Sākšu ar to, ka piekrītu tam, ka cilvēks, kurš kā pakalpojumu piedāvā mediju attiecības nedrīkstētu strādāt kādā no medijiem, jo īpaši tādā amatā, kur tiek izlemts, ko un kā rakstīt un/vai raidīt.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Vienlaicīgi uzskatu, ka būtiskas ir nevis formālas lietas, bet arī tas, ka gan mediju attiecību speciālisti, gan arī žurnālisti godprātīgi veiktu savu darbu. Žurnālistam tas nozīmētu to, ka viņš primāri ievērtē auditorijas un nevis savu draugu un „sadarbības partneru” norādījumus.

Ne vienmēr sabiedrisko attiecību speciālists, kurš darbojas žurnālistikā ir savtīgs, un ne vienmēr žurnālists, kurš nav tieši un publiski saistīts ar sabiedriskajām attiecībām, ir objektīvs un nesavtīgs.

Kas ir sabiedrisko attiecību speciālists? Vai tā ir mana vaina, ka daudzi, tai skaitā arī žurnālisti to jauc ar preses sekretāru vai mediju attiecību speciālistu. Jā, es uzskatu sevi par sabiedrisko attiecību speciālistu, bet darbs ar medijiem un žurnālistiem man ir ļoti ļoti otršķirīgs.

Latviešu valodā iznākušajā, tulkotajā sabiedrisko attiecību teorijas grāmatā (S.M.Katlips, A.H.Senters, G.M.Brūms “Sabiedriskās attiecības”, “Avots”, 2002.) rakstīts, ka “Sabiedriskās attiecības ir tā pārvaldes funkcija, ar kuras palīdzību tiek nodibināti vai uzturēti savstarpēji izdevīgi sakari starp kādu organizāciju un to sabiedrību, no kuras ir atkarīgas šīs organizācijas veiksmes un neveiksmes.” Tātad, ne tikai mediji. Biežāk organizācijas veiksmes un neveiksmes ir atkarīgas no esošiem darbiniekiem, sadarbības partneriem, esošiem klientiem, viedokļu līderiem u.c.

Par savu galveno sabiedrisko attiecību speciālista uzdevumu uzskatu komunikāciju mērķu identificēšanu, pēc tam arī komunikāciju auditoriju noteikšanu, plusu un mīnusu apzināšanu, esošo komunikāciju resursu ievērtēšanu. Sistematizēju procesus gan sabiedriskajās attiecībās, gan arī to mijiedarbībā ar citām uzņēmuma vadības funkcijām. Mediju attiecības tiek pieslēgtas tikai tad, kad tam pienāk atbilstoša vajadzība. Un aizvien biežāk tas brīdis nemaz i nepienāk.

Savulaik, kādā no sabiedriskajām attiecībām veltītajām konferencēm, DDB Porter Novelli Latvija direktors Aigars Nords teica, ka pirms viņš pieņēma lēmumu kļūt par direktoru vienai no vadošajām Latvijas sabiedrisko attiecību firmām, viņam tika pārmests tas, ka viņš pēc studijām ASV nepazīst Latvijas žurnālistus. Viņš ir pieradījis to, ka šajā nozarē var sekmīgi darboties arī žurnālistus nepazīstot. Savukārt tie sabiedrisko attiecību speciālisti, kuri pagātnē bijuši žurnālisti, bieži neprot pāraugt jaunā kvalitātē.

Man ir pieņemamāka publiska informēšana par to, ka es, būdams sabiedrisko attiecību speciālists vēlos radoši realizēties radio ēterā. Ja man prasītu, es godīgi atbildētu saviem klientiem, ka neredzu iespējas viņus savā raidījumā piesaistīt, tai skaitā tāpēc, ka to nepieļauj raidījuma formāts. Savukārt tas, ka dažie FIT FM 99,5 klausītāji pieņems, ka es mēģinu viņiem „iebarot” savu klientu informāciju, liks man vēl vairāk pārdomāt raidījuma saturu, lai šīs bažas mazinātu.

Tai pat laikā, Latvijā ir darboņi, kuri kā pakalpojumu piedāvā publikāciju ievietošanu, izmantojot „savējos” žurnālistus. Kas tie tādi! Sieva žurnāliste, vīrs preses sekretārs un otrādi, tas ir labāk? Skolas biedrs? Pudeles biedrs? Parādnieks? Un žurnālisti, kuri paslepus raksta rakstus klientu avīzēs, kuras izdod sabiedrisko attiecību aģentūras? Žurnālisti, kuri klientu uzdevumā raksta rakstus klientu vārdā, kurus pēc tam piespēlē avīzēm un portāliem. Žurnālisti, kuri vēlas „vadīt valsti”, un pieticīgi ar savu viedo padomu palīdz kādai firmai, un ne naudas dēļ, bet tāpēc, ka vēlas būt novērtēti. Un tie daudzie žurnālisti, kuri būdami pēdējo kursu studenti darbojas medijos tikai tāpēc, lai apbružātos un vēlāk nonāktu mediju attiecību cunftē. Es te nemaz neuzskaitu tos, kuri ir korumpēti un piesakās par atlīdzību ievietot jebko.

To visu uzskaitu tāpēc, ka vairs nav tās frontes, kura bija virtuāli izveidota, uzsverot, ka sabiedriskās attiecības un žurnālistika ir dažādās ierakumu pusēs. Šobrīd sabiedrisko attiecību speciālisti pārāk būtiski un arī brutāli ietekmē mediju saturu, savukārt žurnālisti un redakcijas pilda nevis žurnālistikas aicinājumus, bet kļūst par sabiedrisko attiecību instrumentu un elementu - piemēram, Diena un Soross, NRA un Lembergs, Panorāma pret Šleseru u.c. Īsti žurnālisti kļuvuši par tīrradņiem – pārējie ar savu darbošanos vairāk atgādina sludinātājus, manipulatorus, politiķus un ari sabiedrisko attiecību speciālistus.

Mediju vidē nenotiek diskusija diskusijas par žurnālistikas ētiku. Nav izvērtēti konkrētie gadījumi. Tā vietā ir zākāšanas un/vai pašslavināšanās. Šis process, diemžēl pārtapis par farsu, un to, savukārt izmanto tie, kuri ieinteresēti vēl lielākā mediju pagrimumā un atkarībā. Un šis cunftes vājums jau tagad ir jūtams – vai kāds atceras kādu citu būtisku lietu izņemot Auderu.

Daudz vairāk varētu paveikt nevis konfrontējot, bet gan veidojot sadarbību, tai skaitā diskutējot ar citiem par vērtībām un ētiku.

Nožēlojami būs, ja viss tiks reducēts tikai uz faktu, ka konkrēts sabiedrisko attiecību speciālists nevar strādāt medijos. Arī par to ir jādiskutē, bet ja pie tā apstājas, tad šo diskusiju par pašattīrīšanos un attīstību nebija vērts sākt.

Un vēl, ne jau tas ir ētisks, kas par ētiku visvairāk bļauj.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form