Raugoties uz dažādām pēdējā laika aktualitātēm, brīdi pa brīdim notikumu un izteikumu dīvainība ir bijusi tik pārsteidzoša, ka likusi man kaut ko atķeksēt piezīmju grāmatiņā. Nu, to pašķirstot, izrādās, ka pēdējo pāris nedēļu laikā uzkrājušies vismaz seši naivi jautājumi – vai vienkārši nesapratne – par, manuprāt, gana svarīgām lietām.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Man, piemēram, ir paziņa ar ļoti labu kredītvēsturi un ļoti labiem mēneša ienākumiem. Viņš salīdzinoši nesen uz kredīta iegādājās dzīvokli un nu maksā „Hansabankai” procentus, taču nesaprot vienu lietu – ja reiz mūsu bankas apgalvo, ka, kredītus izsniedzot, raugās tikai uz kredīta izsniegšanas drošumu un izdevīgumu, kāpēc vienam cilvēkam, kurš pilnīgi nejauši izrādās premjers, purvainas, grūti apbūvējamas un dārgas zemes pirkšanai tiek dota 4,3% likme, bet šim te paziņam ļoti laba un nepieciešamības gadījumā bez problēmām pārdodama dzīvokļa pirkšanai – 6% likme? Banka viena, īpašuma iegādes gads viens, valūta – viena. Es arī nesaprotu – bet varbūt kāds var paskaidrot?

Man ir cits paziņa, kurš ar interesi vēro batālijas ap Latvijas valstij tiešām pirmšķirīgi svarīgo jautājumu – ļaut vai neļaut bijušajiem VDK štata darbiniekiem un īpaši iesīkstējušiem komunistiem kandidēt Eiroparlamenta vēlēšanās. Viņš nesaprot – kā, piemēram, partija, kas sevi nosaukusi Tautas vārdā, bez mazākajiem kompleksiem vēlas izlemt, par ko tauta drīkst balsot un par ko atkal ne? Vai tiešām nebūtu labāk, ja beidzot Latvijas pilsoņi paši varētu brīvi izvēlēties, grib viņi redzēt vēlētos amatos čekistus vai ne? Es arī nesaprotu – bet varbūt kāds var paskaidrot?

Man ir arī daži paziņas – krievi. Viņi lasa latviešu avīzes, skatās Latvijas televīziju un arī šo to nesaprot. Viņi man jautā – kā var būt, ka, piemēram, valsts sabiedriskā televīzija, stāstot par tūkstošu skolēnu piketu pie Izglītības un zinātnes ministrijas, stāsta nevis par problēmu, bet gan par skolniekiem, kuri pasākumā iedzer alu? Un kā lai viņi saprotot valdības vadītāju, kurš vienu dienu intervijā „Latvijas Avīzē” apgalvo, ka „tā patiešām ir tumsas spēku agonija” un „nekādā veidā nav saistāma ne ar kādām nacionālām minoritātēm, ne viņu bērniem, ne vecākiem”, bet jau nākamajā deputātiem – ka noticis „pārpratums” un viņš jūtot „starptautiskās sabiedrības satraukumu, kas uzskata, ka tā tikusi maldināta”? Jūs viņiem varat ko paskaidrot?

Man ir vairāki paziņas jau gados, kuri lāga nesaprot, par ko balsot aiznākamajās vēlēšanās. Līdz šim viņi katrreiz ir nobalsojuši par to vienīgo politisko spēku, kurš solījis atnest jaunus laikus. Vienās vēlēšanās viņi nobalsoja par „Latvijas ceļu”, tad – par zīgeristiešiem, tad – par Tautas partiju, tad – par „Jauno laiku”. Nu viņiem ir skaidrs, ka nākamreiz varētu balsot par sasolīto prezidentes partiju, – bet pēc tam, kad vairāk neviena tāda laba cilvēka Latvijā nebūs palicis? Es šeit gan vēl vairāk nesaprotu – vai latvju nācija mūžīgi mūžos katrās nākamajās vēlēšanās mēģinās atrast atkal jaunus „pestītājus”, kuri solīs aši un knaši nodrošināt mannu no debesīm? Un vai pestītāju vienreiz vienkārši neaptrūksies?

Man ir arī daži skolas vecuma paziņas, kuri ar interesi ir vērojuši mediju sajūsmu par ideju realizēt kampaņu grāmatu lasīšanas veicināšanai, izkarot dažos skatlogos „atraktīvus, saistošus un laikmetīgus” plakātus. Arī viņi kaut ko nesaprot: viņu paziņas no Londonas nesen esot pieminējuši, ka pēdējo Harija Potera grāmatu nopirkuši par astoņām mārciņām, savukārt „Jumavas” brīnums (izstiepts uz diviem sējumiem) maksā 12 un vairāk latus. Protams, Harijs nav grāmatlasīšanas pirmās nepieciešamības prece, taču arī es nesaprotu – vai nebūtu pirmām kārtām jādara kaut kas, lai grāmatas būtu nopērkamas pietiekami daudziem cilvēkiem (vai vismaz izlasāmas rajonu bibliotēkās, kurām bieži vien gadā grāmatu iegādei tiek atvēlēti daži simti latu)? Un vai tiešām tā vietā, lai apjūsmotu dažus propagandistiskus plakātus, nevajadzētu paslavēt kaut vai „Lauku Avīzes” lēto „lata romānu” sēriju? Protams, ar gaumi tās veidotājiem ir tā, kā ir, taču tie vismaz ir pieejami lasītājiem un izdevējs necenšas „uzvārīties” uz katra sējuma.

Visbeidzot, man ir arī kāds paziņa, kura firmiņa savulaik ne pārāk veiksmīgi ir startējusi konkursos uz valsts pasūtījumiem. Pamēģinājis par rezultātiem pasūdzēties gan vienā, gan otrā valsts iestādē un saņēmis elegantu „ot vorot povorot”, viņš burtiski pirms pāris dienām uzmācās man ar savu nesaprašanu: nu kā tā varot būt, ka valsts augstākā kontrolējošā persona – valsts kontrolieris Raits Černajs – bez mazākā kauna sarkuma presē skaidro, kā, lūk, viņš, tieši viņš un neviens cits bez jebkāda konkursa pelnījis siltu un labi apmaksātu vietiņu ES Auditoru tiesā. Paziņa nesaprot ne jau to, kā cilvēks, kura galvenais uzdevums ir raudzīties, lai visur viss notiktu godīgi, caurspīdīgi un konkursa kārtībā, to visu aizmirst, tikko runa ir par paša labumu, bet gan – kāpēc visa sabiedrība to uztver kā kaut ko pilnīgi normālu?

Es arī īsti nesaprotu. Bet, šķiet, šī ir tikai viena no neskaitāmajām lietām, kas ir jāpaskaidro tikai normālu cilvēku normālās sabiedrībās, – bet ne jau nu mūsu greizo spoguļu karaļvalstī. Jeb vai es kaut ko nesaprotu?

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form