Līga Caune: Lauksaimniecības zemes tirgus sakārtošana jeb likumdevēju Trojas zirgs
Foto: LETA

No 1.maija Latvijas lauksaimniecībā izmantojamās zemes (LIZ) tirgus ir atvērts ikvienam ES dalībvalsts pilsonim. Tas nozīmē, ka jau dažas nedēļas ikviena maksātspējīga ES iedzīvotāja bankas izejošajos maksājumos pilnīgi legāli, bez juridiskiem starpniekiem, var parādīties ieraksts: "Lauksaimniecībā izmantojamās zemes pirkums Latvijā".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Līdzīgi  kā pirms eiro ieviešanas, arī te gan eiroskeptiķi, gan vienkārši citādi domājošie, pat izrādot ļoti pamatotas pretenzijas, nespēs mainīt situāciju. Tas bija zināms jau sen -  2014. gadā beidzas pārejas periods, kas līdz šim liedza LIZ iegādāties citu ES dalībvalstu  fiziskām personām.  Protams, hipotētiski var pieļaut arī citu notikumu attīstības gaitu. Proti, izdodas savākt nepieciešamos parakstus referenduma ierosināšanai aizliegumam  pirkt Latvijas zemi ārvalstniekiem, kā jau to izdarījuši lietuvieši un uzsākuši arī poļi.       

Lauksaimniecības zeme  patiešām ir mūsu nacionāla bagātība ilgtermiņā. Tā nav tikai tukša frāze. Tieši tālab tik svarīgi, lai grozījumi likumā " Par zemes privatizāciju lauku apvidos" būtu tik pārdomāti, lai nodrošinātu vietējiem lauksaimniekiem maksimāli labvēlīgākos noteikumus zemes iegādei.

Tikko Saeimā 2. lasījumā pieņemts likumprojekts Grozījumi likumā "Par zemes privatizāciju lauku apvidos". Tas paredz aizliegumus LIZ iegādē tiem,  kuru īpašumā jau tagad ir 10 hektāri, bet kuri nenodarbojas ar lauksaimniecisko ražošanu. Lai varētu pirkt lielākas zemes platības par 10 hektāriem, būs jāatbilst noteiktiem kritērijiem -  lauksaimnieciskajai izglītībai un pēdējo 3 gadu laikā pierādāmiem ieņēmumiem no lauksaimnieciskās ražošanas, kā arī jādod rakstisks apliecinājums, ka pircējs uzsāks LIZ izmantošanu lauksaimnieciskajā ražošanā 3 gadu laikā pēc iegādes. Tātad tiks būtiski ierobežots potenciālo pircēju loks, tādejādi mazinot spekulatīvus darījumus. Taču joprojām turpinās diskusijas - kādai  būtu jābūt maksimālajai platībai, kura piederētu vienai fiziskai vai juridiskai personai.   

Pirmajā mirklī, iepazīstoties ar likuma " Par zemes privatizāciju lauku apvidos" šķiet, ka tiek darīts viss, lai maksimāli aizsargātu Latvijas zemes tirgu, un zemi varētu apsaimniekot vietējais lauksamniecības produktu ražotājs.  Ar uzsvaru - vietējais. Tas apsveicami. Taču ir viens BET - gandrīz ikvienai normai "cauri spīd" tieša vai netieša vēlme atbalstīt tikai vietējo lielzemnieku intereses. Principā scenārijs nav nekas jauns - tāpat kā uzņēmējdarbībā kopumā, kur vārdos tiek solīts atbalsts mazajam un vidējam biznesam, arī lauksaimniecībā kā viena no prioritātēm ir noteikta vidējo un mazo saimniecību attīstība. Taču praksē allaž aizsteidzas priekšā lielo nozaru lobiji, un - kāds pārsteigums! -  tieši viņu intereses parasti izrādās likumprojektu spoguļattēls. 

 Kaut vai tikai viens  konkrēts piemērs no likuma grozījumu normām. Saeimas vairākuma viedoklis pagaidām sliecas par labu 2000 hektāru robežai, ko, pēc likuma grozījumu pieņemšanas, varēs  iegādāties viena saimniecībai. Sākumā idejas atvēziens bija vēl vērienīgāks - 6000 hektāri. Taču lai saglabātu un attīstītu Latvijā tik veiksmīgi funkcionējošo ģimeņu saimniecību modeli, pilnīgi pietiktu ar 500 hektāriem. Ar lēmumu par 2000 hektāriem Saeimas deputāti nostājas nevis vairākuma pusē, ko personificē aptuveni 63 600 zemnieku saimniecības, kuru apsaimniekotās platības nepārsniedz 500 hektārus, bet gan mazākuma - nepilnu 400 saimniecību - pusē. 

Pie tam, arī no šīm saimniecībām pat ne pusei īpašumā esošās platības pārsniedz 500 hektārus. Tātad likuma grozījumi, lai cik paradoksāli neizklausītos, tiks pieņemti par labu tikai dažiem ietekmīgiem lielo platību apsaimniekotājiem.  Ja tā - tad tautā jau folklorizējušies teicieni par "kabatas" partiju likumiem šauru interešu grupu labā nav tālu no patiesības. 

Šādi lēmumi, komplektā ar daudz apspriestajiem reemigrācijas plāniem, vairāk izskatās pēc vecās fabula par tiem  faunas pārstāvjiem, kas velk vezumu katrs sava virzienā. Nevar ar vienu lēmumu, kur iecerēts atbalsts jaunajām ģimenēm mājokļa iegādei, vienlaikus ar otru nogriezt perspektīvas attīstīt uzņēmējdarbības vidi mazajiem un vidējiem lauksaimniekiem.  Citādi tā pirmā iemaksa jaunajam mājoklim var reizē kļūt par pēdējo.

Lielzemnieku prasību aizstāvju argumenti par labu 2000 hektāriem ir tomēr vērā ņemami.  Proti, Lietuvā, kaut arī likumā noteikti 500 hektāri kā maksimālais apmērs pirkumam, tomēr tas tiek apiets caur saistītajām personām. Rezultātā viena un tā pati saimniecība caur saistītajām personām var nopirkt pat daudz vairāk par 2000 hektāriem. Neviens mums Latvijā neliek uzkāpt uz lietuviešu grābekļa, tādēļ likumā noteikti jāparedz norma, ka zemi vairāk par 500 hektāriem nevar nopirkt saistītas personas, kuras ir definētas likumā "Par nodokļiem un nodevām". 

Tāpat dzirdēti iebildumi,  ja pašreizējiem īpašumu apsaimniekotājiem nedos pirmpirkuma tiesības šobrīd nomātajām platībām, tad viņi nevarēs plānveidīgi attīstīt ražošanu.  Taču mazo saimniecību aizstāvjiem nebūt nav mērķis pasliktināt pašlaik labi strādājošo lielo saimniecību stāvokli, neatkarīgi no saimniecības izmēra. Likumā var noteikt, ka zemnieki var izpirkt visas zemes, kas tiek iznomātas un ir pieteiktas tiešajiem maksājumiem uz brīdi, kad likuma grozījumi stājas spēkā.           

Pašreizējā situācijā izskatās, ka likuma galīgie grozījumi tik drīz netiks pieņemti, lai gan daudzi deputāti ir noskaņoti optimistiski, ka to paveiks jau līdz Saeimas vasaras brīvdienām.  Pat, ja tas tā notiks, lai ierobežotu tirgus darījumus pašreizējā variantā, vēl jāpieņem arī  likumu pavadošie Ministru kabineta noteikumi.  Diskusijas turpinās.  Līdzās šim lēmumam par hektāriem, kas nenoliedzami šobrīd ir pats aktuālākais, ne mazums ir svarīgi arī citi jautājumi. Piemēram, jau pieminētās pirmpirkuma tiesības, precizējumi lauksaimnieciskās izglītības traktējumā,  nomas līgumu slēgšana, izmaiņas nekustamā īpašuma nodoklī neapsaimniekotajām zemēm, platībmaksājumu regulēšana, vadoties no saimniekošanas efektivitātes un vēl vesela virkne jautājumu. 

Patiesībā ir labi, ja tik svarīgā jautājumā kā lauksaimniecības zeme ir diskusijas. Tas nozīmē, ka mums tas nav mazsvarīgi. Jo likme jau arī ir augsta - Latvijas zeme, kas ir viens no mūsu ekonomiskās attīstības stūrakmeņiem. Tikai jāuzmanās no Trojas zirga, kas negaidot var pārsteigt, kad grozījumi būs pieņemti.   Proti, kamēr likuma grozījumi sola pasargāt no ārvalstu spekulantiem (kas, nenoliedzami, ir ļoti būtiski), ar šo pašu likumu vietējām nelielajām saimniecībām kāju priekšā var aizlikt vietējo lielo zemes īpašnieku lobiji.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form