Māra Libeka: Nomira, jo tāds liktenis
Foto: Publicitātes attēli

Es negribētu apgalvot, ka Neatliekamās medicīniskās palīdzības dienests (NMPD) strādā slikti, taču dienestā trūkst padziļināta vērtējuma par pacientu nāves gadījumiem. Viena lieta ir tad, kad pacienta veselības stāvoklis ir tik smags, ka mediķi vairs nespēj palīdzēt. Bet pavisam cita – ka palīdzība tiek sniegta par vēlu un pieļautas smagas kļūdas. Manā rīcībā ir ziņas par gadījumiem, kad cilvēku neaizveda uz slimnīcu vai arī pēc vairākkārtēja izsaukuma beidzot tomēr aizveda, bet novēloti. Pacients atstāja šo pasauli.

close-ad
Saturs turpināsies pēc reklāmas
Reklāma

Tiesa, ir gadījumi, kad cilvēki atsakās braukt uz slimnīcu, bet, nenoliedzami, ir arī tādi, kad ātrie atbrauc ar kavēšanos, jo nav spējuši atrast ceļu pie slimnieka, maldījušies krustu šķērsu, un cilvēku vairs neizdodas izglābt, kā tas ne tik sen bija ar kādu divdesmitgadīgu puisi. Katru dienu NMPD ir ap 1200 izsaukumiem, kuros nomirst 6 - 7 cilvēki. Kādreiz par katru  nelaimes gadījumu uz ceļiem ātrās palīdzības dienesta vadība pieprasīja pat dokumentu par  bojāgājušajam patanatomiskajā sekcijā konstatēto, taču tagad nāves gadījumi tiek piefiksēti, īpaši neiedziļinoties, vai cilvēku būtu izdevies izglābt, ja ātrā palīdzība pie pacienta atbrauktu, piemēram, 20 minūtes ātrāk. Pacientu glābšanas uzlabošanas analīze ir nomainīta ar kailu statistiku, nevis ar vispusīgu nāves cēloņu vērtējumu, kas, mācoties no kļūdām, ļautu uzlabot neatliekamās medicīniskās palīdzības kvalitāti. Arī nesen rīkotajā Latvijas Ķirurgu asociācijas sēdē ārsti atzina, ka pat ķirurgi (izņēmums ir dažu slimnīcu ķirurģiskās nodaļas) ir atstājuši novārtā  nāves gadījumu analīzi. Sak, ko gan tā vairs līdz - cilvēks nomira, jo tāds liktenis.

NMPD vēlas, lai nelaiķa piederīgie raksta sūdzību, ja uzskata, ka nāve iestājusies ātrās palīdzības brigādes neizdarības dēļ. Faktiski jau visā valstī tiek prasīts rakstīt attiecīgajām institūcijām sūdzības, ja vēlies, lai ne tikai tam, kas saistīts ar veselības aprūpi, bet arī citām lietām pievērš uzmanību. Nepietiekot ar to vien, ka negadījums paviršas attieksmes  vai stulbuma dēļ ir kliedzošs, tātad, lai tas neatkārtotos, būtu izvērtējams arī bez sūdzības rakstīšanas. Bet kādam tomēr jāinteresējas, lai tas notiktu un lai aina par veselības aprūpes sniegto pakalpojumu kvalitāti būtu pilnīga. Ne velti valstī ir izveidots Slimību profilakses un kontroles centrs, kura viens no uzdevumiem ir iegūt, apkopot, apstrādāt un analizēt datus par veselības aprūpes pakalpojumiem. Taču centrs nāves gadījumu jautājumā sadarbojas tikai ar dzimtsarakstu nodaļām, kur, kā zināms, ne tikai reģistrē laulības, bet izsniedz arī miršanas apliecības, kurās ieraksta nāves cēloni. Skaidrs, ka tur taču nerakstīs, ka cilvēks nomira tādēļ, ka mediķi viņu atstāja mājās, nevis aizveda uz slimnīcu, vai arī  brigāde nomaldījās no ceļa un nespēja operatīvi nokļūt līdz pacientam. Cilvēka dzīvības vārdā  te ir nepieciešama daudz pamatīgāka iedziļināšanās, nevis sausa statistika vien.

NMPD ziņo, ka kopš 1. aprīļa ģimenes ārstiem visā Latvijā kopumā ik dienu tiek nosūtīti vidēji 400 paziņojumi par tiem pacientiem, pie kuriem ir izsaukta neatliekamās medicīniskās palīdzības brigāde, bet kuri nav nogādāti slimnīcā. Kopumā divu nedēļu laikā uz ārstu e-pastiem esot izsūtīti 5586 paziņojumi. Veselības ministrijas izstrādātās jaunās kārtības mērķis ir panākt, lai ārsti operatīvāk sekotu līdzi savu pacientu veselības stāvoklim un ātrāk uzsāktu nepieciešamo ārstēšanu, tādējādi samazinot ātrās palīdzības izsaukumus. To sabiedrība vērtē pozitīvi. Bet reālajā dzīvē atkal nav tik vienkārši kā izklausās. Vairāki pacientu atzinību iemantojuši ģimenes ārsti man apgalvoja, ka  šīs 26 dienas, kopš darbojas jaunā kārtība, ir apliecinājušas, ka ātrās palīdzības izsaukumu skaits tikpat kā nav atkarīgs  no ģimenes ārsta darba kvalitātes. Ātrās palīdzības izsaukšanas iemesls bijuši ceļu satiksmes negadījumi, pacienta nonākšana policijā, kur cilvēks paziņojis, ka viņam kļuvis slikti... Iespējams, ka pēc ilgāka laika statistikas tomēr radīsies citi secinājumi, bet  pagaidām neesot nekāda pamata par tādiem runāt.

 Mūsu valstī jau pierasts, ka it kā labas idejas tiek degradētas, līdz galam neatrisinot būtiskus sīkumus, kas liedz virzīties uz izvirzīto mērķi. Arī šajā gadījumā, piemēram, NMPD drīkst uzrādīt ģimenes ārstam pacienta tālruņa numuru tikai tad, ja ātrajai palīdzībai zvanījis slimnieks pats. Bet, ja to darījusi slimnieka sieva vai vīrs, bērns, radinieks, kolēģis utt., tad tālruņa numurs netiek dots. Pat tad ne, ja zvanītāja ir māte, kurai slims zīdainis. Diemžēl pacienti nav tik apzinīgi, ka savam ģimenes ārstam uzrāda precīzu dzīvesvietu un tālruņa numuru. Arī policijai nav tiesību ziņot ģimenes ārstam, ka viņa pacients atrodas iecirknī un viņam palicis slikti. Šādā gadījumā ārsts saņem e-pastu no NMPD, ka slimniekam ir izsaukta ātrā palīdzība, bet nedrīkst norādīt, ka slimnieks ir policijā un, visticamāk, nebūs sazvanāms. Cilvēks taču negrib, ka viņa ārsts uzzina par pacienta aizturēšanu par viņa nelikumīgajām, jo tā, lūk, ir datu aizsardzība. Bet ārstam tas cilvēks jāmeklē rokā, jo to liek jaunā Veselības ministrijas izstrādātā kārtība.

Šis ir autora viedoklis, kas var nesakrist ar "Delfi" redakcijas nostāju.
Seko Delfi arī Instagram vai Telegram profilā – pievienojies, lai uzzinātu svarīgāko un interesantāko pirmais!
Publikācijas saturs vai tās jebkāda apjoma daļa ir aizsargāts autortiesību objekts Autortiesību likuma izpratnē, un tā izmantošana bez izdevēja atļaujas ir aizliegta. Vairāk lasi šeit.

Comment Form