Maija Pohodņeva: Asinis pret asinīm izpostītā pasaulē

Taču tieši kādas, to rādīs laiks. Pagaidām konkrētāk iezīmējas dažas, protams, ja nerunājam par tām sāpēm, kas vārdos nav aprakstāmas.

Visticamāk, ka pēc šī notikuma Ziemeļkaukāzā, kas pamatoti tiek uzskatīts par vienu no mūsu planētas “spriedzes zonām”, miera, kaut iluzora, vairs nebūs. Var kritizēt politiku, armijas un specnaza neizdarību, piesaukt sazin ko, bet tam visam nav jēgas.

Krievijas 911… Beslanas ķīlnieku krīze jau ieguvusi šo nosaukumu. Vēl viena pasaules mēroga traģēdija. Arī teroristu banda šoreiz izrādījās stipri starptautiska. Slepkavu vidū bija arābu izcelsmes algotņi, arī viens melnādainais, ne tikai čečeni vien. Iespējams, bija arī citām nacionalitātēm piederīgie. Bandītiskajos grupējumos Čečenijā jau vairākus gadus karo ne viens vien āfrikānis: pirms diviem gadiem iznīcināja lauku komandieri Asagullu, Lielbritānijas pilsoni, kurš, pirms kļūt par algotni, Mančestrā bērniem mācīja angļu valodu; pēc kaujas uz Dagestānas un Čečenijas robežas 2001.gada 16.novembrī gūstā saņēma Džonu Benini, īstajā vārdā Saudani Jusefu Saidu, arī Lielbritānijas pilsoni; 1999.gadā Čečenijā Terekas un Sunženas kalnu grēdās fiksētas vairākas etnisko āfrikāņu kaujinieku grupas. Tās pilnībā iznīcinātas kauju laikā Groznijā. Daži āfrikāņu algotņi, par kuriem precīzāku ziņu nav, tomēr nonākuši Krievijas armijas gūstā.

Taču nav svarīgi, kāda ādas krāsa un nacionālā piederība, ir teroristiem, ja viņu izvirzītās prasības attiecās uz Čečeniju. Tātad šie teroristi “aizstāv” čečenu intereses. Tas arī ir viss, kas jāzina cietušo un bojā gājušo piederīgajiem mazajā Ziemeļosetijas pilsētiņā. Savukārt mums ir jāzina tas, kas arī osetīniem, tieši tāpat kā čečeniem, ir spēkā asins atriebība. Tas, ka roka tikusi pacelta pret bērnu, kas Kaukāza tautām ir sirsnīga mīlestības pilna kulta un pielūgsmes objekts, osetīnos jau ir iedarbinājis sen dusošo karotāju garu. Līdz šiem notikumiem Ziemeļosetijā neviens daudz nelauzīja galvu par Čečeniju, jo ar kaimiņiem, par brālīgu tautu uzskatītajiem, sadzīvoja mierīgi. Tagad var gandrīz droši apgalvot, ka starp šīm divām Kaukāza tautām būs iededzies naids. Vienu no bandītiem ķīlnieku piederīgie atņēma specnaziešiem. Viņu nospārdīja ar kājām un tad nošāva. Iespējams, ka tie, kuriem bija iespēja skatīties britu televīzijas BBC World tiešraides no Beslanas, ievēroja, ka kaujās ap skolu kopā ar armiju un milicijas spēkiem, piedalījās bruņoti civilie. Jāpiebilst, ka nevienam nav noslēpums, Kaukāzā ļoti daudziem ir ieroči. Beslanas iedzīvotājiem nebija bruņojušies ar kaut kādām medību bisēm vai mazām pistolītēm. Vīriem rokās bija automāti. Brīdis, kad tēvi, pilsētiņas mierīgie iedzīvotāji, ar ieročiem rokās cīnās plecu pie pleca kopā ar regulārās armijas daļām, par savu bērnu dzīvībām, uzskatāms par beigu sākumu. Normālas dzīves beigu sākumu. Milicija gan centās nelaist vecākus tik tuvu skola, bet pēc tam, kad sākās apšaude, katrs karot spējīgs cilvēks iesaistījās cīņā.

Gribat zināt kā Kaukāzā parasti sākas militāri konflikti? Droši vien šoreiz atbilde nav vajadzīga.

Pārlasot internetā Krievijas un Kaukāza ziņu portālu sniegto informāciju, atrodamas ziņas par to, ka stihiski veidojas bruņotas civilo grupas, kas grasās doties uz tiem Čečenijas rajoniem, kur mīt Aslana Mashadova, Šamila Basajeva un Doku Umarova, kurus Beslanas iedzīvotāji vaino notikušajā, radi. Sāpju un izmisuma pārņemtie cilvēki vēlas rīkoties…

Bandītu vadoņu piederīgo dzīvības ir briesmās, jo kā jau pieņemts asins atriebības ietvaros, bojā gājušo radiem, jādodas nogalināt teroristu slepkavu piederīgos. Un federālie spēki vai milicija izmisušos naida pilnos cilvēkus var arī neapturēt. Starp citu izrādās, ka kaujinieku vadoņi paši plānojuši, izlases kārtībā, nogalināt savus piederīgos, lai vēlāk apvainotu varas struktūras.

Nevienam nav svarīgi, ka Mashadova brāļi jau medijiem paziņojuši, ka nosoda terorismu un lūguši Aslanu izbeigt šo neprātu un atgriezties mājās. Mashadova māsa Žolzana Abdulkadirova lūgusies, lai viņu brālis ņem par ķīlieci, bet tikai atlaiža bērnus. Savukārt Doku Umarova māsa, publiski atsakoties no sava brāļa, paziņojusi, ka šī terorista dēļ cieš ne tikai viņa, bet visi dzimtā ciemata iedzīvotāji. Līdzīgi ir rīkojušies arī pārējie minēto teroristu piederīgie. Bandītu radi meklē iespējas paust savu attieksmi publiski, jo ļoti labi saprot, kas notiks tālāk. Briesmīgais terora akts nenotika Maskavā, ne Budjonovksā, vai citur Krievijas teritorijā, bet gan turpat Kaukāzā, pret bērniem. Sestdien Beslanā notika mītiņš, kura dalībnieki pieprasīja nosaukt teroristu vārdus. Viņiem ir sava izpratne par taisnīgu tiesu… Atliek tikai gaidīt, kas notiks tālāk, un just līdzi ķīlnieku piederīgajiem. Arī tie, kuri izdzīvoja, nekad nespēs aizmirst notikušo. Dzīve Beslanā nekad nebūs tāda kā agrāk. Vai izpostītajā pasaulē atkal asinis un nebūs miera?

P.S. Visdziļākā līdzjūtība bojā gājušo un cietušo piederīgajiem Beslanā, Ziemeļosetijā.