Lato Lapsa: Jā, jā, visa tēvija laimē var nu diet
Foto: Publicitātes attēli

Šajās dienās netīšām izdzirdēju, kā Latvijas radio Edvīns Inkēns slavē brīvību, kas esot nesalīdzināmi lielāka vērtība par visu ko citu un kuras dēļ visu ko varot pieciest - un visiem to vajagot apzināties. Precizitāti negarantēju, bet doma bija tāda.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Kā varēja noprast, runa bija gan par Latvijas, gan tās cilvēku brīvību. Un tur nu no politiskās un arī mediju varas sen "atšūtais" kādreizējais masu elks runāja vienā balsī un vieniem vārdiem ar pašreizējo valsts varu un tās aizstāvjiem - gan praktiski apzinīgajiem, gan jūsmīgi apmuļķotajiem. Lai vai kas, mums visiem un ikkatram esot jānovērtē mūsu brīvība un, ja nu kas, attiecīgi jārīkojas.

Protams, principā viņam ir simtprocentīga taisnība - tajā, ka maz kas pasaulē ir vairāk vērts par cilvēka brīvību un par savu paša brīvu valsti. Atšķirībā no Dombrovska erzača tas patiešām bija neticamas un īstas veiksmes stāsts, ka astoņdesmito gadu beigās un deviņdesmito gadu sākumā mēs to dabūjām.

Taču ir pavisam cits jautājums - kas bez ilūzijām un izskaistinājumiem ir tas, kas mums pēc divdesmit pieciem gadiem no šī tālaika patiesi fantastiskā ieguvuma ir atlicis?

Par brīvu valsti nemaz nerunāsim - bet tur nu tiešām nekā darīt nevarēja. Ne divdesmitā gadsimta beigu, ne divdesmit pirmā gadsimta sākuma pasaule nav nekāds augstdzimušo jaunavu institūts. Ja ne ar vieniem, tad ar otriem - neko darīt, nekur likties.

Līdz ar to pārmetumi visiem tiem, kuri mūs ar ne vienmēr godīgiem paņēmieniem ievilka ES, NATO, Šengenas, eiro un visās pārējās zonās, nav neko pamatoti. Mērķis bija - un to vajadzēja sasniegt sabiedriskā labuma vai kā nu to saukt vārdā. Jeb vai kādam būtu gribējies šeit tādu maziņu Ukrainu? Nez vai pat tādai Ždanokai, kurai tāpat patīk visi mierīgas Eiropas dzīves labumi...

Ar vārdu sakot, tā nu objektīvi sanācis, ka lielos un pat vidējos vilcienos nekādas brīvās valsts mums nav, - lielās lietas lemj citi, un Latvijas valstij atliek skatīties viņiem mutēs vai kādās citās ķermeņa atverēs, lai laikus un pareizi piebalsotu un nenokavētu savu labumu kā zvirbulim pie zirga. Nekāda Šveice nesanāca un arī nevarēja sanākt. Neko darīt. Tā sacīt, pret lauzni nav paņēmiena.

Toties nekas nebūtu traucējis šajā ne visai brīvajā, toties Rietumu civilizācijas demokrātijas, tiesiskuma un individuālās brīvības vērtībām formālu uzticību zvērējušajā valstī nodrošināt adekvātu personiskās brīvības apjomu tās cilvēkiem.

Tas jau nav nekas tāds super un mega - apmēram tas pats, kas reāli pastāv visādās tur Skandināvijās, Nīderlandēs un citādās Francijās-Beļģijās. Apziņas brīvība. Runas brīvība. Reāla sabiedrības kontrole pār valsts varu. Valsts varas pārstāvju reāla atbildība. Patiesa likuma vara un tiesiskums. Un tamlīdzīgas lietas, kas kopā cilvēkam dod sajūtu - šī ir mana valsts.

Kas no tā ir mums? Patiniet paši atpakaļ kaut vai pēdējos pāris gadus. De facto referendumu aizliegšana - lai tā glupā, bezatbildīgā tauta kaut ko neiedomājas sadarīt. Runas un apziņas brīvības ierobežošana ar aizvien jauniem un jauniem aizliegumiem pēc vecā, labā padomju komuņaku saukļa - demokrātija nav visatļautība.

Tad vēl reāla vēlēšanu tiesību ierobežošana, aizbildinoties ar "Eiropas prasībām". Arī priekšvēlēšanu cīņas ierobežošana ar nolūku, lai pašreizējā politiskajā izkārtojumā pēdējo mēnesi pirms vēlēšanām visas iespējas būtu tikai administratīvā resursa īpašniekiem - pašlaik tātad vienotībniekiem un saskaņiešiem, bet noteikti ne kaut kādiem ārpus Saeimas esošajiem. Un tā tālāk.

Tāpat Latvijas valsts vara pēdējos gados ir darījusi visu iespējamo, lai valsts iedzīvotājiem visos iespējamos veidos paskaidrotu - jūs esat stulbi un nejēgas, nekas jums par valsti nav jāzina, un neiedomājieties, ka kaut kas notiks tā, kā jūs to varētu vēlēties un uzskatīt par pareizu! Aizmirstiet, tā nebūs!

Tas viss sākās ar Abrenes atdošanu. Tad pirmoreiz valsts vara iemēģināja, kā tas ir - saviem iedzīvotājiem pateikt: jūs esat nejēgas, mūs neinteresē, ko jūs tur domājat, un neko lāga mēs jums nepaskaidrosim, bet katram gadījumam visus savus argumentus un pamatojumus mēs noslepenosim uz desmitiem gadu, lai vismaz mūsu dzīves laika jūs par tiem neko neuzzinātu.

Izdevās, un sekoja jauns drosmīgs, "tautas" pacietības robežu pārbaudošs solis: Ģenerālprokuratūras lēmums izbeigt krimināllietu par amatpersonu vainu "Parex bankas" krahā drošības dēļ tika uzmeistarots nepārsūdzams - ar vienkāršu argumentu, ka neviens Latvijas iedzīvotājs tak no šī kraha neesot cietis.

Āreče, izdevās arī tas, un pēc tam jau noslepenotās nejēdzības pareksu, krājbanku, metalurgu, airbaltiku simtmiljonu izsaimniekošanas lietās sekoja viena otrai. Sistēmas pārstāvji saprata - mums ir atļauts gandrīz viss.

Rezultātā valsts varas nekaunība gadu pēc gada ir tikai augusi augumā - no lielām lietām līdz sīkumiem un atkal atpakaļ. No miljardu izzagšanas piesegšanas valstiskā līmenī līdz Drošības policijas priekšniekam, kurš savā nesodāmības apziņā pārrijies tiktāl, ka braucienu dienesta auto uz veļas mazgātavu pasludina par valsts noslēpuma cienīgu, jo zina - ar visiem valsts varas pārstāvjiem, kuri varētu viņam sataisīt kādas ziepes, viņš jau sen ir cieši sasiets neredzamiem pavedieniem.

Viss likumsakarīgi ir nonācis tiktāl, ka Ministru prezidente bez kādas izlocīšanās un manevriem var publiski paziņot: mums nospļauties uz jums visiem, kam šķiet, ka pa kaklu, pa galvu izvēlētam pircējam, aiz kura var stāvēt velnszinkas, nedrīkst par mazu naudiņu pārdot pelnošu valsts banku, - mēs to vienalga izdarīsim līdz vēlēšanām, un jūs mums varat iepūst svārku ļipā vai jebkur citur!

Un arī tiktāl, ka viens ar pusbandītiem tradicionāli pārbāzts un neviena nekontrolēts galvenais specdienests var atļauties publiski paziņot, cik pareizi būtu, ja tas varētu vēl pirms kārtējās valdības apstiprināšanas izvērtēt, cik derīgs no tā pusbandītu viedokļa ir viens vai otrs ministra posteņa kandidāts, - un gandrīz visus vērā ņemamos politiskos spēkus šis kantoris ir tik sekmīgi paņēmis pie rīkles, ka tie neuzdrīkstas pat iepīkstēties.

Ar vārdu sakot, mēs labi redzam, kā pēdējos desmit gados pastāvošajam režīmam - citādi to nenosaukt -, kurā savijušās ierēdniecības, pietuvināto polituzņēmēju, specdienestu bandītu, tiesībsargāšanas iestāžu noziedznieku un to kontrolētu politiku intereses, ir "veicies" ar valsts attīstīšanu. Toties jo sekmīgāki viņi ir bijuši savas varas un pašu sistēmas nostiprināšanā. Kā dziedāja Edgars Liepiņš - jā, jā, visa tēvija laimē var nu diet, viņai dota brīvība tikai mazuliet. Un kļūst tikai mazulietāk un mazulietāk.

Tikai tāds viens mazs aplauziens: arvien nopietnākiem kļūstot ārējiem draudiem, šīs sistēmas pārstāvji tāpat arvien skaļāk un histēriskāk sāk runāt par to, cik svēts mantojums šī zeme (un arī viņu uzbūvētais zirnekļu tīkls - lai piedod man šo salīdzinājumu šis čaklais, simpātiskais radījums! - kā šīs zemes neatņemama sastāvdaļa) esot mūsu tautai un cik ļoti vērtīgs esot tas, ko viņi šai tautai un katram konkrētam Latvijas vidusmēra cilvēkam atmetuši. Tā ka lai nu prototies.

Kā zināms, Latvijas tauta, protams, ir tāda, kas neparko nebrēc un neprotestē, lai kā arī to jātu. Bet tomēr jāšaubās, vai tā varētu būt pietiekami kukū, lai ar putām uz lūpām mestos cīņā par Reinika brīvību ar dienesta "Audi" aizvest uz mazgāšanu apakšbikšu kolekciju, Āboltiņas brīvību aizbraukt uz "Skaimoru" šopingā valsts apsardzes pavadībā, "Vienotības" politbiznesmeņu brīvību pārdot "Citadeli" tam, kam sarunāts, un visām pārējām svētajām "brīvībām".

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form