Tā nu reiz bija viena krāšņa sašutuma vētra, ko latvju tautas "kulturālākajā" un "intelektuālākajā" daļā izsauca finansu ministra Gundara Bērziņa "uzbrauciens" Triju Zvaigžņu ordeņa domei, – tā, lūk, esot kļuvusi ideoloģiski kreisa, jo vairāku gadu garumā faktiski nepiešķirot ordeņus uzņēmējiem un zemniekiem.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Nabaga finansu ministram, kuram neizdevās sagādāt ordeņus paprāvam bariņam gan viņa pārstāvētajai Tautas partijai tuvu stāvošu, gan ar to vispār nesaistītu uzņēmēju, līdz ar to tika apšaubāmais prieks uzzināt par sevi daudz jauna.

Pat Valsts prezidente Vaira Vīķe-Freiberga, kura vienlaikus ir arī Triju Zvaigžņu ordeņa domes priekšsēdētāja, omulīgajam resnītim pārmeta labu manieru trūkumu. Ordeņa domes pārstāve Māra Zālīte ievaimanājās par spiediena izdarīšanu uz domi, dažs preses izdevums, pat nenoskaidrojis, kuri īsti bijuši ministra ieteiktie potenciālie ordeņneši, jau izvirzīja versiju par ministru, kurš, lūk, sagribējis sarūpēt ordeņus tieši Tautas partijas sponsoriem, savukārt LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāne Inta Brikše aizrunājās pat līdz ministra rosībā samanāmai Latvijas jaunbagātnieku vēlmei tikt ne tikai pie naudas un ietekmes, bet arī godavīru statusa.

Nudien nezinu, vai ordenis pat teorētiski kādam spēj nodrošināt godavīra statusu, un vēl jo vairāk tas attiecas uz Latvijas Triju Zvaigžņu ordeni, ap kuru astoņos gados kājas vai citu ķermeņa daļu nav noslaucījis tikai slinkais. Taču ar šādām izpratnes dīvainībām modernā Latvija slimo tikpat lielā mērā kā tā, kurā 1924. gadā tika radīts Triju Zvaigžņu ordenis, – tā teikt, ir bijis laiks pierast.

Toties vēl jo dīvaināk, ka visi šie protestētāji un kontrprotestētāji – ieskaitot pat jauno žurnālistu kalves priekšnieci Brikši, kurai faktu ievērošanas un objektivitātes lietās it kā vajadzētu rādīt priekšzīmi, – šī gadījuma apspriešanai izvēlējās vairāk vai mazāk demagoģiskas frāzes, lai gan daudz vienkāršāk būtu atbildes uz visiem neskaidrajiem jautājumiem sameklēt Triju Zvaigžņu ordeņa domes datos un normatīvajos aktos.

Tomēr, nedaudz papētot šos te aktus un uzdodot dažus vienkāršus jautājumus domes pārstāvjiem, ātri vien kļūst skaidrs šīs dīvainības iemesls – nevienai no "diskusijā" iesaistītajām vai vienkārši viedokli izteikušajām pusēm konkrētu datu publiskošana neko labu nedod. Drīzāk – otrādāk.

Pirmām kārtām jau izrādās, ka – un tas nu tiešām ir kaut kas fantastisks! – ordeņa dome nav spējīga operatīvi sniegt pilnīgu informāciju par visiem cilvēkiem, kuri kopš 1994. gada ir saņēmuši Triju Zvaigžņu ordeni. Šāda informācija vienkārši neesot apkopota, un interesentam tiek... ieteikts doties uz grāmatveikalu, kur nopērkamā grāmatā esot apkopoti dati līdz 1998. gadam, savukārt vēlākos "var pameklēt".

Pietiekami daudz datu gan var atrast oficiālā laikraksta "Latvijas Vēstnesis" datorizētajā arhīvā – no 994 ordeni saņēmušajiem cilvēkiem man tajā izdevās sameklēt 785. Izpētot šo cilvēku nodarbošanos, pirmām kārtām jau izrādījās, ka finansu ministram nav bijis nekāda pamata īdēt par uzņēmēju īpašu "apcelšanu": augstāko valsts apbalvojumu astoņu gadu laikā ir saņēmuši 39 uzņēmēji – tieši tikpat cik ārsti. Kuplāks ir tikai apordeņoto ārvalstu amatpersonu un ārzemju un pašmāju diplomātu skaits (202), ar 135 ordeņiem seko pašmāju politiķi, bet par četriem ordeņiem mazāk ticis sabiedriskajiem darbiniekiem.

Vēl mazāks skaits ordeņu nekā uzņēmējiem ticis pat pedagogiem un zinātniekiem (kopā 38), tikai 18 ordeņus saņēmuši policijas un citu militarizēto struktūru pārstāvji, bet nieka 12 – sportisti un treneri. Savukārt galīgi kā no citas pasaules šajā sarakstā šķiet iemaldījušies pieci "plebeji" – viens agronoms, viens maiznieks, divi selekcionāri un viens dārzkopis.

Protams, te nu būtu pamats svētam sašutumam – ak , finansu ministrs pirms publiskiem paziņojumiem neiepazīstas ar konkrētiem skaitļiem un, vaimanājot par patiesībā gana dāsni apordeņotiem uzņēmējiem, aizmirst maizniekus un dārzkopjus. Taču būtiskāks ir kas cits – vecais labais jautājums par to, kam īsti un pēc kādiem principiem tiek piešķirts Latvijas augstākais apbalvojums. Kā redzams, pat primitīva statistika arī to parāda pietiekami skaidri.

Valsts prezidente un ordeņa domes priekšsēdētāja šādu jautājumu gan uzskata par kaut ko nepareizu, netaktisku un nekorektu. Lūk, citāts no viņas uzstāšanās radio: "Jebkuram Latvijas iedzīvotājam, augstam vai zemam, vai ministra krēslā, vai jebkuram tā sauktam ierindas pilsonim, ir tiesības iesniegt Triju Zvaigžņu ordeņa domei priekšlikumus apbalvojumiem. Tas arī ir viss. Ordeņus tiesības piešķirt ir tikai Triju Zvaigžņu ordeņa domei un nevienam citam. Un domei nav ne jākomentē, ne jāizskaidro savi lēmumi, tas vispār būtu nekorekti.. Tāpat to pieprasīt no domes arī savā ziņā ir.. labu manieru trūkums."

Tātad – jebkuram "tā sauktam ierindas pilsonim" vajadzētu turēt muti un neuzdot kundzītei neērtus jautājumus. Savdabīga demokrātijas izpratne, vai ne, it īpaši ņemot vērā, ka, izpētot ar Triju Zvaigžņu ordeņa piešķiršanu saistītos normatīvos aktus, izrādās – šo slepenību noteikusi nevis Eiropas Savienība un pat ne faktiski vienmēr vainīgie Latvijas likumdevēji, bet gan... pati Triju Zvaigžņu ordeņa dome, kura, lūk, uz savu galvu ir izlēmusi, ka tās sēdes ir slēgtas un debates nav izpaužamas.

Jā, labas manieres – tas, protams, ir bezgala svarīgi, un tik un tā kā tās valsts pilsonim, kuras būtiskāko apbalvojumu pasniedz šī slepenā un neko nekomentējošā dome, man sasodīti gribētos šo to tomēr uzzināt.

Nu, piemēram, tāda lieta. Likumā "Par Triju Zvaigžņu ordeni" skaidri pateikts: "Triju Zvaigžņu ordeni piešķir par nopelniem Tēvijas labā. Nopelni Tēvijas labā, par kuriem Triju Zvaigžņu ordeni piešķir, var izpausties valsts, pašvaldību, sabiedriskajā, kultūras un saimnieciskajā darbā. Ar ordeni var apbalvot arī obligātā dienesta karavīrus un citu valstu pilsoņus. Par nopelnu uzskatāma ilgstoša, priekšzīmīga un panākumiem bagāta darbība, kā arī atsevišķi izcili darbi Latvijas neatkarības atjaunošanas periodā vai valsts tālākas nostiprināšanas un veidošanas laikā," teikts likumā "Par Triju zvaigžņu ordeni".

Skaisti, vai ne? Taču, kā mēs atceramies, 202 ordeņi piešķirti dažādām galvenokārt ārvalstu amatpersonām, kuru vidū ir desmiti dažādu karalieņu un karaļu kambarsulaiņu, galma dāmu un pat pa vienam – tikai nesmejieties, lūdzu! – Dānijas karalisko transportlīdzekļu pārvaldniekam (IV šķiras ordenis) un Kopenhāgenas lidostas sabiedriskās drošības direktoram (V šķiras ordenis).

Un te nu jautājums – cik likumīga ir ordeņu piešķiršana šiem cienījamajiem ļaudīm? Vai tiešām viņiem atbilstoši likuma prasībām ir nopelni Latvijas labā? Vai tiešām lidostas drošībnieks būtu uztvēris no trapa novēlušās valsts augstākās amatpersonas miesas? Kaut kā nav dzirdēts.

Bet varbūt "latvju tautas sirdsapziņas paudēji" poetese Māra Zālīte un mācītājs Juris Rubenis, kuri kā domes locekļi tāpat atbalstījuši ordeņa piešķiršanu šiem ļaudīm, mums apgalvos, ka, piemēram, kādas skandināvu karaliskās personas kambarkungs varētu būt nopelnus Latvijas labā sakrājis, iemigušajai karalienei pie auss čukstot labus vārdus par čaklo latvju arāju tautu?

Jā, reizēm tiešām šķiet – varbūt nudien nebūtu slikti, ja kāds "izdarītu spiedienu" uz tādu Māru Zālīti, lai viņai vairs neienāktu prātā piešķirt ordeņus lidostu drošībniekiem un izvarošanā vainotiem vecūkšņiem–zemessargiem (jā, ja kāds to vēl nezina, ordeni saņēmušo vidū ir vismaz viens šāds kukainis).

Ir arī daudzi sīkāki jautājumiņi. Piemēram, kaut vai saistībā ar ordeņa devīzi "Per aspera ad astra" ("Caur ērkšķiem uz zvaigznēm"), kura tāpat minēta likumā, – caur kādiem ērkšķiem tad uz ordeni gājis Zviedrijas karaļa kambarkungs? Iznesis karaliskos naktspodus jeb izpelnījies kā citādāk? Un kāpēc sanāk tā, ka sakarā ar kādu valstisku vizīti pret trīsdesmit Zviedrijas amatpersonām iešķiņķotiem ordeņiem Latvijas pārstāvji pretī saņem tikai desmit? Vai cits svars? Un kāpēc laiku pa laikam kārtējo ar ordeni apbalvoto sarakstā atkal un atkal parādās pa cilvēkam, kura radu raksti vai darba vieta viņu aizdomīgi tuvina vienam vai otram šīs it kā sirdsšķīstās ordeņa domes loceklim? Vai tiešām vainīgi tikai mūsu valsts mazie izmēri?

Un vēl – varētu, protams, kā nebūt pieņemt, ka populārā par "kabatas vaukšķi" dēvētā Valsts kontroliera Raita Černaja nopelni Latvijas labā ir tikpat lieli kā III šķiras Triju Zvaigžņu ordeni tāpat saņēmušajam dāņu karaliskās kancelejas kambarkungam un karalienes privātsekretāram–kambarkungam. Bet vai tiešām pār šo pašu "vaukšķu–kambarkungu" kārti ir metami arī neatkarības kustības dalībnieki Pāvils Brūveris, Jānis Rožkalns un Jānis Vēveris? Jā, es nudien saprotu Lidiju Doroņinu–Lasmani, kura no šī ordeņa atteicās. lai gan, protams, Valsts prezidente teiktu, ka arī šai sievietei ir problēmas ar manierēm.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form