close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Cēsu muzeja darbinieki izdevuši bukletu "Uzvārdu došana Slīpes muižas zemniekiem 1826.gadā". Minētas septiņas mājas: "1. Karkel (Kārkļi) - Vinkarkel Dāvīds Kārļa d.52 g., sieva Anna 45 g., meitas Lote 22 g., Eva 15 g. 2. Masche (Mašas) Sallelaping Janka Kriša d. 44 g., sieva Liene 32 g., dēli Gusts 19 g. (cik tad mātei Lienei bija gadu - 13 gadu skuķis, ja?), Ādams 13 g., Andrs 9 g., Jānis 4 g., Pauls 3 g. …5. Sārten (Sārtēni) Karklin Pēteris Indriķa d. 50 g., sieva Līze 45 g., dēls Ādams 9 g., meitas Dārta 17 g., Ilze 14 g..

Vēl pieminētas Pauting (Pautiņi), Kubling (Kubli), Duksēn (Dukšes) un Riegeskaln mājas.

No profesora Endzelīna laikiem veiktajām ekspedīcijām 50-os un 60-os gados saglabājušies vietvārdu un mājvārdu nosaukumi. Vēl joprojām ir mājas, kuras uzskaitīja un atzīmēja: Melles, Rijaskalni, Saliņas, Gabaliņi, Zeltiņi, Liepiņas, Lauri, Tauriņi. Sārtēni un Kārkļi ir baznīcas grāmatā pieminētās vecsaimniecības. Laikam jau tās ir arī visas Slīpes mājas. Vēl ir Jaunceltnes. Tās gan profesors savos ekspedīcijas laiku materiālos nav pieminējis. Tā ir kolchoza laikos celtā divstāvu māja Slīpes fermas slaucējām. Slīpē dzīvo ne vairāk kā trīsdesmit cilvēku. Lielāko tiesu mājas un saimniecības veidojušās no Pirmās zemes reformas laikiem, no 1920. gada, kad Slīpes muižas zemes sadalīja jaunsaimniecībās.

Kas tagad notiek Slīpē? Dzīve notiek katram savā namā, tā secina pagasta bibliotekāre Maira Prikule - tipiski latviski noslēgti, vadot katram savas dienas. Jauno Slīpē gaužām maz. Visi dodas prom uz Cēsīm, Līgatni, Rīgu.

Slīpe laiku gaitā bijusi viena no tām vietām, ko graizījis pievienošanas/samazināšanas/pielikšanas nazis. Slīpe reiz ietilpa Zaubē, un, ja izsacīties vēl ierēdnieciskāk, kādreiz bijusi pat "zem Ērgļiem". Nītaurei Slīpe pievienota salīdzinoši nesen. Lai arī vieta kā tāda kartē nav mainījusi savu atrašanos, klausoties šos pievienošanas/pielikšanas stāstus, iedomājos kā šo vietu mētā gluži kā karstu kartupeli pa dažādām rokām. "Mums lika iet kolhozā pie Zaubes," - stāsta viens no vecākajiem iedzīvotājiem pagastā Aleksandrs Berķis - "tas bija 1949. gada martā. Uztaisījām paši savu kolhozu!"

Aleksandram ir 87 gadi, viņu var saukt par Slīpes muižas mantinieku. Taču pirms stāstīt šo skumjo stāstu, pastāstīšu par pašu Aleksandru. Viņa tēvs līdz Pirmajam pasaules karam bija strādnieks vagonrūpnīcā Rīgā. Uzsākoties karam, cara valdība nolēma visu Piebaltijā esošo rūpnīcu nekustamo īpašumu - mašīnas, izejvielas, tehniku, strādniekus arī - evakuēt uz Iekškrieviju. Vairākos simtos vilcienu ešelonos visu aizveda. Taču, zinot slāvu mentalitāti, ikvienam bija skaidrs, ka neviens neizpildīs labo nodomu un rūpniecības iekārtas Krievijā neuzstādīs. Kāda rūpniecība revolūcijas laikā? Lielākā daļa ražošanas iekārtu sarūsēja.

Te nu arī sākas mans stāsts. Aleksandrs Berķis piedzima zīmīgajā 1917. gadā un kopā ar vecākiem atgriezās Latvijā 1920. gadā, kad bēgļi atgriezās mājās. Tēvs saņēma zemi. Ne tikai zemi, bet dabūja arī visu Slīpes muižu!

Tā bija tā labā ziņa. Sliktākā tāda, ka Slīpes muiža jau 1905. gadā bija nodedzināta. Vēl skumjāk - Slīpes muiža ap 1905. gadu pabeigta kā historisma laika jaunceltne. Vēl nebija pabeigti pēdējie remontdarbi. Toties saimniecības ēkas - lopu kūts piecdesmit govīm no plēstiem akmeņiem, šķūņi, klētis, staļļi - viss jau bija uzcelts un tajās saimniekoja.

Slīpes muižas saimnieks - Robert Baron Schoultz-Ascheraden jau bija samaksājis par mūrnieka darbiem podiņu krāšņu izbūvē, pilī bija ievilkts ūdensvads, augšstāvā ūdenstornis, bija paredzēts iestādīt gaisa dārzu, jeb puķu galu. Taču Piektā gada nemiernieki pili nodedzināja. Pretreakcija bija tāda, kādu var gaidīt - soda ekspedīcijas nemierniekus nošāva. Pils dedzinātāji kā latviešu tautas interešu aizstāvji un varoņi dus Nītaures kapsētā.

Nav zināmi iemesli pils dedzinātāju sadusmošanai. Aleksandrs neatceras stāstus par to, vai baroni bijuši tautai labvēlīgi, vai ne. Viņš tikai atceras, ka tēvs par lielo trīsstāvu ēku ar tornīti nav bijis priecīgs. Par to bija jāmaksā nodokļi. To nevarēja izmantot dzīvošanai. Tāpēc tēvs nolēma pili nojaukt. Pa ķieģelim demontēt. Aleksandram mājās ir baronu Šulcu-Ašerādenu dzimtas pēcteču no Vācijas atsūtītā nodegušās pils fotogrāfija. Ieskatoties tajā, Aleksandrs rāda ar pirkstu, kur viņš kā puika skraidījis pa pils torni un bijis pašā augšā. Toreiz, viņš atceras, baroni gribēja pili atjaunot, bet Latvijas valdība lēmusi citādi.

Nītaures pagastā bija piecas - visas skaistas, saimnieciski rosīgas - sakoptas muižas: Lakšu, Ķēču, Nītaures, Slīpes, Sērbiņu pusmuiža un Kārtūžu muiža, kas tagad ir Mores pagastā. Ķēču muiža pieder privātīpašniekam, Nītaures muižā ir skola. Pārējās ir grausti, drupas, niecības no muižas. Atliek tikai iedomāties, cik sakopta izskatījās Latvija.

Atlieku pie malas tautas rūgtās ģenētiskās atmiņas par latviešu zemnieku beztiesiskumu, vācu muižniecības represijām pret pamatiedzīvotājiem. Abstrahējos, iedomājoties kādas kultūras vērtības glabājās pilīs un muižās. Tās nodedzināja, mākslas vērtības iznīcināja, mēbeles un piļu iekārtas - izvazāja, sabojāja. Staigājot pa piļu un muižu krāsmatām un drupām, saprotu mākslas zinātnieku un Rundāles pils direktoru Imantu Lancmani, kurš arī netiešā veidā pārmet latviešiem vandālismu. Aleksandra Berķa gadījumā - pili demontējot, ņēma vērā saimniecisko aprēķinu. Pa ķieģelim vien pili nojauca, daļu iemūrējot Nītaures ev.luteriskās baznīcas mūros. Vēl runā, ka šķeltie laukakmeņi no pils pamatiem iemūrēti Nītaures pareizticīgās baznīcas saimniecības vajadzībām.

Aleksandrs dzīvo Slīpes muižas bijušajā veļas mājā. Tā vēl joprojām ir skaista ēka, celta no sarkanajiem ķieģeļiem, šķeltiem akmeņiem pamatos, ar koka apdari. No veļas mājas iekšpagalma ved celiņš Aleksandra dārzā. Ābelēm ir vismaz sešdesmit gadu. Viņš pats kopj puķes un zemenes. Pats ravē! Agrāk turēja vistiņas un pīles, tagad ir tikai suns un kaķis. Vairāk neko arī cilvēkam nevajagot. Nevajag daudz, Aleksandrs piebilst. Viņš nesen kļuvis par atraitni. Kāda dzīve Slīpē? Nu tā - klusu un mierīgi. Kaimiņi labi - neviens nebombardē. Meita saucot pie sevis uz Mālpili, bet es negribu nekur citur iet. Teicu, ka varbūt, kad nokurināšu visu sagatavoto malku, tad raudzīšu, ko darīt. Malku Aleksandrs saskaldījis pats. Tās pietiks vēl vismaz trim ziemām. Nogriežoties no Nītaures-Zaubes ceļa uz Slīpes muižu, ir laukiem neierasta 'ekstra' - asfaltēts ceļa gabals. Tas vēl no kolchoza laikiem. To noasfaltēja, lai smagās automašīnas nesadangātu ceļu pie fermas. Slīpes ferma patiesībā drīz vien būs vēsturisks objekts. Kūts komplekss ir košs apliecinājums laika un vēstures stilu slāņojumiem. Pati kūts celta baronu laikos no plēstiem akmeņiem, tāda pamatīga, kad ne tikai domāts par saimnieciski/praktiskajām vajadzībām, bet arī ēkas vizuālo un estētisko izskatu. Toties dažādas piebūves, logu stiklojumi, durvis un aizbāzumi ar pakulām, lupatām - ir jaunāku laiku slāņojums un izrādās lielisks padomju laiku saimniekošanas atspoguļotājs. Bez komentāriem.

Jaunceltnes ir pēdējā māja Slīpē. Tajā tagad dzīvo pensionēti cilvēki. Jaunceltnēs ir četri dzīvokļi, katrā pa divām istabiņām. Tā ļoti, ļoti, nu ļoti pieticīga 'jaunceltne' saviem strādniekiem. Toreizējie fermas strādnieki kļuvuši veci. Kopā salikti, katram sava taisnība par savu mazo zemes un vietas gabaliņu zem saules.

Pastāstīšu vietēja mēroga traci. Nevarējuši saprast - kuram no mājas iedzīvotājiem jātīrot skurstenis? Viens norādījis uz otru, tas uz trešo. Mierīgajā nostūrī uzvirmojušas globālas kaislības! Nepatikšanas, apsūdzības vienam pret otru un skaļi izsaucieni līdz pat pagasta valdei. Viss beidzās lauku pensionāru vidē neierasti - atbrauca vienas Jaunceltņu iedzīvotājas dēls, traci izbeidza ātri - pats iztīrīja. Un atkal iestājās kluss miers.

Taču jautājums paliek atklāts - par kurām Slīpes muižas mājām un iedzīvotājiem rakstīs vēl pēc divsimt gadiem? Un ne jau uzvārdu došanas sakarā.

Vairāk lasiet žurnāla “Kabinets” maija numurā (Nr.21)

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form

Luminor biznesam