Izņēmums nav arī lauksaimniecība. Tiek uzburta aina, kur alkatīgi holdingu īpašnieki tur piesietas govis, pa vienu galu grūž iekšā ĢMO soju, pa otru rauj ārā pienu, pa sānu laiž iekšā antibiotikas un hormonus. Mežonīgi traktori ar lieliem smidzinātājiem lej "indes" pa labi un pa kresi, neatstājot aiz sevis nevienu dzīvu dvēseli, lai tikai izspiestu katru pēdējo kilogramu dārzeņu vai graudu ražas. Tiek skaļi postulēti saukļi par to, ka esam katastrofas priekšā, zeme pārvēršas par tuksnesi, atlikuši vien daži ražas gadi un katrs patērētais "īstā" piena litrs ir plats solis pretim zemes bojāejai. Tomēr ne nozares profesionāļi, ne nopietni zinātnieki nevar piekrist šai saceltajai vētrai un ažiotāžai.
Profesionāļu un zinātnieku pozīcija – otrajā plānā
Apzinoties šī brīža Eiropas, tostarp arī Latvijas, politisko atmosfēru, nevienam pat nenāk prātā tāda objektīva vajadzība kā ieklausīšanās ekspertos. Jebkura kaut nedaudz sensitīva jautājuma apspriešana ar nozares ekspertiem – nevalstiskajām organizācijām, zemniekiem – tiek apcirsta pašā saknē, jo "kā gan nozares lobisti, ķīmijas aizstāvji, dzīvnieku ciešanu slēpēji var sniegt objektīvu viedokli".
To skaidri redzam, strādājot pie "zaļā kursa" dokumentiem, kur saistībā ar lauksaimniecību plānots par 50% mazināt augu aizsardzības līdzekļus, mazināt mēslojuma daudzumu, antibiotiku lietojumu, mazināt SEG emisijas, kā arī trešdaļu ES platības noteikt kā aizsargājumu teritoriju. Jebkuram saimniekam, kurš kaut reizi ir iedēstījis sēklu, novācis ražu un to pārdevis vai kaut reizi slaucis govi, ir skaidrs, cik utopiski ir šie mērķi.
Pat ja izpildīt var pusi no tiem, otra daļa rādītāju, visticamāk, pasliktināsies. Tomēr šī ir jaunā realitāte, ar kuru nākas samierināties. Daudz pārsteidzošāk ir tas, ka savu politisko ambīciju vārdā politiķi nu ir gatavi zem tepiķa paslaucīt arī zinātniekus, kuri visu savu dzīvi veltījuši akadēmiskai nozares pētīšanai. Spilgts piemērs: pēc pompozas "zaļā kursa" prezentācijas no komisāra Timmermana puses lauksaimnieki sāka celt trauksmi, signalizējot – tā ir utopija, tomēr ar jau ierastajām metodēm lauksaimnieku balss tika nosmacēta. Līdzīgi reaģēja arī zinātnieki, kuri ilgstoši ir pētījuši dažādus ar lauksaimniecību un vidi saistītus jautājumus.
Politisko ambīciju patiesā cena
Neilgi pēc "zaļā kursa" lauksaimniecības sadaļas publicēšanas ASV lauksaimniecības departaments veica aprēķinus par to, ko šī stratēģija nodarītu Eiropas Savienībai. Skaitļi bija visai biedējoši – produkcijas kritums par 12%, eksporta kritums par 20%, saimniecību ienākumu kritums par 16%, IKP samazinājums par 71 miljardu dolāru. Ir arī pozīcijas, kuras augs, – pārtikas cenas par 17%, imports par vismaz 2%, un katrs iedzīvotājs par pārtiku gadā samaksās vismaz par 153 dolāriem vairāk.1 Eiropas Komisija pati atteicās šādu ietekmes novērtējumu veikt, aizbildinoties ar to, ka šī ir tikai stratēģija un tai nav nepieciešams obligāts ietekmes novērtējums. Protams, kuluāros bija skaidrs, ka EK aprēķinus veiks, taču cerēt uz to publiskošanu ir naivi. Tāpēc zinātniskā kopiena sadarbībā ar nozari sāka pētījumus veikt no savas puses.
Oktobra sākumā Ķīles universitāte (Vācija) publicēja jaunu pētījumu par iespējamām "zaļā kursa" sekām lauksaimniecības sektorā. Pēc viņu aprēķiniem, saražotā apjoma kritums būtu aptuveni 20% liellopu gaļai, 6,3% pienam, kā arī 21,4% un 20% attiecīgi labībai un eļļas augiem visā ES. Tāpat tiek prognozēts cenu pieaugums. Visaugstākais cenu pieaugums varētu būt liellopu gaļai ar 58%, kam seko cūkgaļa ar 48% pieaugumu, tad svaigpiens ar aptuveni 36% pieaugumu. Cenu pieaugums kultūraugiem būtu ap 15% augļiem un dārzeņiem, 18% eļļas augiem un 12,5% graudaugiem.
Ražosim mazāk, ēdīsim dārgāk, bet klimats? Tas vismaz būs glābts?
Īsā atbilde – nē. Ietekme uz klimatu var pat pasliktināties. Virspusēji šķiet, ka SEG emisijas no lauksaimniecības Eiropā mazināsim, un tā tas varētu būt. To parāda arī Eiropas Komisijas "Joint research center" tehniskais ziņojums – ieviešot "zaļo kursu", lauksaimniecība Eiropā savas SEG emisijas mazinās par 29%. Tomēr pētnieki vērš uzmanību uz svarīgāko faktoru – globāli emisijas palielināsies. Izskaidrojums ir vienkāršs – Eiropas lauksaimnieki augsto standartu dēļ ražos pārtiku ar salīdzinoši mazu nospiedumu uz klimatu un vidi. Ja mēs savus ražas apjomus mazinām, cilvēki pasaulē nepaliks neēduši. Pat ja mēs visas "pāri palikušās" lauksaimniecības zemes aizstādām ar mežiem, paredzams, ka kopējās SEG emisijas mazināsim par 50 miljoniem tonnu CO2, taču velns slēpjas detaļās – lai saražotu ekvivalentu pārtikas daudzumu (mežu izciršana trešajās valstīs nav ierēķināta), globāli tiks emitēti aptuveni 52 miljoni tonnu CO2. Runājot analoģijās – atkritumus no savas sētas iemetam kaimiņa mauriņā un priecājamies par to, cik esam labi.
Vienīgā izeja – nokāpt no augstās politikas plauktiem
Jau ilgstoši strādājot ar "zaļā kursa" ieviešanu Latvijā, rodas bezpalīdzības sajūta – veselais saprāts un dati skaidri parāda, ka esam uzņēmuši ātrumu un pārliecinoši traucamies pretī betona sienai. Tomēr: vai tiešām nevaram ieviest šo stratēģiju tā, lai vilks būtu paēdis un aita dzīva? Vai nav iespējams no šīs situācijas iznākt kā uzvarētājam – turpināt ražot, pabarot pasauli, nopelnīt, ienest naudu valsts ekonomikā, turklāt to darīt videi un klimatam draudzīgāk? Ir, tomēr ne tādā veidā, kā to vēlas mūsdienu politiķi un aktīvisti. Gan SEG emisijas no augsnēm, dzīvniekiem, kūtsmēslu aprites, gan AAL samazināšana ir ļoti, ļoti sarežģītas problēmas.
Tām nav vienkāršu risinājumu, kur, pavicinot burvju nūjiņu, mēs dzīvotu zaļajā utopijā. Un uz to norāda gan nozares profesionāļi, gan zinātnieki. Vienkāršs piemērs – lai mazinātu SEG emisijas no augsnes, tā ir mazāk jākustina. Respektīvi, aršana jāaizstāj ar minimālo augsnes apstrādi vai tiešo sēju. Tas ir iespējams, tomēr bez augsnes apvēršanas tās virskārtā daudz aktīvāk izplatās gan slimību patogēni, gan nezāles, gan kaitēkļi. Un, ja negribam piedzīvot dramatisku ražas un pārtikas kvalitātes kritumu, šie kaitīgie organismi ir jāierobežo ar augu aizsardzības līdzekļiem. Veidojas pretrunīga situācija – ja gribam mazināt SEG, palielinām AAL. Aktīvisti, protams, ar to nav mierā, jo tas nav gana radikāli un situāciju nemaina jau rīt pusdienlaikā. Tomēr, ja mēs gribam nodrošināt ilgtermiņa labklājību, politiķi nedrīkst nozares profesionāļus un zinātniekus likt vienā katliņā ar pašpasludinātiem "ekspertiem", kuriem attiecīgajā nozarē nav nedz praktisko, nedz akadēmisko zināšanu.
1 https://www.fas.usda.gov/sites/default/files/2020-12/eb-30_summary.pdf
Seko "Delfi" arī Instagram vai YouTube profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
