Māra Libeka: Prezidentam jābūt bez pumpām
Foto: Publicitātes foto

Naivākā sabiedrības daļa ļoti cer, ka Valsts prezidenta izvirzīšanā tai būs kāda teikšana. Pilsoņi publiskajās diskusijās zīmē iedomāto prezidenta tēlu: viņam (viņai) jābūt gudram, precētam, ar bērniem, nekādā gadījumā homoseksuālam (te nu sākas strīdi, kā to pārbaudīs), ar glītu seju bez pumpām, smukiem zobiem un nosvērtu nervu sistēmu, tādam, kurš dzīvo Latvijā... Taču tikpat kā netiek runāts par to, kas prezidentam būtu jāizdara.

Tikmēr politiķi turpina iesākto azartspēli "meklēsim kopīgu kandidātu". Parasti kopīgo var atrast tad, ja ir kopīgas vai vismaz līdzīgas intereses un pozīcijas, bet ne tad, kad par kritēriju kļūst prezidents bez pumpām vai "viņš mums nepatīk, jo nav mūsu kandidāts".

Nepatīk tāpēc, ka viņā, lūk, rit ebreja asinis (arī tāda ir daža laba antisemītiski orientēta Saeimas deputāta argumentācija). Vai arī - viņa vairs nav tik jauna, lai varētu saimniekot Rīgas pilī. Šīs ļoti primitīvās atrunas kalpo par fonu, uz kura augstākajā valsts amatā iebīdīt paklausīgu, konkrētām politiķu interesēm kalpojošu personu, un tam visam nav nekāda sakara ar sabiedriskajām diskusijām.

Neesmu no politiķiem dzirdējusi nevienu vērā ņemamu argumentu, kāpēc Eiropas Savienības tiesas tiesnesis Egils Levits neder Valsts prezidenta amatam. Piemēram, Zaļo un zemnieku savienības spice no viņa baidās kā velns no krusta. "Vienotībā" baidās daži, bet itin nemaz nebaidās Nacionālajā apvienībā (NA). Pārējie klusē un gaida savu uznācienu pēc tam, kad "Vienotība" un NA nespēs vienoties ar ZZS, par ko nepārprotami izteicies galvenais "Saskaņas" cilvēks Saeimā Jānis Urbanovičs.

Nelaime tā, ka Levits nav sapinies ne ar vienu politisko spēku, jo ir tiesnesis, tātad politiski neitrāls. Ne vienam vien politikas noteicējam viņš ir pārāk gudrs, jo ir Deklarācijas par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu koncepcijas autors, bijis tieslietu ministrs, Saeimas deputāts, Satversmes preambulas tēvs, strādājis par vēstnieku vairākās valstīs, kā arī Eiropas Cilvēktiesību tiesā un Starptautiskajā Arbitrāžas tiesā, vadījis Valsts prezidenta Konstitucionālo tiesību komisiju... Pārzina ne tikai vienu svešvalodu, bet veselas četras - angļu, vācu, franču un krievu valodu. 

Septiņdesmito gadu sākumā septiņpadsmit gadu vecumā emigrēja no padomju Latvijas uz Vāciju, jo tā vēlējās viņa tēvs, kurš bija disidents. Egils Levits piedalījās atmodas kustībā, bija Latvijas Tautas frontes domes un Pilsoņu kongresa loceklis un tagad bieži no savas darba vietas Luksemburgā brauc uz Latviju, kur viņam ir īpašums gan Rīgā, gan laukos.

Valsts prezidents ir intelektuāls amats, kurā atrodoties jāspēj valsti reprezentēt tā, lai prezidentā klausītos. Līdz šim tas izdevies vienīgi Vairai Vīķei-Freibergai, atzīst Levits un uzsver, ka prezidenta pienākums ir uzrādīt Latvijas svarīgākās iekšpolitiskās problēmas, nevis runāt par tām riņķī apkārt, bet vēl svarīgāk - sniegt priekšlikumus, kā tās konstruktīvi risināmas. Bez analītiska prāta te neiztikt.

Reģionos, Latgalē, Zemgales pusē Jelgavā, kur jau notikušas diskusijas, kādam vajadzētu būt Valsts prezidentam, cilvēki tiek aptaujāti arī par konkrētām personām, kuru vārdi izskanējuši masu medijos kā iespējamie augstākā valsts amata kandidāti. Levitu tikpat kā nezina, kāds kaut ko pa ausu galam esot dzirdējis... 

Ja cilvēks neinteresējas par iekšpolitiskajiem un ārpolitiskajiem procesiem, bet dzīvo galvenokārt no rakstītā dzeltenās preses slejās un skatās tikai TV šovus un seriālus, tad skaidrs, ka daudz ko var nezināt un nepazīt. Tāpēc tām izbraukuma diskusijām vajadzētu piešķirt kaut nelielu lietderības koeficientu, pastāstot cilvēkiem, kāpēc politiķi baidās no Levita un viņam līdzīgajiem, kā, piemēram, Vairas Vīķes- Freibergas, pret kuru vienīgais "nē" ir viņas cienījamais vecums.

Comment Form