Patiesi skumji, tomēr tā nebūt nav vienīgā nejēdzīgā kriminālziņa šā gada pirmajā mēnesī. Tiek ziņots par klaiņojošu suņu upuriem, līdz nāvei nosalušiem cilvēkiem, likstām ar nepieskatītiem vai pašu vecāku sakropļotiem bērniem.
Pastāvīgi atrodoties vienuviet, ir visai grūti pamanīt, kā mainījusies apkārtne, cilvēki, attiecības un paradumi. Piemēram, katru dienu ieejot vienā un tajā pašā veikalā ir grūtāk ievērot, ka plauktos viens otram blakus ir nevis dažādi, bet tā paša sortimenta produkti, un arī tie tiek pamazām izretināti, lai tukšums nav tik uzkrītošs. Pirms krīzes veikalos arī no katra kurpju pāra vai bikšu modeļa bija tikai viens paraugs ar informāciju par to, kādi izmēri ir pieejami. Bija svarīgi izrādīt pēc iespējas vairāk modeļu. Tagad plauktā ir visi pārdodamā modeļa izmēri, jo ar kaut ko taču tas plaukts ir jāaizpilda. Pārmaiņas, saprotams, nenotiek vienā dienā, bet tomēr pienāk brīdis, kad tās vairs nav nepamanāmas. Tā Rīgā šogad pēc degvielas cenas kāpuma ir gandrīz izzuduši sastrēgumi, jo pat turīgiem cilvēkiem ir grūti pieņemt, cik santīmu izmaksā viena kilometra brauciens ar savu auto pilsētā.
Vai tieši tāpat ikdienas rutīnā nepamanītas nepaliek arī pārmaiņas kriminālziņās? Vai saskatām un protam likt lietā zīmes, kuras ir iešifrētas kriminālziņās?
Cik radaru ir Latgalē?
Arī minētā Krāslavas braucēju traģēdija taču nav pārsteigums, tā aktualizēja vien to, kas ik dienu notiek Latvijas lauku ceļos. Taču vai tāpēc kāds no daudzajiem Pierīgā izvietotajiem radariem tiek pārvietots 200 vai pat 100 km attālumā no Rīgas? Vai tāpēc lauku ceļos tagad būs biežāk redzami patrulējoši policisti?
Un man ir bail, jo pa šiem lauku ceļiem brauc ne tikai pārgalvīgi jaunieši un vietējie dzērāji, tur darba vai privātās darīšanās var nākties braukt arī man, kādam no maniem draugiem un tuviniekiem. Krāslavas puses notikums, ir baisa traģēdija, tomēr šoreiz tā skāra tikai pašus mašīnā braucējus. Taču skaidrs arī tas, ka šāds braucamais un braucēji ir potenciāls drauds uz ceļa jebkurā laikā, kas avārijas brīdi var paraut līdz jebkuru garāmbraucēju, pretimbraucēju vai gājēju. Jebkuru no mums. Lai gan šī traģēdija vēl joprojām spilgtā atmiņā visā Latvijā, taču nez kāpēc atbildīgos par radariem un ceļu policistiem tas ir maz ietekmējis un pārliecinājis, viņus vairāk nodarbina taisnošanās un argumentu piemeklēšana, kāpēc Pierīga ir burtiski jāpiebāž ar fotoradariem visšaubīgākajās vietās.
Sals kā efektīvs masu iznīcināšanas ierocis
Tikmēr uz Latvijas ceļiem, arī pagalmos, vārtrūmēs, patiltēs un šķūnīšos gandrīz ik dienu tiek atrasti nosaluši cilvēki. Šonedēļ, ja tas biedējošais arktiskais sals iestāsies, nosalušo varētu būtu vēl vairāk. Dažiem tas beigsies tikai ar apsaldējumiem, citiem – ar amputācijām, vēl kāds savu ķermeņa temperatūru atkal atdzesinās līdz 22 grādiem, tomēr uzkrītoši daudz cilvēku jau pirms lielā sala atnākšanas ir nosaluši līdz nāvei. Bet varbūt satraukumam nav pamata, jo šie cilvēki, šķiet, nevienam laikam nav vajadzīgi. Un tā sals jau kuro gadu ir visefektīvākais veids, kā sabiedrībai, pašai nepieliekot nekādu pūļu, neuzkrītoši attīrīties no bezpajumtniekiem, klaidoņiem un dzērājiem. Ciniski, bet sals, izrādās, ir Latvijas sabiedrības sanitārs! Jo strādātāji jau viņi tik un tā nebūtu, turklāt parasti viņi nosalst dzērumā, tātad vēl jo vairāk paši ir vainīgi! Tikpat "priecējošas" ir arī ziņas par kārtējo dzērāju ķīviņā sadurto un līdz nāvei piekauto upuri vai arī nodegušo dzērāju mitekli. Lai biežāk šāda sabiedrības pašattīrīšanās!
Kāpēc par to uztraukties? Tā vietā, lai iedziļinātos šo klaiņojošo dzīves pabērnu problēmās, lielāku cildenumu var izjust rūpējoties, piemērām, par klaiņojošiem suņiem vai kaķiem...
No kurienes klaiņojošie suņi?
Šogad arī klaiņojoši suņi par sevi atgādina spilgtāk. Var jau būt, ka pēc 19. janvāra traģēdijas Šampēterī ziņām par suņu sakostiem cilvēkiem tiek pievērsta lielāka uzmanība. Arī nule aizvadītajās brīvdienās policijas rīcībā esot bijusi informācija pat par četriem suņu sakostiem cilvēkiem. Savukārt Kurzemē nesen kāda 37 gadus veca sieviete nogādāta slimnīcā ar suņa kodumu plecā, jo kopā ar citu piedzērušos sievieti viena otrai rīdījušas virsū savus suņus, no kuriem viens uz savas saimnieces vārdiem reaģējis nadzīgāk.
Es klaiņojošos suņus redzu gandrīz ik dienu, tiesa, ne tos, kurus tagad kā Šampētera slepkavas ar mediju starpniecību meklē policija. Zvanīt policijai un sacīt, ka redzēju suni, kurš skrien tirgus virzienā? Es tiešām gribētu izprast, kā būtu pareizāk rīkoties! Bet, no otras puses paraugoties, vai es, īpaši nemeklēdams, būtu acīgāks par policiju, kura patrulē un novēro? Turklāt klaiņojošo dzīvnieku ķeršana ir pašvaldības policijas kompetencē. Ja ir nogalināts cilvēks, ja ir tik daudz citu cietušo, vai tad nebūtu īstais laiks arī policijai mobilizēties klaiņojošo suņu izķeršanā, iespējams, uz laiku tad pievēršot mazāk vērības citām prioritātēm, piemērām, automašīnas parkošanās un karoga neizkāršanas pārkāpumu fiksēšanai.
Pieaugušo paviršība pret bērniem
Kāds radinieku nepieskatīts suns Zemgalē šī gada sākumā sakoda galvā un kājā piecus gadus vecu meitenīti. Taču suņi nav vienīgie, kas šī gada pirmajā mēnesī paspējuši nodarīt pāri bērniem. Bērni jau gūvuši nopietnus, uz visu dzīvi par sevi atgādinošos apdegumus, jo vecākiem gadījies tos apliet ar karstu tēju vai kafiju vai arī nepieskatītie mazuļi paši sev kaut ko uzgāzuši. Tāpat bērni nogādāti slimnīcās, jo norijuši zobu bakstāmos un malkas skaidu, kas iestrēgusi elpvadā. Bērni izķeksējuši zāles no ciemos atnākušās tantes somas un izgaršojuši tās. Bērni iedzēruši gan trauku mazgāšanas līdzekli, gan vīnu no glāzes, kas atstāta uz galda. Kāda meitenīte ir ķīmiski apdedzinājusi lūpas, jo pārkodusi momentlīmes tūbiņu, kāds gadu vecs zēns guvis ļoti nopietnu rokas traumu, jo viņam uzkritis televizors, bet kāda zīdainīte nogādāta slimnīcā ar sejas sasitumiem pēc tam, kad kāpņutelpā bija izkritusi no ratiņiem. Turpināt?
Kā mazu bērnu tēvs, uzzinot par tik daudz bērnu ciešanām nepilna mēneša laikā, nevaru nešausmināties. Var, protams, vainot vecākus, kuri, esmu pārliecināts, arī paši ļoti pārdzīvo. Diemžēl bērniem ar gūtās traumas sekām būs jāsadzīvo visu mūžu.
Kas tiek darīts, lai šādas situācijas novērstu? Vai mūsdienu informācijas laikmetā ir radīti visi priekšnoteikumi paaudžu pieredzes pārmantojamībai?
Jaunajiem vecākiem atgādina pārsvarā vien ar tukšām un nekonkrētām frāzēm, piemēram, ka ir jābūt vērīgiem, ir jābūt atbildīgiem, jābūt uzmanīgiem. Bet kā? Kā efektīvāk izmantot mediju telpu, lai atgādinātu, ka mājas ķīmija ir jātur nevis ērti pašam pa rokai, bet skapja pašā augšā. Ka mājās, kur ir bērni, zālēm jāatrodas, vēlams, slēgtā skapītī. Ka alkohols nedrīkst atrasties ledusskapī blakus limonādei. Ka, zinot bērnu kustīgumu, pa māju bērnu klātbūtnē nedrīkst pārvietoties ar verdoša ūdens trauku. Un, visbeidzot, ka noziedzīgi uzvedās tie bērnu vecāki, kas paļaujas uz to vien, ka ar viņu mājās nekas tāds nav noticis un nekad nenotiks. Nu, nē! Bērni nav pelnījuši šādu vieglprātību. Pat ja mums, vecākiem, šā brīža bezcerības gaisotnē šķiet, ka viss labais jau ir izdzīvots pagātnē, nevis gaidāms nākotnē, bērniem, vienalga, paša vai kaimiņu, viss vēl priekšā. Un viņiem būs jādzīvo ne tikai ar iegūtu vai neiegūto bērnības traumu, bet pirmām kārtām ar tieši šobrīd sarūpēto siltumu, uzturu, mīlestību un viņiem nodotajām zināšanām.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
