Mūsdienu tehnoloģijas cilvēkiem sniedz jaunas iespējas, lai darītu kaut ko, kas līdz šim nebija īsti iespējams vai arī sasniegtu jaunas virsotnes – tā tas ir arī mākslā. Fotogrāfija ir viena no jaunākajām mākslas jomām un savā būtībā ir tieši saistīta ar tehniku. Plašā tehnoloģiju izplatība ļauj ar šo mākslu nodarboties ikvienam un faktiski izzūd robežas, kur ir māksla un kur ir hobijs. Lai nezustu šīs robežas, cilvēkiem, kuru sirds lieta ir fotogrāfija, tomēr vajadzētu skaidri nodalīt – "es esmu fotogrāfs" vai arī "es aizraujos ar fotografēšanu".

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma
Pēdējais laiks ir bijis bagāts ar notikumiem Latvijas fotogrāfijas dzīvē. Nule ir parādījušās ziņas arī par to, ka ir notikusi arī lielā foto jomas notikuma, "Latio" dibinātās Latvijas fotogrāfijas gada balvas, žūrija, kurai nācies žūrēt un vērtēt vairāk kā tūkstošs darbu. Ir prieks, ka fotogrāfijas joma Latvijā atdzimst un pieaug Latvijas fotogrāfu aktivitāte, kā arī par to, ka fotogrāfija kļūst par arvien nozīmīgāku Latvijas sabiedrības ikdienas sastāvdaļu.

Taču saistībā ar šo fotogrāfijas nozīmes pieaugumu un fotogrāfu saimes aktivizēšanos gribētu parunāt par vienu citu aktualitāti, kas pēdējā laikā kļūst arvien manāmāka – mūsdienās katrs sevi uzskata par fotogrāfu un par fotomākslas radītāju. Ar jaunākās ciparu tehnikas palīdzību ir tik vienkārši uztaisīt "smuku bildi" – nospied pogu, klikšķ' un gatavs- , ka šis kārdinājums ir lielai daļai nepārvarams. Tā fotogrāfijas dzīve gan Latvijā, gan arī visā pasaulē šobrīd tiek vajāta ar šo klikšķināšanas māniju, piepildot publisko telpu ar nevajadzīgu fotoinformāciju, vienkārši sakot, fotodrazu.

Paskatieties apkārt uz savu paziņu loku, ieskatieties cilvēku CV – noteikti katrs otrais apgalvos, ka aizraujas ar fotogrāfiju, un labi, ja atzīs, ka tas ir vaļasprieks. Interneta portāli, avīzes, televīzijas ir pilni ar sludinājumiem par dažāda veida fotokonkursiem, ko rīko visi, kam nav slinkums. "Nofotografē sevi ar draugiem un tu iekļūsi mūsu slejās", "Nofotografē savu mājas mīluli un vinnē iepakojumu ar drazu, ar ko viņu barot tuvāko nedēļu" utt. Un cilvēki klikšķina un sūta, klikšķina un sūta, pārpildot informācijas telpu ar pilnīgi nevienam nevajadzīgām vizuālām ziņām.

Šī tendence kļūst arvien bīstamāka. Jau tas vien, ka arī viena otra valsts līmeņa fotoakcija, kā nesen notikusī "Viena diena Latvijā", netieši komunicē šo pašu domu – bildējiet visi un visu, ko redzat – tādējādi komunicējot to pašu klikšķināšanas aicinājumu, norāda, cik dziļa ir kļuvusi neizpratne par to, kas ir fotogrāfija un kas ir "bilžu taisīšana".

Tehnoloģiju vilinājums bija un būs, taču kopējā kultūras izpratnes zemā līmeņa apstākļos tas rada bīstamu tendenci par mākslu dēvēt visu, kas tai līdzīgs tikai pēc tehnoloģiska izpildījuma. Risinājums, manuprāt, ir viens – radīt un stiprināt fotogrāfijas akadēmiskās izglītības bāzi, citādi padzīļinātu zināšanu un izpratnes trūkums var būt spēcīgāks, nekā visa mūsu izslavētā Latvijas fotogrāfijas tradīcija.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form