Lato Lapsa: Jūsu slaucēji un jūsu cirpēji
Foto: Publicitātes attēli

Vai jūs vēlaties, lai no jūsu samaksātajiem nodokļiem pamatīgs kušķis - nepilns miljons eiro - tiek viena bārdaina oligarha (jā, uzminējāt) znotam un vienam politbiznesā uztreknējušam reklāmistam (nē, neuzminējāt, šoreiz ne Stendzeniekam), lai viņi par šo naudu - protams, pēc nepieciešamajiem atskaitījumiem "tiem, kam pienākas" - jums pastāstītu, cik labi ir lietot uzturā aitas gaļu, pienu un piena produktus. Nevēlaties? Taču, visticamākais, nekur neliksieties.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Divas pietiekami pazīstamas sabiedriskās organizācijas pagājušā gada rudenī faktiski vienlaikus izsludināja, atcēla, pēc tam momentā ar gandrīz identiskiem nolikumiem atkal izsludināja katra savu - kā pēcāk izrādījās, katru uz vairāk nekā pusotru miljonu eiro iecerētu - iepirkumu, kas formāli bija paredzēts sabiedrības informēšanai par svarīgām lietām.

Reāli - Eiropas fondu paslaukšanai (par ko droši vien jums galva nesāpētu) un Latvijas budžeta pacirpšanai (par ko gan jums laikam varētu būt kādi iebildumi).

Vispirms Arņa Gintera vadītā Latvijas Aitu audzētāju asociācija 29. augustā izsludināja iepirkumu "Sabiedrības informēšanas un tirgus veicināšanas kampaņas par aitas gaļu sagatavošana un īstenošana". Termiņš - divas nedēļas, bet divas dienas pirms tā beigām iepirkums tika pārtraukts, tad momentā izsludināts no jauna ar sīkiem grozījumiem nolikumā un jaunu termiņu.

14. novembrī tika pasludināts uzvarētājs - kompāniju SIA "McCann Consulting", SIA "McCann Rīga", SIA "Inspired", SIA "HansaMedia" grupa. Līgumcena - 1 470 859,50 eiro.

Trīs dienas pēc aitiniekiem savu iepirkumu ar nosaukumu "Sabiedrības informēšanas un tirgus veicināšanas kampaņas par pienu un piena produktiem sagatavošana un īstenošana" un gandrīz identisku nolikumu izsludināja Jāņa Šolka vadītā Latvijas Piensaimnieku centrālā savienība. Termiņš - divas nedēļas, bet jau atkal divas dienas pirms tā beigām iepirkums tika pārtraukts, tad momentā izsludināts no jauna ar sīkiem grozījumiem nolikumā un jaunu termiņu. 14.novembrī tika pasludināts uzvarētājs - SIA "Jazz Communications". Līgumcena - 1 318 588,05 eiro.

Tas, kas man iekrita acīs uzreiz pēc šo rezultātu pasludināšanas, bija četras lietas. Pirmkārt - fantastiskās summas. Latvijā 2013. gada laikā saskaņā ar Centrālās statistikas pārvaldes datiem visi, visi, visi ieņēmumi no pārdotās aitas gaļas bija 1,75 miljoni eiro. Te savukārt vienas informatīvās kampaņas apjoms daudz neatpaliek no šīs nozares gada kopsummas. Arī piena kampaņa par 1,3 miljoniem eiro izskatījās pēc kaut kā kosmiska - pat visa eiro ieviešanas kampaņa, šķiet, izmaksāja mazāk.

No šī izrietēja otra lieta - kurš tad, interesanti, būs tas, kas šīs kampaņas apmaksās? Vai tiešām, piemēram, visi Latvijas gaļas aitu audzētāji gadu kārs zobus vadzī un vairāk nekā četras piektdaļas visu savu ieņēmumu atdos, lai par nepilnu pusotru miljonu stāstītu sabiedrībai par aitas gaļu? Un vai tiešām sankciju smagi skartie Latvijas pieninieki sametīs 1,3 miljonus, lai kolektīvi slavinātu pienu un piena produktus, nevis šo naudu izmantos, lai katrs reklamētu savu produkciju?

Trešā lieta bija, maigi izsakoties, apbrīnojami sinhronās darbības visā, kas bija saistīts ar abu iepirkumu norisi. Vēl vairāk, arī abu iepirkumu nolikumi, no kuriem bija acīmredzams, ka "svešie mums te nav vajadzīgi", bija, maigi izsakoties, gandrīz identiski - un kā gan citādi, ja abu dokumentu "properties" sadaļā bija piemirsts nodzēst identisko ierakstu, kas norādīja uz datoru, kur abi nolikumi izcēlušies, - "Daugavpils universitāte".

Ceturtā, lieta, protams, bija saistīta ar personālijām. Varbūt esmu tendenciozs, taču gadu gaitā man ir radies priekšstats, ka ir virkne ļaužu, kuriem parādoties konkrētā pasākumā, rodas skaidras priekšnojautas, ka viss beigsies ar apjomīgu zādzību vai puszādzību.

"Jazz Communications" vadītājs un 40% kapitāldaļu īpašnieks ir kāds mazzināms Juris Pētersons, kurš medijos bieži minēts kā Andra Šķēles znots. Savukārt no pārējām četrām kompānijām trijās līdzdalīgs ir bijušais "Vienotības", vēlāk "Latvijas attīstībai" pietuvinātais Ainārs Ščipčinskis. Tā sacīt - nekādu jautājumu...

Rudenī man tas viss tā arī piemirsās - jā, varēja noprast, ka abas "jumta" biedrības ir sadomājušas paslaukt Eiropas fondus un šim nolūkam sarunājušas "savējos" (vai arī "savējie" ir sarunājuši šos "jumtus" - šādas te blēdības uz valsts rēķina, atstājot nenostrādātas dažādas pamuļķīgas neveiklības, ļoti izskatījās pēc kāda bārdaina Andra un viņa ģimenītes tradicionālā rokraksta).

Bet lai nu tā būtu - man, godīgi sakot, bija un joprojām ir diezgan vienalga, kas un kā barojas no Eiropas naudas, lai cik savtīgs un sabiedrībai bezjēdzīgs arī būtu konkrētais Eiropas naudas slaukšanas un cirpšanas plāniņš.

"Konkrētajā, manuprāt, idiotiskajā aitu gaļas reklamēšanas kampaņā netaisos ieguldīt ne grasi, jo personīgi man reklāma nav vajadzīga. Manuprāt, reklāma vajadzīga tikai valstij. Gluži pretēja situācija ir ar pienu, kura ražošanā ES ir kvotu sistēma un pārprodukcija. Nesaprotu, kādēļ tautai, kura izsenis "pienu dzēru, pienu ēdu, pienā muti nomazgāju", piens būtu jāreklamē. Man šķiet, Latvijas pienkopjiem būtu jēga tērēt līdzekļus savas produkcijas reklāmai tikai Ķīnas un arābu tirgos. Skumjākais fakts - mums jādanco pēc Eiropas Komisijas stabules, kura šādus projektus ievieš un finansē," - šādu viedokli saņēmu no kāda man pazīstama profesionāla aitkopja un tobrīd varēju tam tikai pievienoties.

Taču jau šogad dienas gaismā nāca kāds sīkums - izrādījās, ka abu kampaņu plāniņš tomēr ir nedaudz citāds: no Eiropas, lūk, var noslaukt un nocirpt tikai pusi - 50% no kopējās kampaņas tāmes, savukārt otra puse jāsameklē citur: 20% - no pašu pieninieku/aitinieku līdzekļiem, bet 30% - no Latvijas valsts naudas maka.

Nezinu, kā jums, bet man šajā brīdī vairs nebija vienalga - 30% no abu kampaņu tāmes ir vairāk nekā 830 tūkstoši eiro. Tā vienkārši noskatīties, kā šāda summa tiek izshēmota nevis no kaut kādiem tur Eiropas fondiem, bet ļoti konkrētās Latvijas nodokļu maksātāju naudas - nu, paldies, te nu man ir iebildumi.

Kas tieši man dod pamatu viedoklim ne tikai par tradicionālu izshēmošanu, bet par nedaudz pavirši, toties gana centīgi organizētu krāpniecisku shēmu, par kuru tiesiskā valstī, kurā galvenais nav "sakārtošanas" princips, jau sen būtu nopietni ieinteresējušās tiesībsargāšanas iestādes? Ja nepietiek ar jau pieminētajiem apsvērumiem un faktiem, te būs vēl daži.

Pirmkārt, jau pagājušā gada rudenī Latvijas Reklāmas asociācija attiecībā uz abiem valsts slaukšanas un cirpšanas iepirkumiem skaidri un gaiši brīdināja Lauku atbalsta dienestu, "caur kuru" šādiem projektiem jāiet, par abu iepirkumu nolikumiem - "par negatīvi vērtējamu praksi Latvijas Reklāmas asociācija uzskata tādu prasību iekļaušanu, kas būtiski un nepamatoti ierobežo iespējamo pretendentu skaitu, radot līdzekļu neefektīvas apgūšanas riskus". Īsāk sakot, abu nolikumu vienotais autors, pildot uzdevumu, bija līdis vai no ādas ārā, lai atsijātu "svešos" un "nevajadzīgos".

Otrkārt, tas, kādā veidā tika atrisinātas "sīkās problēmas", ko nu jau pašiem "savējiem" bija radījis pārāk cītīgais autors. Lūk, piemēram, "valsts slaukšanas iepirkuma" punkts par kvalificēšanās prasībām pretendentiem - "piegādātāja gada finanšu apgrozījums katrā no pēdējiem 2 (diviem) noslēgtajiem finanšu gadiem ir līdzvērtīgs vai lielāks par piedāvātās līgumcenas apjomu". SIA "Jazz Communications" 2013. gada apgrozījums, kā rāda "Lursoft" dati, ir bijis 226 tūkstoši eiro - gandrīz sešreiz mazāk nekā piedāvātā līgumcena.

Taču šis "sīkums" uzņēmumam, spriežot pēc Iepirkumu uzraudzības biroja datiem, nekādi nebija traucējis bez kāda mulsuma piedāvāt šādu nolikumam klaji neatbilstoši līgumcenu. Un kāpēc gan būtu jāmulst, ja reiz J. Šolka vadītā pieninieku biedrība nav bijusi noskaņota šādus "sīkumus" pamanīt - kas, protams, viegli saprotams gadījumā, ja nezin kur tapušo nolikumu pašiem nav bijis laika izlasīt un vajadzīgais uzvarētājs sen bijis zināms.

(5.februārī gan pēkšņi atklājās, ka iepirkuma organizētāji Iepirkumu uzraudzības birojam un tātad arī sabiedrībai, pēc visa spriežot, nezināmu iemeslu dēļ nav snieguši pilnu informāciju par pretendentiem: izrādās, kopā ar "Jazz Communications" ir pieteikušies arī uzņēmumi "Via Media" un "St. Brothers Brand Agency", un līdz ar to trīs uzņēmumu kopējais apgrozījums šai nolikuma prasībai atbilst.)

Treškārt, tas, cik pamuļķīgi pirmajās dienās pēc šīs tēmas parādīšanās izlocījās un meloja valsts slaukšanas un cirpšanas kampaņu "jumtu" vadība. Nolikumu katrs esot rakstījis atsevišķi, nekādas saskaņošanas neesot bijis, visas brēcošās sakritības - tikai nejaušība, palīdzējuši esot eksperti, no kuriem gan "jumts" nevienu vārdā un uzvārdā nespēj nosaukt, - un tā tālāk, un tā tālāk.

No Jāņa Šolka sākotnējām publiskajām atklāsmēm vien varētu sastādīt mazo valsts slaucēja citātu grāmatiņu: "Cilvēki absolūti nezina, kas ir piens un piena produkti... Es aitu audzētājos nejaucos un neesmu redzējis nolikumu. Un pat nezinu, ka viņi kaut ko dara... Apskatījāmies, kāda ir apgūstamā summa. Ļoti vienkārši... Lēmumu var pieņemt piecās minūtēs. Tas nekas, ka summa liela... Mēs jau visi kaut kādā veidā esam saistīti. Es nevaru noliegt, ka ar kādu no Andra Šķēles cilvēkiem esmu runājis. Bet tas vispār ir labs jautājums – kurš ir Šķēles cilvēks..."

Ceturtkārt, tas, cik klusiņi un kautri izrādījās tie, kuri bija izstrādājuši abus "jumtus" tik efektīvi pārliecinājušos kampaņu piedāvājumus. Tā vietā, lai stāstītu, pārliecinātu, aizrautu ar savām oriģinālajām (un attiecīgi vērtīgajām) idejām, kuru trīs miljonus vērtās īstenošanas rezultātā, izsakoties pārfrazētiem Jāņa Šolka vārdiem, "cilvēki uzzinās, kas ir piens un piena produkti", citkārt runīgais Ščipčinskis neizdvesa ne pīkstiena. Savukārt tā cilvēka znots, kurš savulaik bija slavens ar lielāko kretīnu meklējumiem dažādām dzīves vajadzībām, no visām PR gudrībām acīmredzot bija iemācījies tikai vienu universālo frāzi: "Es nevēlos komentēt!"

Piektkārt, protams, tāds sīkums kā cenu jautājums. Lūk, visu izsakošais Latvijas Reklāmas asociācijas oficiālais brīdinājums Lauku atbalsta dienestam gan par valsts slaukšanas, gan par valsts cirpšanas kampaņu piedāvājumu: "Latvijas Reklāmas asociācija šo pieteikumu kopumā vērtē kā tirgus situācijai klaji neatbilstošu, kurā paredzēta ievērojama pārmaksa par plānoto pakalpojumu saņemšanu, kas kopā var sastādīt 30 - 40% no pieprasītā kopējā naudas apjoma apskatītajām aktivitātēm."

Tas nozīmē - konkrētie kungi acīmredzot bija sadomājuši no Eiropas un Latvijas nodokļu maksātāju naudas ievilkt ne vairs kaut kādus nieka "tradicionālos 10" vai "Amerika 20" procentus, bet pat dubultā vairāk.

Ņemot vērā, ka sākotnēji abu "laimīgo uzvarētāju" iesniegtās tāmes bija vēl krietni lielākas, tas acīmredzami nozīmē, ka "valsts slaucēji" un "valsts cirpēji" bija iecerējuši uz mākslīgi paaugstinātu cenu rēķina vien savās un varbūt arī citās kabatās iebāzt vairāk nekā 1,4 miljonus eiro. Kas jau ir summiņa, pēc kuras droši vien arī Andris pat dušā noliektos - par znotu nemaz nerunājot.

Tagad rijība ir noplacināta un noplicināta, taču fakts, ka abi slaucēji-cirpēji pēc aizrādījuma pār pārmērīgu rijību tik zibenīgā tempā piekrita uz tāmju samazināšanu par 26-28%, skaidri liecina - iecerētais slauciens-cirpiens acīmredzot ir bijis vēl krietni lielāks, dodot skaidru priekšstatu par patieso iecerētās peļņas apmēru.

Un tad vēl sestkārt. Iedomāsimies, ka abi Eiropas un Latvijas valsts slaukšanas-cirpšanas kampaņu plāni Eiropas Komisijā tiek apstiprināti. Iedomāsimies, ka Lauku atbalsta dienestā un Jāņa Dūklava vadītajā Zemkopības ministrijā viss būs ieeļļots labākajās Andra tradīcijās. Paliks tāds sīkums kā 20%, kas abās kampaņās jāsaņem no pašiem tirgus dalībniekiem - uzņēmējiem. Tas nozīmē - šie 558 tūkstoši eiro abu acīmredzami nejēdzīgo kampaņu īstenošanai būs jāiemaksā piena ražotājiem un aitkopjiem.

Ja būtu izgājuši cauri sākotnējie piedāvājumi ar mākslīgi supersadārdzinātajām cenām, šo sīko problēmiņu, iespējams, būtu varēts atrisināt, supersadārdzinājuma daļu drusku pakaruseļojot un aizpludinot līdz konkrētiem tirgus dalībniekiem, kas to tad kā savu naudu varētu iemaksāt kampaņu īstenotājiem. Bet Reklāmas asociācijas fiksētais mākslīgais sadārdzinājums nu ir apcirpts - un kurš nu maksās?...

Ar vārdu sakot, šeit ir viens konkrēts gadījums, kad, manuprāt, ir skaidri saskatāma shēma, kā konkrētu personu interesēs iecerēts "apgūt" pilnīgi konkrētas summas, savukārt Latvijas valstij, negaidot nekādus Eiropas Komisijas lēmumus, ir pietiekami daudz laika un iespēju šo shēmu apturēt. Bet, protams, ja ir vēlme, lai jums par 830 tūkstošiem eiro no jūsu samaksātās nodokļu naudas pastāsta par pienu, piena produktiem un aitas gaļu, - vienmēr laipni. Kā redzams, cirpēji un slaucēji ir darbam gatavi.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form