Māra Sīmane: Drošumspēja – Latvijas veiksmes atslēga  (45)

2008.-2012. gada finanšu krīzes laikā Latvijas iedzīvotāju spēja justies drošiem tika vājināta, daudzi aizbrauca no valsts un zaudēja uzticēšanos valstij. Lai atjaunotu drošību un drošības sajūtu, pašreizējā Nacionālajā attīstības plānā (NAP2020) tika iekļauti pasākumi, kas stiprina drošumspējas faktorus, lai iedzīvotāji spētu aktīvi iesaistīties apdraudējumu risināšanā.

Pieci drošumspējas faktori, joprojām ir aktuāli. Tie ir: 1) pietiekami un prognozējami ienākumi (no cienīga darba vai sociālās apdrošināšanas); 2) individuālas īpašības (tās ietekmē arī izglītība un veselība); 3) pozitīvas tuvākās attiecības, sākoties bērnībā, lai nodrošinātu uzticēšanos citiem; 4) spējas iedzīvotājiem savstarpēji sadarboties; 5) spēja uzticēties un sadarboties ar valsti.

Pamatprincips: indivīds, ja saskata sevi kā ģimenes, sabiedrības un valsts daļu – kopā ar to veido savu drošību. Ja jūtas nošķirts no šīm kopībām, tās pašas par sevi ir nevis resurss drošībai, bet apdraudējums. To, piemēram, redzam valstīs, kuras ir polarizētas un/vai autokrātiskas (kāda nav Latvija) – cilvēki noliedz valsti.

"Aizsargāšanas" posmā, kas bija ārkārtējās situācijas laiks – trīs mēneši, no 2020.g. 12. marta līdz 9. jūnijam, valdība un pati Latvijas sabiedrība rīkojās, ievērojot drošumspējas faktorus. Minēšu dažus piemērus:

pietiekami un prognozējami ienākumi –

iedzīvotājiem un to darbavietām (uzņēmumi): dīkstāves pabalsti un nodokļu samaksas termiņu pagarinājumi ("nodokļu brīvdienas") palīdzēja uzņēmumiem noturēties un noturēt darbiniekus; uzņēmuma vietā valsts no otrās slimības dienas apmaksāja darba nespējas lapas; paaugstināts bērna kopšanas pabalsta apmērs; vecāku pabalsta izmaksa pagarināta līdz brīdim, kad persona sāk gūt ienākumus; iespējas bezdarbniekiem turpināt gūt ienākumus, saņemot bezdarbnieka palīdzības pabalstu četrus mēnešus, iespējas strādāt sezonas darbus, nezaudējot bezdarbnieka statusu;

individuālas īpašības (ko ietekmē arī izglītība un veselība):

kultūras jomas cilvēki palīdzēja uzturēt možu garu – mūziķi un aktieri attālināti piedāvāja izrādes un citas izklaides; mediji sniedza informāciju, kā cilvēkiem veidot psiholoģisko noturību, bezmaksas konsultācijas sniedza psihologi; baznīcas rīkoja dievkalpojumus tiešsaistes režīmā;

pozitīvas tuvākās attiecības, sākot no bērnības, lai nodrošinātu uzticēšanos citiem:

sabiedriskie mediji reklamēja, kur vērsties ģimenes vardarbības gadījumos; veidojās vecāku pašpalīdzības sociālie tīklojumi; Izglītības un zinātnes ministrija, Bērnu tiesību aizsardzības inspekcija u.c. sniedza iedzīvotājiem padomus, kā strādāt ar bērniem attālināto mācību apstākļos, kā tikt galā ar jaunajiem ģimenes un sadzīves izaicinājumiem, kad daudz laika vadījām mājās, nošķirti no iespējām izolēties no ģimenes locekļiem un socializēties ar citiem;

spējas iedzīvotājiem savstarpēji sadarboties, palīdzot viens otram:

izveidoti vairāki pašpalīdzības sociālie tīkli, piemēram, brīvprātīgo palīdzības kustība #paliecmājās, kurā ir ap 1 500 biedru, kas palīdzēja tiem, kuri pieteica tādu vajadzību, - atjaunošanās posmā darbs tiek turpināts kustībā #vieglipalīdzēt);

spēja uzticēties un sadarboties ar valsti:

Kas Covid aizsargāšanās un atjaunošanās posmos piedzīvo vislielāko nedrošību?

Drošumspēja īpaši stiprināma tiem, kuri pārkāpj slieksni, aiz kura pašiem atgūties bez palīdzības ir ļoti grūti. Kas ir šie cilvēki?

Aizsargāšanās posmā

Parasti uzskata, ka trūcīgie un sociāli mazaizsargātie cilvēki (bāreņi, personas ar invaliditāti, no atkarībām cietušie, bezpajumtnieki, u.c.) ir tie, kuriem nepieciešams vislielākais atbalsts. Latvijā redzam, ka šobrīd pastāv sistēma, kas palīdz mazaizsargātajiem cilvēkiem – atbalsts tiek sniegts no valsts, pašvaldībām, arī nevalstiskās organizācijas aktīvi iesaistās.

Taču krīzes laikā parādās arī citas iedzīvotāju grupas ar zemu drošības sajūtu un spēju izkļūt no situācijas:

Īpaši grūti var klāties cilvēkiem, kurus skar vairāku riska faktoru ietekme, piemēram, sievietes, kas dzīvo vienas ar nepilngadīgiem bērniem, kuriem vienlaicīgi jānodrošina attālinātās mācības, mājās nav pieejams jaudīgs dators un interneta pieslēgums, ir zemu apmaksāts darbs, kur nevar neierasties. Nereti šādas specifiskas cilvēku grupas nav nemaz tik vienkārši ieraudzīt un sniegt tām atbilstošu un individualizētu atbalstu.

Sarežģīti klājas arī sabiedrības grupai, ko var dēvēt par "trauslo vidusslāni", kas ir ievērojami plašs gan Latvijā, gan citur pasaulē. Latvijā tie ir mazie un vidējie uzņēmēji, pašnodarbinātie un strādājošie ar parādsaistībām gan biznesa, gan privātajām vajadzībām (hipotekārie kredīti, autolīzings). Līdzīgi kā 2008. - 2012. gada finanšu krīzes laikā, šie cilvēki, netikdami galā ar situāciju un nesaņemot atbalstu, nereti rīkojas, pametot valsti vai ieejot ēnu ekonomikā.

Atjaunošanās posmā

Dzīve mainīsies pēc COVID-19. Daudz kas vairs nebūs, kā bija iepriekš. Valsts straujāk virzīsies uz digitālo transformāciju, tieksies pēc klimatneitrālas ekonomikas, uzņēmumi būs spiesti pārprofilēties un cilvēki pārkvalificēties. Eiropas Savienība informējusi, ka piešķirs papildu atbalstu Latvijai grantu un aizdevumu veidā laika posmam no 2021.-2024. gadam, lai paātrinātu atveseļošanos. Pārdomājot turpmākās rīcības akcentus, būtu jāatceras, ka nākotnē cilvēkiem valstī būs jāspēj tikt galā ne tikai ar COVID-19 uzliesmojumiem, bet arī ar citiem iespējamiem apdraudējumiem – saistībā ar klimata pārmaiņām, kiberdrošību, energoresursu piegādes nepārtrauktību u.c. Arvien vairāk nāksies mainīt paradumus un cilvēkus skars "vairāku faktoru kombinācijas" ietekme, tāpēc atbalsta nepieciešamības gadījumā tam jābūt savlaicīgam un kombinētam no dažādu institūciju puses, atbilstoši individualizētam risinājumam, kas ļauj atgūties. Lai gan nereti ir kārdinājums veicināt konkurētspēju, tikai stiprinot jau stipros, nākamos izaicinājumus labāk pārvarēsim, ja visa sabiedrība būs aktīva un ar augstu drošumspēju.