Šajā saistībā, kā likums, tiek pieminēta virkne šķietami neapstrīdamu pašas baznīcas vadības paustu patiesību: pirmkārt, Vatikānā pāvesta nāve tiek uzskatīta par neapspriežamu tēmu, tāpēc par kandidatūrām pāvesta krēslam tiks spriests tikai pēc Jāņa Pāvila II nāves; otrkārt, jauna pāvesta izraudzīšanās notiks pēc gadsimtos iedibinātām un laika ritumā pārbaudītām tradīcijām, kas nodrošina vispiemērotākās kandidatūras ievēlēšanu; treškārt, kardināli pāvestu ievēlēs, rūpējoties tikai par baznīcas interesēm un bez aizspriedumiem un savtīgām interesēm izvērtējot visus kandidātus.
Lai piedod man visi latvju zemes sirdsšķīstie katoļi, taču īstenībā visas šīs "neapstrīdamās patiesības" ir labākajā gadījumā puspatiesības, bet sliktākajā – tīri meli. Patiesībā jau pašlaik Romas kūrijā dažādā lokā pilnā sparā tiek apspriestas jaunās pāvesta kandidatūras, Jānis Pāvils II ir būtiski mainījis jauna pāvesta ievēlēšanas procedūru un tai nepieciešamo balsu skaita samēru, savukārt visa Vatikāna vēsture, ieskaitot arī pašreizējā pāvesta ievēlēšanu, viennozīmīgi liecina – jebkurā konklāvā (pāvesta ievēlēšanas pasākumā) tiek izspēlētas daudzpakāpju kombinācijas un shēmas, kuru radītājiem un īstenotājiem ir pašiem savas, ar baznīcu bieži vien nosacīti saistītas intereses.
Šī krasā atšķirība starp oficiāliem paziņojumiem un realitāti ir raksturīga itin visam, kas saistīts ar Vatikānu un tajā notiekošo. Jau divus tūkstošus gadu Svētais krēsls, neraugoties uz visa veida skandāliem, intrigām, izvirtībām un mahinācijām, ir spējis sekmīgu pasaules katoļu menedžēšanu savienot ar zemeslodes galvenā svētuma avota statusu, un skaidrs, ka tas gluži objektīvi nav iespējams bez nepārtrauktas izlikšanās, puspatiesībām un noklusēšanas.
Jānis Pāvils II gan tiek saukts par vienu no izcilākajiem pēdējo gadsimtu pāvestiem, taču neko būtisku Svētajā krēslā valdošajā sistēmā, kas veidojusies gadsimtiem ilgi, nav varējis mainīt arī viņš. Romas kūrijā rakstītie likumi nekad nav bijuši tie būtiskākie, un vēl joprojām pat Vatikāna iekšienē viena iestāde bieži vien nezina, ar ko nodarbojas cita, bet darbinieki ir spiesti oficiālajos dokumentos lasīt starp rindām.
Protams, pāvests ir padarījis milzīgu darbu, nesot Kristus vārdu visos kontinentos ar savu neskaitāmo ārzemju braucienu palīdzību, taču, amatā ievēlēts bez iepriekšējas pieredzes Romas kūrijas intrigu labirintos, viņš lielā mērā ir kļuvis par upuri "dievišķās birokrātijas" pārstāvjiem: kaut gan pāvestam Vatikānā pieder absolūta vara un viņa nostāja ir neapstrīdama, viņi bieži vien ir sekmīgi virzījuši Jāni Pāvilu II uz viņiem izdevīgāko lēmumu pieņemšanu, bet paši netraucēti nodarbojušies ar būtisku administratīvu un finansiālu jautājumu pieņemšanu.
Jau laikā, kad pāvests vēl bija veselīgs un spēcīgs, viņš ne vienmēr varēja rīkoties patstāvīgi un atbilstoši tikai un vienīgi savai sirdsapziņai un reliģiskajai pārliecībai, – bija jāņem vērā arī "tradīcijas" un "objektīvā realitāte", kā rezultātā, piemēram, vienprātīgs ir analītiķu spriedums, ka Jānis Pāvils II pilnībā ir pārtraucis Vatikāna institucionālo reformu gaitu. Tagad, ņemot vērā pāvesta veselības stāvokli, viņa ietekmēšana un vienam vai otram klanam (katoļu baznīcas virsotnē ir arī tādi) vajadzīgo lēmumu "izsišana" notiek vēl biežāk un intensīvāk.
Jānis Pāvils II gan ir ievedis Vatikānā veselu plejādi poļu garīdznieku, savu draugu un atbalstītāju (kuri gan saskaņā ar tradīciju zaudēs ietekmi un amatus pēc dažus gadus pēc viņa nāves) un veicis dažādas sīkākas reformas, kā arī bijis ļoti stingrs atsevišķos principiālos jautājumos. Tomēr viņš tā arī nav spējis izskaust gandrīz oficiāli atzīto sistēmu, kad cilvēki katoļu baznīcas sirdī bieži tiek paaugstināti, lai atbrīvotos tie amati, kurus viņi ieņem pašlaik, un kad principiālu lēmumu pieņemšana nav izdevīga burtiski nevienam.
Vēl joprojām Vatikāna tiek praktizēta gan telefonu noklausīšanās un kabinetu kratīšana, gan diplomu pirkšana un "pusdienu" rīkošana savtīgiem mērķiem, gan diplomātiskās imunitātes savtīga izmantošana. Līdz ar to nav brīnums, ka tieši laikā, kad Jānis Pāvils II ir bijis Romas katoļu baznīcas galva, pirmoreiz kopš Mārtiņa Lutera laikiem augsti baznīcas pārstāvji ir nākuši klajā ar asu pastāvošās sistēmas kritiku, cita starpā pat atzīstot – "baznīca šodien pastāv tā, it kā būtu piedzīvojusi kodolkatastrofu, kas iznīcinošāka par Černobiļu".
Vai ir cerība, ka kaut kas Vatikānā mainīsies līdz ar jauna pāvesta atnākšanu? Uz to, protams, var cerēt, tikai tāds sīkums – Vatikāna teritorija uzbūvētajā Svētās Martas viesnīcā, kur pāvesta ievēlēšanas laikā uzturēsies kardināli, numuriņu sienas speciāli ir izbūvētas tik plānas, lai caur tām lieliski varētu būt dzirdamas kaimiņu sarunas. Kā jūs domājat – kāpēc?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
