Kristīne Garina: Melot par Lieldienu zaķi arī ir amorāli
Foto: DELFI

Tuvojas 2.jūnijs, kad sabiedrība atkal sadalīsies tajos, kas atbalsta praidu un uzskata to par normālu demokrātijas sastāvdaļu, pat ja pašiem ar praidu nav nekāda sakara, un tajos, kas ir pret un uzskata, ka viņiem tas nekādā gadījumā nebūtu jāredz un jāpiedzīvo savā pilsētā un savā valstī. Pēdējiem, ja visus argumentus apkopo vienā lielā vispārinājumā, kas varbūt nav precīzs, taču raksturo situāciju pietiekami labi, tas viss vienkārši nepatīk. Nepatīk, ka šie „nepieņemamie” cilvēki staigās pa praida pretinieku pilsētas ielām, demonstrēs plakātus, kam praida pretinieki nepiekrīt, vai, pasarg dies', dziedās dziesmas, kas praida pretiniekiem ir mīļas. Būs redzami visā krāšņumā un vakarā vēl gozēsies visos ziņu izlaidumos, kuros diktoriem, kuri praida pretiniekiem, iespējams, ir tuvi sirdij, būs par to jārunā. Nav godīgi!

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Ja paskatās uzmanīgi, ik gadu notiek vairāki pasākumi, par kuriem man ir ja ne identiskas, tad ļoti līdzīgas emocijas. Kāpēc? Tāpēc, ka mēs esam divi miljoni cilvēku, un būtu tiešām dīvaini, ja visi visiem patiktu. Kā racionāli 21.gadsimta demokrātiskas valsts iedzīvotāji mēs saprotam, ka balva par to, ka kāds publiskajā telpā mums nepatīk, ir mūsu tiesības pastāvēt šajā publiskajā telpā tad, kad mēs nepatīkam kādam citam.

Par šo vajadzētu padomāt lielākajiem praida pretiniekiem, piemēram, Kasparam Dimiteram vai Jānim Šmitam, jo, ja notiku popularitātes konkurss publiskās telpas piesārņošanas jautājumā, viņi, iespējams, pirmie nonāktu uz izbalsošanas soliņa. Tomēr šādas tiesības viņiem ir. Ironiski, ka tās ir tieši tās pašas tiesības, kas tiks aizstāvētas „Mozaīkas” rīkotajā gājienā. Un tad, kad Šmits gulsies priekšā gājienam, kas velk bluķi ap Ministru Kabinetu, arī pagānisko rituālu cienītāji varēs atsaukties uz pulcēšanās brīvību, ko viņiem nodrošinājuši sabiedrībā nepopulārākie, pretrunīgākie un policijas krietni apsargātie gājieni. Savukārt tad, kad notiks „Ģimenes svētki” un caur Vecrīgu dosies gājiens ar transparentiem, slavinot vienīgo īsto un pareizo ģimenes modeli, kas ir tik tālu no sociālās realitātes, cik vien tālu var būt, visi tie, kas dzīvo, ir dzīvojuši un dzīvos ģimenē, kura neatbilst formulai „māte, tēvs un viņu bioloģiskie bērni”, arī nevarēs ierobežot iespējas paust šo visnotaļ šauro skatījumu uz tiesībām saukties par ģimeni. Teju puse Latvijas mājsaimniecību šajā dienā tiek pasludinātas labākajā gadījumā par kaut kādiem nepilnīgiem ģimenes hibrīdiem.

Saprotama ir reliģisko konfesiju pārstāvju turēšanās pie savā ziņā klasiskās ģimenes definīcijas, kas pieprasa došanos uz dievnamu, lai reģistrētu laulību. Mūsdienu sabiedrība ir rituāliem apsēsta. Šie rituāli, protams, visbiežāk ir maksas. Cilvēku vēlmi ritualizēt savu dzīvi nevar novērtēt par zemu. Taču jāsaprot, ka katram no mums šie rituāli ir citādi.

Liela daļa racionālu, prātīgu, izglītotu cilvēku šūpojas Lieldienās un klusībā tomēr cer, ka tāpēc viņiem vasarā nekodīs odi. Ja ielai pāri pārskrien melns kaķis, kāds noteikti spļauj pār kreiso plecu. Kāds neiziet no mājas, nepaskatījies spogulī. Kāds darbavietā kaisa no govs mēsliem radītu substanci, kas ir „uz naudu”. Un, starp citu, maksā Ls 3 par 100 gramu iepakojumu. Kāds tic, ka, diviem cilvēkiem uzliekot vienādus gredzenus, viņi dzīvos laimīgi līdz mūža galam. Taču nez vai visi, kas apkarinājuši Latvijas tiltus ar simtiem piekaramo atslēgu, patiešām nirst pēc atslēdziņas, pirms šķiras? Mēs izvēlamies savus rituālus un ticam tiem tā, kā mums ir ērti. Un tas ir normāli. Kādam nav pieņemami pagānu rituāli, kādam nav saprotami kristīgie rituāli, savukārt kāds cits izveido tikai sev vien zināmu rituālu kokteili, kas liek viņam ticēt, ka viss būs labi. Problēma sākas tad, kad kādam šķiet, ka viņa rituāli ir vienīgie pareizie un tie būtu jāpilda visiem, savukārt pārējie rituāli būtu jāuzskata par ļaunumu.

Šo situāciju lieliski raksturo Rīgas domes deputāts Jānis Šmits, kurš vairākkārt publiski izteicies, ka praida gājiens aizskar viņa kristieša jūtas, un, tā kā mūsu valstī patiešām pastāv reliģijas brīvība, šis reliģisko jūtu aizskārums ļauj aizliegt praida gājienu, jo Šmita kungam kā kristietim ir visas tiesības to neredzēt un nebūt šim morāles pārbaudījumam pakļautam. Tomēr šajā gadījumā svarīgi ir zināt, ko tieši nozīmē reliģijas brīvība, kas tās vistiešākajā nozīmē aizsargā tiesības gan uz reliģiju visdažādākajās tās izpausmēs, gan arī uz brīvību no jebkādas reliģijas. Likuma izpratnē tiesības uz reliģiju ir arī tiesības uz ateismu. Un šīs tiesības sargā mūs visus. Tās sargā Jāni Šmitu, kam ir nepieņemams praida gājiens. Vienlaikus tas sargā arī Jāņa Šmita kaimiņu krišnaītu Pēteri, kas praktizē citādus rituālus, kas, bez šaubām, Pēterim ir svarīgi. Izrādās, Pētera reliģiskās jūtas aizskar pilnīgi citi kairinātāji. Savukārt kāda cita pilsoņa reliģiskās jūtas ne pa jokam aizskar gājiens uz Aglonu, jo viņa konfesijā šādi gājieni nebūt nav viennozīmīgi pieņemami. Šim visam pa vidu stāv viens ateists, kurš rausta plecus un nesaprot, kāpēc mēs visi nevaram atzīt, ka dzīvojam 21.gadsimtā, kad zinātne var izskaidrot pat to, ko nevar izskaidrot. Tieši tā mēs visi praktizējam savu pārliecību, un demokrātija ir mehānisms, kas, pats par sevi nebūdams ideāls, no visām pieejamajām valsts iekārtām vislabāk nodrošina mūsu tiesības vienlīdzīgi nepatikt cits citam.

Problēma ar kādas sabiedrības grupas tiesību ierobežošanu sabiedrības vairākuma interesēs ir tā, ka katrs no mums ir minoritāte. Ir milzum daudz īpašību, kas mūs visus apvieno vienā lielā vairākumā, taču katram piemīt noteiktas pazīmes, kas jebkurā brīdī var sagrupēt mūs citādi. Vai geji un lesbietes ir vienīgie, kuru „dzīvesveids” nepatīk reliģiskajiem līderiem? Pietiek palūkoties uz ASV prezidenta amata kandidātu cīniņu republikāņu nometnē, kur pilnā nopietnībā tika rosināts ne vien liegt geju un lesbiešu līdztiesību, bet arī ierobežot kontracepcijas pieejamību, neapmaksāt medicīnas aprūpi vientuļajām mātēm, kuras atsakās uzrādīt bērna tēva identitāti, un veikt piespiedu DNS pārbaudi. Jāsaprot, ka vienas grupas tiesību liegšana kādas citas grupas morāles normu vārdā novedīs pie tā, ka galu galā katrs no mums var nonākt kādā no morāli nepieņemamajām grupām. Neatkarīgi no tā, vai nākamās būs vientuļās mātes, neprecēti pāri, cilvēki, kas izvēlējušies nereģistrēt savas attiecības baznīcā, sievietes, kas lieto kontracepciju, sievietes, kas vēlas strādāt un pelnīt vienlīdzīgi ar vīriešiem, ateisti vai kreiļi, kurus nemaz ne tik sen baznīca sauca par sātana izdzimumiem. Vēl pagājušā gadsimta vidū izplatīta prakse bija liegt bērniem, kas ir kreiļi, rakstīt ar kreiso roku. Ja mēs ļaujam „krist” vienai grupai, neviens no mums vairs nav drošībā. Mēs vienmēr varam būt nākamie. Mūsu tiesības iet uz baznīcu Lieldienās un slēpt krāsotas olas dārzā, stāstot bērniem, ka tās atnesis Lieldienu zaķis, ir cieši saistītas ar mūsu tiesībām iet uz praidu, neiet uz praidu, protestēt pret praidu vai ignorēt praidu. Vienīgais, ko mēs nevaram, ir aizliegt praidu, jo tas mums nepatīk. Tad nākamgad varētu aizliegt mums melot bērniem par Lieldienu zaķi. Arī tas, no reliģijas viedokļa raugoties, ir visai amorāli.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!

Tags

Mozaīka
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form