Reportāža par franču jaunieša pārtrauktajām pilngadības svinībām nozagtajā auto un viņa aizstāves tiesā izmantoto nepilngadības trumpi patiešām nevar atstāt vienaldzīgu. Vispirms jau tāpēc, ka no svara šajā nozīmīgajā tiesas lēmumā bijusi tikai viena minūte. Stāsts vēlreiz pierāda tik labi zināmo, bet bieži piemirsto, ka tieši detaļām ir izšķirošā nozīme. Advokāta darbā augstākā profesionālisma standarts ir izšķirošu sīkumu, pirmajā skatījumā nenozīmīgu nianšu pamanīšana un izmantošana. The devil is in details.
Nākamais - kāpēc aizstāve izrāva pārkāpēju no taisnās tiesas un panāca viņa nodošanu nepilngadīgo tiesai? Nav šaubu, pret bērnu mums ir cita attieksme nekā pret pieaugušo. Saudzīga suņu mamma izšķir kucēnu strīdu, pamācoši pārceļot rosīgo pīkstošo nemiera cēlāju aiz čupra ārpus negantā ņudzekļa, cenšoties nenodarīt tam pāri. Ne tikai dzīvnieku barā, bet arī cilvēku sabiedrībā pusaugu tīnis tiek vērtēts iecietīgāk par briedušu vīru. 1990. gada 14. decembra ANO nepilngadīgo likumpārkāpumu novēršanas vadlīniju preambulā pielaidīgi atzīts, ka nepilngadīgo jauneklīgā uzvedība bieži nesaskan ar vispārējām sabiedrības normām un vērtībām, taču šīs pretrunas jāuztver kā neizbēgama nobriešanas procesa sastāvdaļa, pieaugot tas parasti izzūd. Vērtējot nepilngadīgā pārkāpumu, vispirms jānoskaidro, vai viņš vispār apzinās, ka paveicis ko nosodāmu, vai saprot savas rīcības sekas? Pielaidīgo attieksmi ilustrē atšķirīga un saudzīgāka pieeja nepilngadīgajam pārkāpējam, salīdzinājumā ar viņa pieaugušajiem līdzdalībniekiem.
Šo pieeju raksturo nepilngadīgā kriminālās atbildības pamatuzdevums: nevis sodīt par nodarījumu (Vecajā Derībā sakņotais kriminālās atbildības kā atmaksas standarts Lex Talionis), bet gan parūpēties par nepilngadīgo pārkāpēju. Starptautiskajos aktos un arī Latvijā aizvien skaļāk skan aicinājumi kriminālās sankcijas piemērot tikai kā pēdējo līdzekli, tikai tad, ja tas ir absolūti nepieciešams. Zīmīgi, ka galveno starptautisko aktu, kas uzliek valstīm pienākumu saudzēt nepilngadīgos, Bērnu tiesību konvenciju, akceptējušas vairāk nekā 190 valstis, arī Latvija. Tādējādi Bērnu tiesību konvencija ir viens no pasaulē visplašāk akceptētajiem starptautiskajiem cilvēktiesību līgumiem.
Mūsdienu nepilngadīgo noziedzības pētnieki aicina drupināt aizliegumu žogus, pārskatīt sodāmos pārkāpumus un nekriminalizēt spuraino padsmitnieku neveiklās neatkarības izpausmes. Sodu vietā piedāvāti saprotoši un pamācoši sabiedriska izlīguma soļi dumpinieku iekļaušanai pieaugušo pasaules kārtībā. Attīstītajās valstīs ir radītas īpašas, ģimenes vai nepilngadīgo tiesas, kas, vērtējot nodarījumu, par prioritāti izvirza nepilngadīgā pārkāpēja aizsardzību.
Paradoksāli, jūs teiksiet - par kādu cenu!? Tiesa taču radīta, lai sodītu un pārmācītu pārkāpēju, lai atdotu cietušajam atņemto, atlīdzinātu kaitēto vai vismaz, lai sniegtu gandarījumu par pāridarījumu! Tomēr šajā kriminālprocesa daļā, tiesājot nepilngadīgos, Temīda top mātišķi saudzīga. To prasa likums - Bērna tiesību aizsardzības likums bērna tiesības un intereses nosaka kā prioritāras. Nepilngadīgais tiesājamais ir pirmkārt bērns un tikai sekundāri - likumu pārkāpusi persona.
Tāpēc arī mūsu Kriminālprocesa likumā paredzēti īpaši noteikumi nepilngadīgo atbildībai un tiesas procesa kārtībai. Krimināllietas ar nepilngadīgajiem subjektiem tiek izskatītas ārpus kārtas. Latvijā kriminālatbildība par kriminālpārkāpumu vai mazāk smagu noziegumu gan iestājas labu brīdi pirms pilngadības, no 14 gadu vecuma (Biedrība Glābiet bērnus! uzskata, ka tas ir pārāk agri, kriminālatbildības vecuma slieksni vajadzētu paaugstināt līdz 16 gadiem). Toties tiesa var nepilngadīgo atbrīvot no piespriestā soda, piemērojot tā sauktos audzinoša rakstura piespiedu līdzekļus. Piemēram, uzdot pārkāpējam atvainoties cietušajiem. Pētījumi rāda, ka Latvijā nepilngadīgo lielāko daļu notiesā nosacīti, tas ir, brīvības atņemšanas sods, ja arī piespriests, tiem netiek izpildīts. Ja nepilngadīgajam tomēr piemēro reālu brīvības atņemšanas sodu, to var nosacīti pirms termiņa atbrīvot no soda, pēc tam, kad tas izcietis vismaz pusi no piespriestā soda.
Saprotams, advokātam vērts pacensties, lai robežgadījumā tiesājamo atzītu par nepilngadīgu. Pat par vienas minūtes cenu. Šai mirklī pavisam reālu, funkcionālu nozīmi iegūst Stīvena Hokinga teorija par laika relativitāti un nepilngadīgā pārkāpēja personīgā laika atšķirīgo ritējumu aizdzītajā mašīnā vienu minūti pirms astoņpadsmitās gadadienas.
Nu ko, Nantes auto zagļa advokāte ir meistarīgi piemērojusi iespēju savu aizstāvamo iecelt citā statusā un pakļaut daudz labvēlīgākam Bērnu Temīdas vērtējumam. Tiktāl skaidrs par advokātes profesionālo nostāju un viņas rīcības motīviem, izvēloties šādu aizstāvības stratēģiju. Tomēr ir vēl viens apstāklis, kas nedod mieru. Atminos vienu no pirmajām lietām tiesā, pirms gandrīz piecpadsmit gadiem, aizstāvot nepilngadīgu puisi. Arī viņš, tāpat kā Delfīnes Brankē klients, bija ieinteresējies par citam piederošu spēkratu. Naktī stāvvietā atlauzis auto motora vāku un izņēmis auto akumulatoru, lai pārdotu. Mums paveicās, jo no zādzības brīža līdz tiesas dienai pagāja vairāki gadi un puisis jau bija pilngadīgs, sācis strādāt autoservisā. Likās, ka tiesnesis labprāt noticēja, ka puiša kriminālie instinkti patiesībā bija neapvaldīta kaislība pret motoriem un mašīnām. Un šobrīd, mēs ar pārliecību apgalvojām, šī kaislība ik dienas gūst pozitīvu apmierinājumu - puisis ik rītu sāk, atverot savu iemīļoto modeļu haubes un cilājot iekšā un ārā akumulatorus. Pieļauju, ka advokāta jauneklīgā degsme un puiša patiesā nožēla toreiz pārliecināja rajona tiesu nepiemērot brīvības atņemšanas sodu. (Netipiski, jo, kā pirms pieciem gadiem rakstīja Dr. Andrejs Judins, "absolūtais nepilngadīgo ieslodzīto vairākums Latvijas cietumos izcieš brīvības atņemšanas sodu par nevardarbīgiem noziedzīgiem nodarījumiem pret īpašumu.") Tomēr viena doma man nedeva mieru toreiz un tā atgriezās pie manis tagad, lasot par gadījumu Nantē. Delfīnei Brantē, tāpat kā man, visticamāk ir savs auto. Varbūt arī viņai, tāpat kā man, ir dēls, kurš jau iesoļojis pusaudža dzīves trauksmainajās takās. Vai mūsu veikums šajās konkrētajās lietās nav Pirra uzvara, skatoties plašākā kontekstā? Kāpēc lai jaunība kļūtu par attaisnojumu un atbrīvotu noziedznieku no taisnīga soda? Vai mēs neizdarām lāča pakalpojumu sabiedrībai, laižot nepilngadīgos noziedzniekus atpakaļ uz ielas? Šeit tomēr jāizdara būtiska atruna, jo, runājot par bērniem cietumos, mums viss ir kārtībā. Lai cik arī saudzīgas būtu tiesas, Latvijas cietumos notiesāti un arī apcietinājumā, vēl tikai gaidot tiesas lēmumu, ir apmēram 200 nepilngadīgo. Latvijā ir lielākais nepilngadīgo ieslodzīto īpatsvars ES dalībvalstīs. Pieņemsim, ka Latvijas tiesas un sabiedrība daudzus nepilngadīgos noziedzniekus uztver kā naidīgu, ļaunu, patoloģisku un bezcerīgu minoritāti, līdzīgi kā Antonija Bērdžesa portretētais Alekss un viņa droogies pirms pusgadsimta radītajā romānā "Mehāniskais apelsīns". Bērdžess arī precīzi apraksta sabiedrības kļūdu, cenšoties mehāniski pāraudzināt noziedznieku, pat ja mēs ticētu, ka šādas cilvēku pāraudzināšanas zālītes ir iespējamas.
Mūsu tieslietu ministrs par vienu no nozīmīgām sistēmas prioritātēm šai valdībai nosaucis ieslodzījuma vietu sistēmas reformu un apstākļu uzlabošanu cietumos. Tas, protams, ir ļoti nepieciešams, bet vai tomēr vispirms mums nebūtu jāveic daudz nopietnāka - sodu sistēmas reforma? Brīvības atņemšana taču nav vienīgais sods, un pavisam noteikti ne efektīvākais, ja par soda mērķi uzskatām pāraudzināšanu un integrēšanu sabiedrībā? Kā raksta Dr. Judins, lielākā daļa no ieslodzītajiem jauniešiem ir cilvēki ar neatrisinātām problēmām un neatbildētiem jautājumiem. Vai mums nevajadzētu palīdzēt atbildēt vismaz uz vienu no tiem, par vienas minūte nozīmi?
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
