Augstākās izglītības un augstskolu attīstības nacionālā koncepcija periodam līdz 2010.gadam par vienu no prioritātēm ir atzinusi augstākās izglītības kvalitātes nodrošināšanu. Ilgtermiņa stratēģiskais uzdevums – kvalitatīvas, ekonomiski efektīvas un starptautiski konkurētspējīgas augstākās izglītības sistēmas izveide.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Šī mērķa sasniegšanai nepieciešams gan finansējums no valsts budžeta, gan kvalificētu mācībspēku skaita palielināšana, gan akadēmiskā personāla atjaunināšana. Līdzās valsts finansējuma pieaugumam gandrīz ik gadu tiek palielināta arī studiju maksa, kam vajadzētu atbilst arī paaugstinātai iegūstamās izglītības kvalitātei. Savukārt jaunu doktoru aktīvai līdzdalībai – palielināt konkurenci augstskolas mācībspēku atlasē un uzlabot augstākās izglītības kvalitāti. 2004. gadā Latvijas Universitātes profesors J.Borzovs raksta: "... Latvijas augstskolās vajag būt konkurencei docētāju atlasē. Formāli mums viss ir vislabākajā kārtībā. Ir konkursi, ir vēlēšanas. Tikai paskatīsimies uzmanīgi, ka pārsvarā visās vēlēšanās ir tieši viena kandidatūra uz tieši vienu vietu, kas bieži vien ir tik šauri nodefinēta, ka neviens cits kandidāts neder. Mācībspēki jeb akadēmiskā pasaule sevi pamanījusies nožogot ar vairāku līmeņu Berlīnes mūriem. Viņi cenšas visiem spēkiem, lai jaunieši un citvalstu pretendenti klāt netiktu". Kas mainījies? Vismaz Latvijas vecākajā augstskolā, šķiet, – nekas.

2006. gada 7. novembrī laikrakstā "Diena" Rīgas Tehniskā universitāte izsludina konkursu uz vakanto (praktiskā) docenta* vietu Valodu institūta vācu valodas profesora grupā. Zinot to, ka šajā institūtā tiek realizēta arī studiju programma "Tehniskā tulkošana" un nevienam no vācu valodas profesora grupas mācībspēkiem nav filoloģijas doktora grāda, nolēmu ielūkoties kaimiņaugstskolā un pārbaudīt savu konkurētspēju Latvijas augstskolu darba tirgū. Līdz konkurēšanai tā arī netiku, jo ar dokumentu iesniegšanu RTU Personāla daļā tad arī beidzās mana dalība šajā konkursā, kas vēl joprojām notiek pēc 90. gadu sākumā (!) izstrādātā nolikuma par vēlēšanām akadēmiskajos amatos. Konkursā? Vai izsludināto konkursu var uzskatīt par konkursu, ja aiz katras izsludinātās it kā vakantās vietas stāv savējais – tas, kuram vieta izsludināta? Pirms vēl konkurss bija noslēdzies, jau bija zināms tā rezultāts – ne-savējam uzvarēt nav nekādu izredžu. Nebija nepieciešama nedz atklātā nodarbība, lai pārliecinātos par manu pedagoģisko meistarību, nedz intervija, lai iepazītos ar manu personību. Akadēmisko personālu ievēl Valodu institūta Padomes locekļi aizklātā balsošanā.

Protams, kurš gan balsos par cilvēku, kuru nepazīst un kurš pat nav redzēts! Tomēr, vai arī aizklāti balsojot, katram padomes loceklim (profesoram, asociētajam profesoram, docentam) nebūtu jāievēro noteikti kritēriji un jāspēj savs balsojums pamatot? Vai tiešām vienīgais kritērijs, kas darbojas augstskolas mācībspēku atlasē, ir draugu būšana? Nerunāsim par iespēju apstrīdēt vēlēšanu procedūru un rezultātu – tādas nav. Jau kopš pagājušā gada 12. decembra RTU rektors profesors I.Knēts nav radis iespēju rakstveidā likumā paredzētajā termiņā paskaidrot, kā atklātā konkursā tiek izvērtēti pretendenti un noteikta atbilstošākā kandidatūra izsludinātai štata vietai. Konkursa gaitā kļuva skaidrs arī tas, ka konkurss tiek izsludināts tikai uz tādām štata vietām, kuras savējie spēj aizņemt. Rezultātā rodas augstākās izglītības sistēmā pilnīgi nepieļaujamas situācijas, piemēram, RTU Valodu institūta vācu valodas profesora grupu, kuru saskaņā ar RTU Satversmi drīkstētu vadīt tikai profesors vai asociētais profesors, jau otro ievēlēšanas periodu vada (praktiskais) docents, mag.paed. I.Siliņa.

Nelolosim cerības, ka jaunie zinātņu doktori spēs risināt šo samilzušo problēmu akadēmiskā personāla atjaunošanā un iegūtā izglītība vai aktīva zinātniskā darbība spēs gāzt Berlīnes mūrus – minētā konkursa gaitā pati augstskola atkārtoti apliecina, ka netiekot meklēti pretendenti ar doktora grādu, jo studentiem (tātad topošajiem inženieriem, inženierzinātņu maģistriem un doktoriem, kā arī tulkotājiem) iegūt zināšanas tik augstā līmenī neesot nepieciešams. Iezīmējas apburtais loks: ne-savējiem pieeja šai slēgtajai zonai tiek liegta, savējie ir apmierināti un neizjūt nepieciešamību paaugstināt savu kvalifikāciju. Kāpēc tad vispār ir nepieciešams rīkot atklātus konkursus? – Lai neievēlētu tos, kuri sevi augstskolas darbā vai kolēģu acīs nav spējuši pierādīt? Tad varbūt veidosim citu augstskolas mācībspēku atlases modeli. Gadījumā, kad esam apmierināti ar esošo mācībspēku, neizsludināsim konkursu uz VIŅA/VIŅAS vietu lielākajā Latvijas laikrakstā, tā riskējot iekārdināt iespējamos, varbūt pat daudz spēcīgākus pretendentus. Šādā veidā būtu iespējams izvairīties gan no intrigu vērpšanas, kas aizņem tik ļoti daudz laika, gan personiskā aizvainojuma un citām negatīvām emocijām.

Taču ja augstskolas mērķis ir ik pēc sešiem gadiem (mācībspēku ievēlēšanas periods) atskatīties uz sava darbinieka reālo veikumu augstskolā un sevis izglītošanā, ļaujot konkurencei būt par attīstības un kvalitātes virzītājspēku, tad, pirmkārt, būtu nepieciešams ievērot godīgas konkurences principus. Un līdzīgi kā Augstskolu likumā ir noteikta asociētā profesora un profesora ievēlēšanas procedūra un ar Ministru kabineta noteiktajiem kritērijiem iespējams novērtēt profesora vai asociētā profesora amata pretendenta zinātnisko un pedagoģisko kvalifikāciju, nepieciešams izstrādāt vienotu ievēlēšanas procedūru arī pārējiem akadēmiskajiem amatiem (docentiem, lektoriem, asistentiem) un piemērot to VISIEM pretendentiem, noteikt objektīvas prasības izsludinātai štata vietai, kritērijus pretendentu salīdzināšanā un piemērotākā kandidāta atlasē. Tikai šādā veidā varēsim nodrošināt reālu augstākās izglītības kvalitāti, kuru mums būtu tiesības arvien dārgāk realizēt vietējā izglītības tirgū un kura būtu konkurētspējīga ar ārzemju vadošo augstskolu piedāvājumu.

Šķiet, ka pienācis īstais laiks jautājumu par akadēmiskā personāla atlasi un kvalitāti likt dienas kārtības pirmajā vietā. Īstais laiks tāpēc, ka Latvijā ar katru gadu spēcīgāka kļūst jaunā zinātnieku paaudze, kas ir gatava dot ieguldījumu augstākās izglītības attīstībā Latvijā.

Augstākās izglītības kvalitāte sākas ar mācībspēkiem! Un kā domājat Jūs?

------------------
* Nedz Augstskolu likumā, nedz RTU Satversmē netiek minēts, ka augstskolas akadēmisko personālu veido praktiskie docenti. RTU nolikumā "Praktiskā docenta amats" (1994.g.) noteikts: "Praktiskais docents tiesībās, pienākumos un darba apmaksā tiek pielīdzināts docentam." Gan šo iemeslu dēļ, gan pēc RTU rektora ieteikuma vārdu 'praktiskais' lieku iekavās.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form