Iespējams, tieši tāpēc, ka tīri formāli privatizācijas process Latvijā ir veikts, valsts akciju sabiedrība Privatizācijas aģentūra (PA) rosina mainīt akciju sabiedrības nosaukumu, lai tas atbilstu tam, ko tā dara "kā valsts aktīvu profesionāls pārvaldītājs un pārdevējs". Protams. Privatizācijas aģentūra nav nekāds nieks, jo "kopējā PA valdījumā un turējumā esošā portfeļa vērtība 2017.gada 31.decembrī bija 136,94 milj. euro". Protams, visvērtīgākā sastāvdaļa šajā portfelī noteikti izrādīsies Lattelekom (tagad – Tet) un LMT kapitāldaļas.
Bet kas ir pārējais? Līdz galam neīstenotas privatizācijas un neprasmīgās pārvaldības rezultāts. Atlikumi jeb atkritumi. Bet kā zināms, arī atkritumu apsaimniekošana ir labs bizness. Vēl privatizācijai ir nodoti 9,99 procenti SIA Liepājas sērkociņi, kurus tur Privatizācijas aģentūra, bet privatizēt (tas ir pārdot, izsolīt nespēj). Bez privatizācijai nodotām kapitāldaļām PA ir turētājs vai valdītājs vēl 13 uzņēmumiem - piemēram - 4,77% akciju Lopkopības izmēģinājumu stacijai Latgale. Un vēl – trīs uzņēmumi, kuros dalībnieks ir PA, ir maksātnespējīgi. Latvijā bez maksātnespējas nekur un nekādi. Likumsakarīgi. Tiesa, vietā ir jautājums: vai tas liecina par PA spēju reāli ietekmēt un efektīvi pārvaldīt kapitāldaļas uzņēmumos, audzējot to vērtību?
Faktiski šīs nelielais kapitāldaļu īpatsvars uzņēmumos, kuru vērtība diezin vai ir augusi kopš privatizācijas uzsākšanas, ir nevis sekmīgas privatizācijas vai aktīvu pārvaldības, bet tukša formālisma un PA pašpietiekamas pastāvēšanas rezultāts. Arī PA vēsturiski izskanējušie argumenti, ka "nav īstais brīdis vai labākā tirgus situācija kapitāldaļu pārdošanai" neiztur kritiku, jo drīzāk ir atruna vai iegansts, lai PA vienkārši turpinātu pastāvēt.
Ir svarīgi atgādināt, ka Valsts kontrole savā 2018.gada finanšu revīziju rezultātu atzinumā, vērtējot situāciju ar PA, nosauca to par "privatizācijas nebeidzamo stāstu", pamatoti norādot, ka risks, kas jau tika paredzēts Valsts kontroles 2016.gadā veiktajā lietderības revīzijā par to, ka ilgstoša lēmuma nepieņemšana par privatizācijas pabeigšanu nākotnē var radīt papildu izdevumus valsts budžetam, ir iestājies.
Tātad – pati privatizācija un akciju pārvaldīšana ir nepieciešama nevis valsts vai sabiedrības, bet pašas privatizācijas aģentūras dēļ. 2018.gada septembrī PA strādāja (neieskaitot valdi) 68 darbinieki. Lielākās PA izmaksas veido personāls - kopējās 2017./2018.gadā bija apmēram 1,9 miljoni euro. Tām vēl jāpieskaita 3 valdes locekļu atlīdzība, kas kopā veido ap 208 000 euro.
Un ieņēmumi? Lielākos ieņēmumus veido nekustamo īpašumu pārdošana (1,57 miljoni euro), māju un dzīvokļu privatizācija (1 miljons euro), privatizējamo vai atsavināmo objektu un to mantas pārdošana un valsts kapitāla daļu atsavināšana un privatizācija (0,712 miljoni euro). Un to visu veica vairāk kā 70 darbinieki, saņemot vairāk kā 2 miljonu eiro atlīdzību. Piebildīšu. Runa ir par tikai par pašas PA 2017.gada datiem, jo pagaidām PA 2018.gada pārskats vēl nav pieejams.
Pie izdevumiem, kā jau ierasts, var atrast nu jau politiskās folkloras cienīgu pozīciju kā "Juridiskie un citu konsultantu pakalpojumi 1", kurai tērēti 207 tūkstoši euro, neskaitot atsevišķi atlīdzību konsultantiem par Lattelecom/LMT stratēģiju, kura principā izrādījās izsviesta nauda. Kāpēc? Tāpēc, ka valdība lēma citādāk nekā vēlējās konsultanti. Vismaz iepriekšējā. Kāda jēga valdībai maksāt konsultantiem par ieteikumiem, ja iepriekš bija skaidrs, ka tā rīkosies pa savam prātam un nekādi konsultantu ieteikumi te nelīdzēs.
Lai gan nekustamā īpašuma tirgus burbulis pārplīsa 2008.gadā un termiņuzturēšanās atļauju epopeja ar specifisku nekustamā īpašuma tirgus nišu attīstību arī ir beigusies, PA portfeli vēl 2018. gada 31. decembrī veidoja 606 valsts zemesgabali un nekustamā īpašuma objekti, bet PA valdījumā bija 718 valsts īpašumā esoši dzīvokļi un dzīvojamās mājas. Ko tik tur var atrast: sākot ar dzīvokļiem par pāris simtiem eiro un pat tūkstošus vērtus zemesgabalus visattālākajos Latvijas nostūros. Privatizēt var visur!
Es vēlos uzdot retorisku jautājumu: ja pat PA saņemtos un spētu šobrīd atsavināt vai izsolē pārdot šos īpašumus, neskaitot TET (Lattelecom)/LMT kapitāldaļas, vai kopējie ieņēmumi pārsniegtu pašas PA darbaspēka izmaksas, ko aģentūra visus šos gadus tērē?
Tai pat laikā tepat blakus notiek paralēls process, vai drīzāk tiek aktīvi virzīta iniciatīva, kuru PA izliekas nedzirdam un neredzam. Runa ir pat valsts kapitālsabiedrību akciju kotēšanu Rīgas fondu biržā. Dažas būtiskas piebildes šajā sakarā: NASDAQ Riga nav valsts iestāde, ārvalstu organizācijas pārstāvniecība vai vismaz sabiedriskā labuma organizācija. NASDAQ mērķis ir piesaistīt klientus – vispirms uzņēmumus, lai kotētu to vērtspapīrus. Tieši tāpēc NASDAQ visieinteresētāks ir lielo valsts uzņēmumu vērstpapīru tirdzniecībā (Latvenergo obligācijas, kuras jau kotē Nasqaq Riga, aizmirsīsim). Kāpēc lai šie uzņēmumi to darītu? Kapitāla nepietiekamība. Noteikti nē. Bankas ir gatavas aizdot naudu valsts kapitālsabiedrībām uz ļoti izdevīgiem noteikumiem (naudas cena, iespējams, izrādīsies lētāka, nekā dažādu procedūru veikšanas izmaksas akciju kotācijas uzsākšanai). Vai tas uzlabos korporatīvo pārvaldību? Iespējams, bet Latvijas politiskā elite valsts kapitālsabiedrību korporatīvu pārvaldību uzlabo nemitīgi, mainot pārvaldības modeli (piemēram, ieviešot padomes sakarā ar pievienošanos ESAO (OECD)), bet, mainoties valdībai, vienmēr atklāj arvien jaunus trūkumus. Kā tas notiek tagad ar Latvijas Dzelzceļu, piemēram. Kāpēc tik gari? Tāpēc, ka akciju izlaišanas publiskais piedāvājums ir privatizācija. Un jautājums ir – kāpēc tad to nedara pati PA, bet dara viens privātā sektora spēlētājs, kuram skaļi piebalso un pūš taurēs viedi vietējie un ārvalstu konsultanti un eksperti (zvaigžņu pētnieki). Tieši pēdējie var izrādīties visieinteresētākie šajā procesā, ņemot vērā īpašās kompetences un pasākumus, kas nepieciešami, ja nolemtu uzsākt valsts kapitālsabiedrību akciju kotāciju.
Vēsturisku apstākļu (vai drīzāk valdības tālredzības, sirdsšķīstuma un vieduma) rezultātā PA ir uzsākusi arī problemātisko aktīvu pārvaldību un atsavināšanu. Tas vēlreiz apliecina manis izvirzīto apgalvojumu: PA ir šobrīd kā atkritumu tvertne – tajā uzkrājas viss, ko nav izdevies privatizēt (pārdot) pašai PA vai valdībai. Uzkrājas viss, par ko nevienam nav īpašas intereses bez pašas PA. Bet PA pastāv un turpinās pastāvēt, jo kādam īpašumi (lai kādi tie ir) ir jāuztur – vismaz uz datoru ekrāniem.
Te es ieteiktu PA pieiet radoši aktīvu pārvaldīšanai, kā arī uzsākt aktīvu pārdošanas kampaņu. Piemēram, "pakot" nekustamos īpašumus pakotnēs jeb portfeļos un pārdot tos. Tāpat strukturēt un reāli sākt pārvaldīt zemesgabalus – proti, lauksaimniecībā izmantojamo zemi izmantot pēc tā statusa un mērķa. Ja ne pašai PA sākt lopkopību un graudkopību, tad vismaz mēģināt pārdot šos īpašumus kaimiņiem vai vismaz nodot to pārvaldīšanu VAS Valsts nekustamie īpašumi" , kura jau pašlaik veic līdzīgas darbības.
Ja kāds teiks, ka tas valdībai nav jāveic sev neraksturīgas funkcijas, un uzņēmējdarbība nepiekrīt valdībai, tā būs tikai atruna. Kārtīgas valdības vēl neraksturīgāka funkcija ir tērēt lielus līdzekļus, sargājot dažu uzņēmumu akcijas un veselu lērumu neinteresantu īpašumu.
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
