Lato Lapsa: Atvadu vārdi par cilvēku futrālī
Foto: Publicitātes attēli

Latvijas tautai uz pāris nedēļām ir jauns politiskais varonis - vārdos taisns, drošs un ņiprs.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Pats viņš vienmēr esot bijis īstais valstisko darbu darītājs ar galvu, kas no ļaundariem bieži vien dāsni nomēslota. Gadiem ilgi valsts un tautas labā strādājis gandrīz par velti - vai tad pāris tūkstoši eiro mēnesī ir kāda nauda?

Toties tie citi apkārtējā divkosīgajā vidē - gandrīz vieni tukši runātāji. Kaut arī mūslaiku varonis vēlēšanās nepiedalījās un attiecīgi arī no valdības veidošanas ķēķa ir atstumts, viņš jau labi zina, ka "arī jaunajā valdībā ir maz reālā darba darītāju".

Bez viņa valsts politiskā nākotne, protams, esot baisa - "vieni un tie paši ministri, sejas nemainās un nekādas attīstības", bet jaunā koalīcija - "stagnācijas un liekulības koalīcija" un vēl piedevām "Lemberga pilnīgs triumfs".

Runa, kā labi saprotams, ir par Andri Vilku, kurš četrus gadus smagi, pašatdevīgi un, protams, izcili strādājis valsts labā un nu, visus iekrājumus iztērējis, meklēšot darbu privātā sfērā. Kā kārtīgam patriotam pienākas, labāk ārpus Latvijas.

Varētu jau to tā arī atstāt: lai cilvēks futrālī vienreiz mūžā atļaujas tā kārtīgāk - atbilstoši cilvēka futrālī līmenim, protams, - palaist muti, paslavēt sevi, lielisko, un nolikt tos visus pārējos, ne tik lieliskos.

Taču, kā labi zināms, mēs esam sabiedrība, kuras lielākajai daļai skaists žests vai skaļi vārdi vienmēr atmiņā nosēdīsies labāk nekā padarīti vai izgāzti darbi, lai cik dārgi arī tie nebūtu šai te sabiedrībai izmaksājuši.

Un tāpēc es tomēr nevaru šo to neatgādināt par lielisko Andri Vilku, bet vēl jo vairāk - par to gļēvumu, divkosību un bezatbildību, ko viņš labākajās viņa pārstāvētās partijas tradīcijās uzdod par drosmi, taisnprātību un izcilu valstisku atbildības līmeni.

Par divkosību. Kungs mūs biedē ar jauno - "stagnācijas un liekulības" koalīciju, kas Latviju vedīšot stagnācijā un vēl visur kur.

Ļoti var būt. Ilgus gadus ar šiem kungiem un dāmām roku rokā strādājot, šāds iespaids droši vien var rasties. Bet ne Vilka kungs ir tas, kuram runāt par liekulību. Nu, piemēram, tikai šādi divi citāti no vienas un tās pašas intervijas nesen žurnālā "Ir".

Pirmais: " Tā ir lielākā Latvijas problēma, arī tāpēc es nevaru būt politikā. Baltijā, Skandināvijā, nekur apkārt es nezinu, ka politisko partiju līderi izvairās būt premjeri un ministri. Nekur tā nav. Mums ir absurds! Neviens nav, neviens netaisās būt. Kā tas tā var būt?"

Un otrais: " Varbūt bija vēlme, lai es esmu valdē vai aktīvāk "Vienotības" darbā strādāju. Bet es ļoti noguru šajā darbā. Lai es vēl veltītu laiku politiskām lietām... "

Sapratāt, ja? Pie mums viss ir nenormāli, jo atšķirībā no normālajām valstīm politisko partiju vadības pārstāvji, egoisti tādi, negrib būt ministri, taču tas, protams, neattiecas uz pašu īpašo Vilka kungu, kuram, lūk, nav nekāda iekāriena uz kaut kādām tur partiju valdēm...

Par bezatbildību. Te viss ir pavisam vienkārši: lai kā arī kungs to gribētu noliegt, patiesība ir tā, ka tieši viņa vadītā ministrija, nolaidīgi un pavirši pildot savus pienākumus, nogulēja "Liepājas metalurga" krahu.

Jā, tie bija citi cilvēki, kas bez garas domāšanas valsts garantijas iedeva, un citi cilvēki bezatbildīgi parakstīja līgumus, bet tieši ministrs Vilks un viņa padotie gulēja saldā un noziedzīgā - kā tas tiktu traktēts jebkurā tiesiskā valstī - miegā līdz pat brīdim, kad, viņa paša vārdiem izsakoties, atklājās "tas šoks, kas pēc tam bija uzgrūsts Finanšu ministrijai un Valsts kasei".

Un tas, ka Vilka kungam arī uz atvadām nepietiek drosmes pateikt, kādi ir reālie zaudējumi un cik mazticama patiesībā ir visas valsts naudas atgūšana no šī pasākuma, vēl tikai reizi apliecina šī kunga gatavību uz īstu patiesību.

Par drosmi. Šobrīd kungs runā skaļus, skarbus vārdus par politisko realitāti, oligarhiem, citām partijām, arī savējo. Tautai patīk. Drosmīgs cilvēks.

Taču drosme būtu bijusi tad, ja šos vārdus cilvēks teiktu tad, kad viņš vēl būtu savā augstajā postenī un, sakot patiesību, censtos kaut ko valstī mainīt uz labu - nebaidoties par to, ko viņam nodarīs briesmīgā Āboltiņa, lunkanais zaķis un briesmīgais Lembergs.

Tā vietā visus garos gadus finanšu ministra amatā, arī rakstot "Vienotības" programmas utt., Andris Vilks bailīgi klusēja.

Klusēja, noskatījās, ja vajadzēja, arī piedalījās. Cēla roku par visiem "3a portfelīšiem", par vilcienu iepirkumiem, par krājbankām, airbaltikiem, prudentiju resnajiem mūļiem, politiskā kompanjona Zaķa un olšteiniešu rebēm.

Tā viņam bija ērtāk, tā viņam bija drošāk, tā viņam bija komfortablāk. Kā tas arī ar gļēvuļiem parasti ir...

Tiesa, nevar noliegt, ka visā, ko aizejošais Vilka kungs pēdējā laikā sarunājis, acīmredzami ir arī šis tas īsti patiesīgs.

"Es būšu pasīvs. Es droši vien arī komentēšu. Man patīk ik pa laikam par šādām un tādām lietām parunāt," - domāju, ka šiem Andra Vilka vārdiem gan mēs varam ticēt.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko "Delfi" arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Lai ierobežotu dezinformācijas kampaņu izplatību, portāls "Delfi" apturējis iespēju komentēt rakstus
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form