Kādēļ to atcerējos atkal šorīt? Ieslēdzot datoru un ieraugot ziņu portālos video/rakstus/apskatus/ņirgāšanos par Solvitu. Saeimas priekšsēdētāju Solvitu Āboltiņu. Atcerējos par breivīkiem mūsos, par atriebības kāri un demokrātijas piesaukšanu. No politiķiem vienmēr tiek prasīta demokrātija, sapratne, iejušanās tautas ādā, labsirdība, pazemība, diennakts darbs, drosme, apņēmība un daudz kas cits. Vēlams, arī atvainošanās, ka viņi vispār elpo. Pretī dodot – izsmieklu un nicinājumu.
Parasti nevienu neinteresē, kā un kas notiek politikā. Kāda ir lēmumu pieņemšana un kādu darbu tas ir prasījis, viedoklis ir gatavs, izlasot virsrakstu un neiedziļinoties būtībā. Vispārējais viedoklis – lēmums slikts un – ja ir iespēja anonīmi interneta komentāros izlamāt lēmumu pieņēmējus, tad netiek taupīti epiteti, kādus skolā nemāca lietotas un rupjības, kādas nevienam nevajadzētu dzirdēt.
Lai ko nebūtu nodarījis kāds cilvēks, neviens nav pelnījis, ka par viņu ņirgājas. Politiķis mūsu sabiedrībā sen ir lamu vārds, un vismaz es brīnos par tiem topošajiem politiķiem, kuriem šķiet, ka ar viņiem viss būs citādāk. Maldīšanās. Būs citādāk tikai sākumā. Pēc tam viss būs, kā parasti. Varbūt pašreizējie topošie politiķi nebūs vainīgi tikai pie sliktiem laika apstākļiem. Bet arī tas – varbūt.
Protams, tas ir ļoti vispārināti un attiecas tikai uz kādu daļu sabiedrības, jo tomēr esmu droša, ka vairums Latvijas cilvēku ir inteliģenti un cilvēciski. Viņi vienkārši dara savu darbu, nelien citu dzīvēs un nesēž cauru dienu, rakstot rupjības internetā. Un arī Arēnā vakar, visticamāk, lielākā daļa hokeja fanu mulsa no notiekošā.
Atgriežoties pie breivīkiem mūsos un demokrātijas. Demokrātija nav savienojama ar atriebību. Demokrātija tāpat nav savienojama ar cita nicināšanu un viņa nerespektēšanu. Demokrātija nav pieprasāma tikai attiecībā pret sabiedrību. Demokrātija nav realizējama, pārkāpjot cita tiesības. Demokrātija vai nu ir vai nav. Vakardienas ņirgāšanās par amatpersonu un sievieti pierādīja, ka demokrātija daudzu izpratnē ir tikai vārds, ko piesaukt, kad izdevīgi. Vakardiena arī pierādīja, ka visērtāk ir kādu "nolinčot" anonīmi – interneta komentāros vai svilpjot pūlī. Jo drosmes aiziet līdz parlamentam ar plakātu, uz kura būtu rakstīts kaut vai familiāri –"Solvita, tu mums nepatīc", pagaidām nav bijusi nevienam. Drosmes pietiek komentāriem un bara instinkta izsauktiem svilpieniem. Ne diskusijai un pretēju viedokļu apmaiņai, acīs skatoties.
Es jau gadu neesmu politikā un neplānoju tur atgriezties. Es apbrīnoju savu kādreizējo kolēģi Solvitu, ka viņai pietiek spēka no turienes neaizmukt un nostāties visas Arēnas priekšā ar lepni paceltu galvu un smaidīt, kad viņu izņirdz.
Uz priekšu, metieties apspriest arī šo viedokli. Tam tas ir domāts. Pretējs vairuma viedoklim. Un es ar to lepojos.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
