Tieši tādas pašas aizdomas man rodas, vērojot pēdējā laikā aizvien kuplākā skaitā sarodošos "universālos ekspertus", kuri no televizoru ekrāniem un laikrakstu lappusēm ir gatavi izskaidrot un prognozēt visdažādākās lietas. Turklāt šajā jomā mani mulsina ne tikai blēņas, ko atsevišķi "eksperti" ir runājuši par nedaudzajām man labi zināmajām tēmām, bet arī vēl pāris citi fakti.
Pirmām kārtām jau izskatās, ka šādi eksperti latvju valstī vispār ir uz vienas vai labākajā gadījumā divu roku pirkstiem skaitāmi. Artis Pabriks, Ilze Ostrovska, Atis Lejiņš, Inese Voika, Raita Karnīte, Andrejs Vilks – lūk, gandrīz vai visas biežāk manāmās sejas, kuras specifiskos gadījumos papildina pa kādam ārstam vai zvēru draugam.
Otrkārt, ik dienas gana rūpīgi sekojot masu saziņas līdzekļiem, es neesmu pamanījis faktiski nevienu – nē, nevis faktiski, bet vienkārši nevienu – gadījumu, kad kāds no minētajiem ārlietu, kriminālajiem vai politiskajiem ekspertiem būtu atzinis: oi, ziniet, es te tā druscīt kļūdījos, jo patiesībā viss izrādījās citādi.
Treškārt, rodas iespaids, ka ekspertu viedokļu uzklausītāji, kā likums, ir pilnīgi nezinoši konkrētajā jautājumā, milzīgas bijības pārņemti pret dižā cilvēka informētības pakāpi vai arī gluži vienkārši nespējīgi uz operatīvu loģisku domāšanu, lai pamanītu un precizētu pretrunas dižgara paustajā.
Ceturtkārt, viegli mulsina arī fakts, ka, pārlapojot iepriekšējo gadu avīzes, daudzu ekspertu izteikumi izrādās nevis vienkārši atšķirīgi, bet pat diametrāli pretēji viņu šīsdienas "analīzei" un "kompetentajam vērtējumam".
Visbeidzot, pārsteidzoša ir daudzu "ekspertu" spēja izdarīt secinājumus, balstoties uz pāris miglainiem kadriem televīzijā vai informāciju no sērijas "viena tante teica". Taču, cik esmu novērojis, arī šāda situācija visiem liekas normāla un pieņemama.
Ja precīzāk, neviens, šķiet, pat nepamana, ka cienījama izskata "politoloģe" vienubrīd visus politiskos procesus analizē tā, ka rezultātā sanāk – tā un tikai tā jaunā partija ir nācijas glābēja, savukārt nākamreiz "analīze" mīlas jūtās aizvainotas vecmeitas stilā jau rāda – riebeklis, maita un oligarhs ir tas bārdainis.
Arī ārstus (pat Andri Rubīnu) es uzskatu par ļoti cienījamiem cilvēkiem un negribētu teikt par viņiem nekā slikta. Taču apbrīnojamais vieglums, ar kādu nesenās Maskavas ķīlnieku krīzes sakarā viņi spēja vērtēt izmantotās gāzes iedarbības sekas, vadoties tikai no pāris miglainiem kadriem TV un nezinot, kas tā vispār par gāzi un kādi ir simptomi, lika padomāt – interesanti, kāpēc gan savus pacientus viņi vēl joprojām izmeklē klātienē...
Tiesa, ja reiz runājam par ķīlnieku krīzi, jāpiebilst, ka aizrautīgos eskulapus vēl pārspēja tas pats "kriminologs" Vilks, kurš savā presē publicētajā "analīzē" ne tikai sakompilēja visu, pat pašu šaubīgāko informācijas avotu sniegtās ziņas, bet arī kā pierādītu un neapstrīdamu patiesību paziņoja – jā, Maskavā tika izmantota neiroparalītiskā gāze...
Šādu smieklīgu, taču patiesībā apkaunojošu – gan pašiem ekspertiem, gan viņu "analīzes" publicējošiem medijiem, gan visai sabiedrībai, kas kaut ko tādu ir gatava patērēt, –uzskaitījumu varētu turpināt, brēcošus “ekspertu” analfabētisma piemērus sameklējot vai katru nedēļu.
Daudz īsāks sanāks iespējamo iemeslu uzskaitījums, lai gan atzīšos – man nav pilnīgi skaidrs, kas cilvēkam gados liek skolnieciskā aizrautībā mesties TV kameras priekšā un ķerties pie savas nekompetences izklāsta. Vēlme nokampt savu gabaliņu publicitātes? Vienkārši "pazīmēties"? Lepnums, ka pie tevis vēršas kā pie zinātāja? Nevēlēšanās sarūgtināt jautātāju, kas skatās, muti atvēris un acīm zibot? Nezinu. Nesaprotu.
Taču atbildēt uz šo jautājumu, manuprāt, nav tik svarīgi kā noskaidrot – kāpēc gan šāda ļurināšana iet cauri? Kāpēc zinošu, objektīvu, pietiekami kritisku un nepārspīlējošu ekspertu–praktiķu vietā mums dzīvi un notiekošo skaidro neobjektīvi, bieži angažēti, savos uzskatos nestabili plānā galdiņa urbēji–teorētiķi? Kāpēc šitādus laiž pie vārda? Vai tiešām nav citādu?
Tiesa, īstas atbildes man nav arī uz šo jautājumu, taču ļoti ceru, ka vainojama ir, piemēram, cilvēku īsā atmiņa, kā dēļ “plānā galdiņa ekspertiem” ir iespējams saglabāt savu "praviešu" statusu, vai varbūt mediju negribība meklēt jau zināmo "ekspertu" vietā kādus svaigākus un labākus – tā sacīt, gan jau iztiksim arī ar otrā svaiguma stori.
Taču tad paņemu avīzi un izlasu kārtējo jau minētās Ostrovskas "analīzi": "Pie varas Latvijā vienalga nokļūs tie, kuri vajadzīgi starptautiskajam kapitālam. Un mūsu vietējie mazie oligarhi te pilnīgi neko nenozīmē. Ja starptautiskajiem grupējumiem Latvijas teritorija kaut kam ir vajadzīga, tie agri vai vēlu to kontrolēs. Un tieši šie grupējumi nosaka, kurš un kā parādās uz politiskās skatuves."
Krāšņi, vai ne? Un vienīgo alternatīvu turpat blakus nodrošina Oskars Grīgs: "Latvijas lielākā daļa jau tā ir pārņemta – ekonomiskās okupācijas ceļā. (..) Mēs esam kā piedēkļi lielvalstu stratēģiskajām interesēm. Tā kā piederam pie baltās rases un kristiešiem, nākotne var būt konfrontācija ar dzelteno rasi. Tas ir nezbēgami. Es neesmu rasists, vienkārši par to jau rakstīts Bībelē."
Un tad man uzmācas baisa doma – varbūt valstī, kurā ir tikai divarpus miljoni cilvēku, citādu ekspertu vienkārši nemaz nav?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
