? Vai ir gaidāms kas jauns? Nav taču nevienas jaunas politiskās organizācijas! Nav arī jaunu seju! Sarmīte Ēlerte tāpat nav jaunienācēja Latvijas politikā, jo citā statusā visu laiku bijusi tajā iekšā. Arī S.Ēlertes izveidotajā biedrībā sejas tās pašas vecās. Arī no pārējām partijām un biedrībām nav jaunu ideju un jaunu pieeju. Ir tikai veco politiķu pārgrupēšanās un jaunas īstermiņa iniciatīvas. Laika jau gan it kā vēl gana, tomēr maz ticams, ka tuvākajos mēnešos kaut kas būtiski mainīsies. Neizskatās, ka dzims kāds cerības rosinošs politisks spēks, tāpat nav ticams, ka radikāli mainīsies kāds no līdzšinējiem spēkiem.
Sodot tos, kuri iepriekš bijuši pie varas, no to pašu kandidātu vidus tiks izraudzīta jaunā Saeima, kura tautas vārdā (bet vai tautas interesēs?) Latvijā valdīs nākamos četrus gadus.
Nekas nav tik ārdošs un nomācošs kā vilšanās sajūta. Un parasti jau ir tā - jo lielākas cerības, jo lielākā vilšanās. Ja nekas nemainīsies, vilšanās būs neizbēgama, turklāt ļoti liela, daudz daudz sapīgāka nekā par suņu kakām un atsegtajiem atkritumiem gaidītā pavasara vietā.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
